RSS
 

Grāmatas “Lopu ekspresis” atvēršanas svētki

24 Aug

Toma Kreicberga “Lopu ekspresis” ir grāmata, kuras iznākšanu es nepacietīgi gaidīju jau labu laiku un apsolos par to beidzot uzrakstīt arī blogā, savukārt 3. septembrī mana recenzija par šo grāmatu būs lasāma žurnālā IR. Tā kā es grāmatu jau biju lasījusi, skaidra lieta, ka grāmatas atvēršanas svētkus arī nelaidu garām.

Šķiet, ka līdz šim vēl nebiju redzējusi tik plaši apmeklētus gramatas atvēršanas svētkus un pārmaiņas pēc arī auditorijai bija jautājumi autoram. Par jautājumu kvalitāti gan es klusēju, bet nu katram jau sava sāpe.

Foto: Spīgana

 

01_MG_9272 02_MG_9185

Grāmatas autors Toms Kreicbergs03_MG_9009

Izdevniecības vadītāja Vija Kilbloka ar lielu sajūsmu runāja par grāmatas burvīgajām ilustrācijām04_MG_9123

Kinorežisore Dzintra Geka05_MG_9171

Es vienmēr ar sajūsmu klausos to, kā autori lasa paši savas grāmatas, gribētos, lai to darītu vairāk.
06_MG_8983 07_MG_9089 08_MG_9221 09_MG_9200 10_MG_9240

Vakara mazā zvaigzne – Dobija11_MG_9436Mākslinieks Mikus Duncis, kurš radījis grāmatā atrodamos komiksus
12_MG_9404 13_MG_9282

Kā var zināt, ka pasākums ir labi reklamēts un apmeklēts? Protams, tādējādi, ka ir ieradies party bomzis.14_MG_9062 15_MG_9262 16_MG_9269 17_MG_9427Kopbilde ar grāmatas vāka autori Unu Spektori, Dobiju un Katju :)

 

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Harry Potter and the Cursed Child. J.K. Rowling, John Tiffany, Jack Thorne

01 Aug

Jaunā Poterluga neapšaubāmi ir šīgada gaidītākā grāmata un ļoti strauji kļūst arī par gada lasītāko un apspriestāko grāmatu. Ir pagājusi tkai viena diena kopš grāmatas iznākšanas, bet viedokļu jau ir miljons un tie ir pagalam atšķirīgi. Pagaidām galvenokārt jūtu zināmu neapmierinātību un vilšanos grāmatā, bet uzreiz varu atklāt, ka es piederu pretējai nometnei – man jaunā luga patika un šķiet esam cienījams papildinājums Potera kanonam. Lasot jauno grāmatu, es uz mirkli atgriezos pagātnē, kur nebija iespējams aiziet gulēt, jo rokās nonākusi jauna Potergrāmata, tai pagātnē, kur es pie grāmatām mēdzu bieži raudāt, kur nejutu vajadzību grāmatas analizēt no a līdz z.

Šinī ierakstā es izvairīšos no lielajiem maitekļiem, bet jāsaprot, ka pavisam bez maitekļiem šīs grāmatas kontekstā iztikt nav iespējams, jo grāmata faktiski sākas ar milzu maitekli. Es vienkārši pieņemšu, ka cilvēki, kas vēlas aklo randiņu ar grāmatu, nelasa šo recenziju, savukārt pārējiem lasītājiem, kuriem nav iebildumu zināt sižetu lielos vilcienos, šeit atrasties ir droši.

Neviens nekad nav apšaubījis to, ka Harija Potera nākotnes ģimenei dzīve nebūs viegla, jo visiem visur vilksies pakaļ slavenā Puisēna-kurš-izdzīvoja ēna. Visiem vienmēr šķitīs, ka tieši viņi zina, kā Poteram tagad būtu jādzīvo, Cūkkārpā Harija bērni nemitīgi tiks salīdzināti ar slaveno papucīti un mierīga dzīve te nevienam nedraud.
No trim Poteru bērniem visgrūtāk klājas Albus (ko arī varēja gaidīt, ja nabaga bērnam ieliek TĀDU vārdu), jo viņš visvairāk atšķiras no Harija, un arī pašam Harijam nav viegli izprast savu dēlu. Saspīlējums ģimenē tikai aug un viss uzsprāgst brīdī, kad Albus nolemj labot tēva pieļautās kļūdas.

Nav neekāds noslēpums, ka man riebjas lasīt lugas un pat Poters nespēj šo jautājumu glābt – šis stāsts daudz veiksmīgāk strādātu prozas formātā, nevis kā luga. Lugas nav paredzētas to lasīšanai (lai piedod man Šekspīrs) un papīrā tās zaudē svarīgu dimensiju, kļūst pliekanākas un tukšākas. Formāts bija viena no galvenajām lietām, kas šo grāmatu gremdē, jo īpaši tāpēc, ka stāsta uzsvars ir likts nevis uz notikumiem, bet gan to kā varoņi to uztver un kā tiek galā ar savām emocijām. Faktiski šinī stāstā nav jaunu notikumu, mēs saņemam veco notikumu pārstāstu jaunā gaismā.

Pati doma par to, ka tiek no jauna pārskatīti kanona notikumi, mani patiesībā pat sajūsmināja, jo šī grāmata beidzot ir atkratījusies no naivi melnbaltā pasaules skatījuma, kas man mēreni traucē kanonā. Šeit vairs nav labie un sliktie varoņi, vairs nav pareizā un nepareizā rīcība, grifindori vairs nav drosmīgie, bet slīdeņi ļaunie. Beidzot Harija Potera pasaule atklājas kā niansēta realitāte, kurā nekas nav viennozīmīgs, un par to es esmu stāvā sajūsmā. Pie kam, varoņi ir kļuvuši ticamāki, daudzšķautņaināki, pat Harijs vairs nav viennozīmīgi labais varonis, tā vietā autori beidzot atzīst viņa rakstura vājās puses un daļu laika grāmatā Hariju redzam kā antivaroni. Būsim reāli – Harijs ir nekam nederīgs tēvs un viņš vispār nav spējīgs mācīties no savas pieredzes; tikko kā Harijam nav draugu atbalsta, tā viņš sabrūk un visu salaiž grīstē. Šāds pieaudzis Harijs ir ļoti ticams un atbilstošs tam, ko redzējām jau kanonā un es nevaru vien beigt sajūsmināties par to, ka grāmata nekrīt kārdinājumā uztaisīt cukurotu pasaulīti ar sentimentālu stāstiņu, tā vietā piedāvājot daudz reālāku versiju.

Harijs gan šeit nav galvenais varonis un visa uzmannība pienākas Harija dēlam Albus un viņa labākajam draugam – Scorpius Malfoy. Abi puikas ir burvīgi varoņi ar dzīvu raksturu, bet, kas vēl labāk, viņi nav nekādi supervaroņi, viņi nav populāri, viņi nav supergudri, viņi nav atlētiski. Abi puikas ir parasti pusaudži ar parastām burvju problēmām. Un vai es jau teicu, ka tieši šis piezemētais skatījums uz realitāti mani sajūsmina?

Ja jaunais pasaules veidols mani iepriecina, tad sižets krietni mazāk. Man patika emocionālais atskats, kas bija ļoti vietā, un man nav iebildumu pret to, ka nesaņemam jaunus notikumus, jo man Poters nav grāmata, ko lasīt notikumu dēļ, bet man ļoti nepatika robi laika ceļošanas loģikā un tādu te ir gana, lai tie pamaitātu lasīšanas prieku. Visvairāk sāp tas, ka šos robus būtu bijis viegli aizlāpīt, bet kaut kādu iemeslu dēļ tas nav noticis. Tomēr vairāk par loģikas robiem man joprojām traucē stāsta formāts. Luga vispār nav piemērota tam, lai precīzi atklātu dziļas emocijas un niansētas pārdomas, jo šīs lietas gandrīz nekad neatklājas dialogos, bet gan iekšējos monologos vai varoņu darbības aprakstos. Faktiski ar to, ka šis stāsts tiek prezentēts lugas veidolā, Roulinga sevi aplaupa un liedz iespēju pilnvērtīgi izspēlēt stāsta lielāko trumpi – jauno, niansēto skatījumu uz pasauli.

Luga uzliek arī citus ierobežojumus – mēs šeit neredzam abus pārējos Poteru bērnus, praktiski neeksistē Vīzliji (izņemot Džinniju un Ronu, protams), ļoti minimāli redzam Cūkkārpas dzīvi. Lugā vienkārši nav iespējams iekļaut tik daudz varoņu un to izdarīt kvalitatīvi, labai lugai ir nepieciešams fokusēties uz vienu vienīgo stāstu, atmetot jebkādas blakus lietas, bet Poterfaniem tas nepatīk, jo Potera burvība lielā mērā slēpjas pasaules maģijā, nevis stāstos par draudzību, lai cik arī labi šie stāsti nebūtu.

Kopsummā es tomēr esmu apmierināta. Īsti nezinu, ko es gaidīju no šīs lugas, bet faktiski tā pārspēja visas manas cerības un es palieku pie savas pārliecības, ka šis ir Potera kanona cienīgs turpinājums, kas krietni paceļ latiņu pasaules un varoņu uzbūvei. Jā, šī grāmata nav izcila, bet es arī negaidīju, ka autori mēģinās atdarināt kanonu, un jaunās grāmatas lielākais pluss ir svaigais skatījums uz pasauli, iešana pret Potera pasaules stereotipiem, kā arī tas, ka stāsts ir krietni izaudzis un kļuvis niansētāks. Jā, varētu piekasīties sižetam, bet man tas nešķiet tik svarīgi un lugas lasīšanu nebojāja.

Galvenokārt man šķiet, ka lasītāji izdarīs sev milzīgu pakalpojumu, ja grāmatu atvērs bez milzīgām ekspektācijām un atcerēsies, ka Potera kanons ir pamata septiņas grāmatas, šī luga jau ir kaut kas cits un nav nekādas vajadzības mēģināt no Roulingas izspiest jaunu Potera grāmatu. Poters un Roulinga ir izauguši un tas dod iespēju lasītājiem jaunajā stāstā baudīt nobriedušāku skatījumu, šo iespēju tad arī vajadzētu izmantot.

Vērtējums:
8/10

Nosaukums: Harry Potter and the Cursed Child
Autori: J.K. Rowling, John Tiffany, Jack Thorne
Izdevējs: Little Brown
Lappušu skaits: 343
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9780751565355

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Filma “Ģēniji”

08 Jul

MV5BMjA3NTc1NzQ1N15BMl5BanBnXkFtZTgwNzgyNzEyNzE@._V1_SX1777_CR0,0,1777,998_AL_

Es parasti nemēdzu rakstīt par filmām, jo tām vienkārši veltu ļoti maz uzmanības un reti tādas skatos, par iešanu uz kino nemaz nerunājot, bet tā kā “Kino Citadele” mani uzaicināja vadīt nelielu pasākumu pirmizrāžu ciklā “Dāmām priekšroka”, nolēmu, ka noteikti gribu palikt arī uz pašu filmu un par to uzrakstīt.

“Ģēniji” ir izteikti literāra filma, kas balstīta patiesos notikumos. Stāsts ir par Hemingveja un Ficdžeralda laikabiedru Tomasu Vulfu un izdevniecības “Scribner” prominentāko redaktoru Maksvelu (Maksu) Perkinsu, kuram lielā mērā jāpateicas par to, ka Vulfa grafomāniskās tieksmes tika ierobežotas lasāmu grāmatu formātā.

Atzīstos, ka Vulfu līdz šim lasījusi neesmu vispār, bet filma mani ieintriģēja un jādomā, ka es kaut kad drīzumā iepirkšu viņa “Look Homeward, Angel”. Radās iespaids, ka viņa poētiskais skatījums uz dzīvi apvienojumā ar autobiogrāfiskām notīm varētu šo padarīt par interesantu grāmatu.

Lai arī man radās interese par pašu autoru, kurš ir aizvadījis īsu, spilgtu dzīvi, pati filma mani pārlieku neaizrāva, jo sižetiski tā ir visai pliekana. Protams, ir patīkami, ka pārmaiņas pēc kādā filmā centrālais stāsts nevijas ap romantiskām attiecībām, bet gan divu vīriešu tēva-dēla draudzību, kas rodas kopā strādājot pie grāmatas, tomēr kaut kas līdz galam te nebija riktīgi (un Bechdel testu šī filma arī neiztur). Galvenokārt kaitināja tas, ka Hemingveja un Ficdžeralda klātbūtne filmā ir pagalam aiz ausīm pievilkta un faktiski stāsta pavēstīšanai viņi tur vajadzīgi nebija. Visā filmā ir tikai viena aina, kur Ficdžeralds izdara kaut ko nozīmīgu sižetam, viss pārējais ir tikai skaļu vārdu piesaistīšanai un filma būtu daudz ieguvusi, ja tās autoriem nebūtu par katru cenu gribējies tanī iebāzt VIP rakstniekus.

Potenciālos skatītājus filma piesaista arī ar mega populāriem aktieriem un šis gājiens sevi attaisno mazliet labāk. Kolins Fērts Maksa lomā un Džūda Lovs Tomasa lomā ir teju izcili un viņi perfekti atklāj savu varoņu raksturus, tā vien šķiet, ka viņi šīs lomas nevis attēlo, bet gan dzīvo tajās. Hemingveja un Ficdžeralda lomas filmā ir tik epizodiskas un nenozīmīgas, ka tās vispār nav vērts pieminēt, bet nelielu vilšanos sagādā Nikola Kidmena, kurai nez kādu iemeslu dēļ uzticēts atveidot Tomasa precēto mīļāko, kura ir divu bērnu māte un 18 gadus vecāka par Tomasu. Šī histēriskā loma, kurai Kidmena izskatās un uzvedās krietni par jaunu, viņai absolūti nav padevusies un galīgi nepārliecina. Filmā bija arī visai grūti nojaust to, ka viņa par Tomasu ir krietni vecāka un atbalstījusi viņu finansiāli, jo arī šī sieviete filmā parādās visai epizodiski un neveiksmīgi – ļoti daudz kas no sižeta man salikās kopā tikai pēc filmas noskatīšanās, kad Vikipēdijā izlasīju Vulfa biogrāfiju, un tas nu nekādīgi nav labs rādītājs filmai.

Tomēr ir divas lietas, kas vismaz daļēji atsver iepriekšminētos trūkumus. Pirmais ir tas, ka filma burvīgi atklāj rakstnieka un redaktora attiecības un lieliski runā par redaktora lomu grāmatas tapšanā. Šī nav tēma, ko bieži redzam popkultūrā un ir patīkami ko tādu redzēt uz lielajiem ekrāniem. Otra lieta, kas manās acīs bieži glābj arī krietni vājākas filmas, ir absolūti brīnišķīgs vizuālais izpildījums. Visa filma ir ieturēta piezemēti pelēkos un brūņos toņos, dominē dūmakaina gaisma un operatora darbs ir fantastisks – daudz sastopami detaļu tuvplāni un man ārkārtīgi patīk filmā izmantotais stils ar paplūdušiem priekšplāniem. Pat, ja sižetiski filma mani neuzrunāja, es to vienalga lielā mērā izbaudīju tieši vizuālo risinājumu dēļ. Starp citu, ir vērts pievērst uzmanību Maksa cepurei – es visu filmu gaidīju, vai viņš to reiz noņems, jo arvien vairāk radās pārliecība, ka šī ir būtiska detaļa un patiesi nebiju maldījusies, jo tas brīdis, kad Makss beidzot cepuri noņem, saliek visus punktus uz I.

Vai es iesaku iet skatīties šo filmu? Nu, tas atkarīgs no katra paša vēlmēm. Ja gribas noskatīties vizuāli skaistu filmu un vienlaikus atpūsties, šī būs laba izvēle. Ja ir vēlme pēc kaut kā dziļi intelektuāla – meklējiet tālāk.

Vērtējums:
7/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
1 Comment

Posted in Filmas

 

Ķiršu clafoutis

06 Jul

Foto: Spīgana

Lai arī grāmatķēķis neplānoti buksē, grāmatu receptes es joprojām cītīgi krāju un regulāri arī gatavoju, un tagad būtu īstais brīdis atdzīvināt grāmatķēķi, jo ir pienākusi sezona vienai no manām mīļākajām kūkām. Manās mājās ir cieņā kūkas, kas nav pārlieku saldas vai smagas, tāpēc gaisīgā kūka ar ķiršu skābumu manā virtuvē ir sastopama labi bieži.

Patiesībā šī kūka līdz grāmatķēķim ir nonākusi pagalam ačgārnā ceļā – es jau vairākus gadus regulāri ķiršu sezonā gatavoju ķiršu kūku, bet līdz pat nesenam laikam nezināju, ka šī mana iemīļotā kūka ir tā tradicionāla franču recepte, kuru dēvē “clafoutis”. Šie fakti kopā salikās tikai pēc tam, kad sāku lasīt Atkinsones “A God in Ruins”, kuras galvenais varonis Tedijs gadu dzīvo Francijā un šo piedzīvojumu atceras galvenokārt ēdienu dēļ. Šinī grāmatā gan vispār ir minēti patīkami daudz ēdieni un jādomā, ka šis romāns vēl bieži figurēs arī grāmatķēķī, bet sākt man noteikti gribējās ar savu iemīļoto kūku.

Kā jau tas mēdz gadīties ar tradicionālajām receptēm, arī clafoutis eksistē daudzveidīgās versijās un tam pat obligāti nav jābūt ar ķiršiem, tomēr tieši ķirši ir visbiežāk sastopamās ogas šai pasākumā. Atšķiras arī ķiršu sagatavošanas versijas. “Visoriģinālākajā” versijā ķiršiem netiek izņemti kauliņi ar domu, ka tie kūkai piešķir izteiktāku garšu un mandeļu notis. Mani tomēr nesajūsmina doma par kauliņu spļaušanu ārā no kūkas, tāpēc es ķiršus iztīru pirms cepšanas (lai slavēta vienkāršā, ģeniālā ierīce – kauliņu izņēmējs!) Otra lieta, par ko domas dalās ir, vai ķirši būtu jāmērcē alkoholā pirms cepšanas. Es to vienmēr esmu darījusi un man šķiet, ka šādi kūka padodas izteiksmīgāka, bet lielākā daļa recepšu šādas darbības nepieprasa. Viedokļi dalās arī par to, kādā alkoholā būtu ķirši jāmērcē – es parasti lietoju konjaku, bet receptes mēdz pieprasīt arī šņabi vai rumu. Svētās patiesības noskaidrošanu atstāšu citiem un šeit piedāvāju vien savu kūkas versiju bez jelkādām pretenzijām uz īpašu autentiskumu.

Foto: Spīgana

Sastāvdaļas

~500 g skābie ķirši

4 olas

100 g milti

70 g cukurs

100 ml piens

20 g kausēts sviests

~50 g konjaks

~3 pilieni mandeļu esence

sviests un cukurs formas ieziešanai

Pagatavošanas metode

Iztīra ķiršu kauliņus un ķiršus liek kūkas formā – tiem ir vienā kārtā pilnībā jānosedz pannas dibens. Tā kā precīzu ķiršu daudzumu pirms tam ir neiespējami noteikt, es tos uzreiz lieku formā.

Ķiršus apslaka ar konjaku. Arī konjaka daudzumu es nekad nemēru, bet ieleju tā, lai formas dibens būtu nosegts. Atstāj ķiršus ievilkties uz divām stundām vai vairāk.

Karsē krāsni uz 180º (160º ventilatora režīmā).

Bļodā ar šķipsniņu sāls sakuļ 4 olas gaišās putās, pēc tam pievieno 70 g cukuru, sakuļ. Pievieno 100 g miltu un kārtīgi sakuļ vienmērīgā masā. Pēc tam pievieno 100 ml piena un 20 g izkausēta (padzesēta) sviesta un visu kārtīgi sakuļ.

Bļodā, kur ir sakultā mīkla, notecina visu šķidrumu no ķiršiem un atkal rūpīgi sakuļ. Mīklai ir jābūt viegli tekošai.

Noskalo kūkas formu, nosusina un ieziež ar sviestu. Kūkas pamatnē vienmērīgi uzkaisa 2 ēdamkarotes cukura.

Ietaukotajā formā vienā kārtā ieber ķiršus, tiem pāri lej mīklu un liek krāsnī cepties uz 35-45 minūtēm. Kūkas gatavību pārbauda ar koka irbulīti – kūka ir gatava, kad koka irbulītim nepieķeras mīkla.

Kūku atstāj atdzist un pasniedz pēc tam, kad tā mazliet sakritusies. Cenšas pagrābt pēc iespējas vairāk gabaliņus maksimāli īsā laikā un citiem atstāt mazāk.

Diemžēl manās mājās kūka līdz fotosesijai neizdzīvoja (biju naivi iedomājusies, ka noskatīsimies vienu seriāla sēriju un tad sabildēšu, bet kūka bija beigusies pirms seriāla) un mums divatā tā knapi vien pietika.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

A God in Ruins. Kate Atkinson

05 Jul

Atkinsones “Dzīve pēc dzīves” ir grāmata, kas man spilgti jo spilgti iespiedusies atmiņā un autores spēja meistarīgi vērpt skaistus stāstus ap bezdibenīgi dziļām idejām mani fascinē, tāpēc nolēmu, ka no Atkinsones vajag lasīt vēl kaut ko. “A God in Ruins” iepirku Ķīpsalas grāmatu izstādē un nemaz neiedziļinājos, par ko ir grāmata, ar autores vārdu jau pietika. Ak, cik milzīga bija mana sajūsma, kad, sākot lasīt grāmatu, atklāju, ka “ruins” ir kompanjongrāmata “dzīvei”! Protams, tādai grāmatai kā “Dzīve pēc dzīves” nevar būt ne turpinājums, ne grāmata “pirms tam”, tā vietā ir grāmata par Ursulas jaunāko brāli Tediju un viņa dzīvi, un šis romāns ir lasāms kā atsevišķa grāmata, kuras saprašanai nav nepieciešams izlasīt “Dzīvi pēc dzīves” (lai arī es silti iesaku tomēr izlasīt).

Tedijs Tods 2. Pasaules kara laikā ir slavens bumbvedēja pilots, kura neticamā veiksme izdzīvošanā skaļi viņam iet pa priekšu. Laikā, kad Tedijs met bumbas virsū vāciešiem un vairs netic nākotnei, viņš pat iedomāties nevar, ka dzīves sarežģītākā un grūtāk pārvaramā daļa sāksies tikai pēc kara.

Lai arī liela daļa grāmatas ir veltīta Tedija piedzīvojumiem kara laikā, šī tomēr nav gluži dēvējama par kara grāmatu un vairāk pievēršas cilvēka bezjēdzības izjūtai un nespējai atrast īsto vietu šai dzīvē. Pats Tedijs ir visai interesants tēls – viņš it kā ir simpātisks veiksminieks ar pragmatisku domāšanu un praktisku skatu uz dzīvi, tomēr uz grāmatas beigām man viņš sāka nepatikt, jo kaut kā visās viņa izvēlēs ir nojaušams zināms gļēvums un tukša slīdēšana līdzi dzīvei, kuru viņš nemaz negrib ietekmēt. Tedijs nav Stounera gadījums, kad viņam nebūtu izvēles vai būtu jāsamierinās ar sabiedrības uzspiestām izvēlēm; nē, Tedijs savas izvēles izdara pats un lielā mērā apzinās to, ka peld pa straumi un saprot, ka nebūt neizvēlas lietas, kas viņu padarīs laimīgu. No otras puses grāmatas vēstījums galvenokārt ir par to, kā un cik daudzveidīgi cilvēki sevi sagrauj, tāpēc Tedija tēls šeit ir ļoti iederīgs un ne pārāk kaitinošs.

Dzīve pēc dzīves” noslēdzās ar zināmām aizdomām, ka Tedijs zina par Ursulas atkārtotajām dzīvēm, radot sajūtu, ka varbūt arī Tedijs pats tādas izdzīvo, pasauli ietekmējot līdzīgi kā Ursula, un biju cerējusi, ka šī grāmata sniegs atbildi aizdomām, bet nekas tamlīdzīgs šeit nenotiek un patiesībā man tā arī visas grāmatas laikā neizdevās viennozīmīgi pārliecināties par to, vai aprakstīta dzīve ir viena un tā pati vai tomēr fragmenti no dažādām dzīvēm. Tā kā sižets netiek risināts lineāri, bet gan mētājas starp pagātni, tagadni un nākotni, vispār rodas iespaids par fragmentāru dzīvi, kuru apdzīvo dažādi Tediji, kuri viens otru lāga nepazīst. Autores pašas izteikumi gan liecina par to, ka šī grāmata ir iecerēta kā vienas dzīves apraksts, savukārt pārējais būs bijusi mana wishful thinking.

Šinī grāmatā es atkal atklāju to, ka Atkinsone ir teju ģeniāla rakstniece ar spēcīgu balsi un idejām. Ne tikai viņa ieurbjas lasītāja sirds dziļumos, autore to dara arī bezgala skaisti, liekot lasītajam padoties visu perfekti piemeklēto vārdu priekšā, neļaujot atrauties no vārdu melodijas un burvīgās stāstīšanas manieres. Lai arī sižetiski “Dzīve pēc dzīves” man šķita labāka, “A God in Ruins” joprojām ir ļoti īpaša grāmata, kas nemanot ievelk sevī un lasītāju prasmīgi aizved no sajūtas, ka “te jau nekā nav” līdz atklāsmei, ka esi paspējis pārdomāt visu civilizācijas būtību, peldot līdzi Atkinsones vārdiem.

Vērtējums:
9/10

Nosaukums: A God in Ruins
Autors: Kate Atkinson
Izdevējs: Black Swan
Lappušu skaits: 560
Pirmizdevuma gads: 2015
ISBN: 9781784161156

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Pasaules acs. Roberts Džordans.

04 Jul

Vai es jau kādreiz esmu teikusi, cik ļoti man patīk izdevniecības, kuras ļauj blogeriem grāmatas lasīt pirms to izdošanas? Ja nu gadījumā neesmu – tad patīk. Ļoti patīk. Tieši tādā veidā tiku arī pie grāmatas “Pasaules acs”, par kuru iepriekš neko nezināju, bet izrādās, ka šī skaitās fantāzijas klasika.

Šī nezināšana gan man sāpīgi atspēlējās – sākumā nolēmu, ka elektroniski man pietiks ar pirmajām 5 nodaļām un pārējo lasīšu papīrā. Ak vai. Otrās dienas pusnaktī attapos nolādot visus melndraugus manā galvā, kas tur iedēstījuši šo domu, jo pirmās nodaļas, protams, beigušās, bet pārējās grāmatas nav! Nācās gaidīt visu nakti, kamēr izdevniecības meitenes mani laipni apgādāja ar nākamo devu. Un jāatzīst, ka diezgan līdzīgas izjūtas pārņēma arī grāmatas pašās beigās – uzreiz gribējās ķerties otrajai sērijas grāmatai.

Miegainajā Emondārē gada lielākais notikums parasti ir pavasara svētki Beltains un arī šogad aitu gana dēls Rands negaida neko citu lai arī par varoņu cienīgiem piedzīvojumiem ir sapņojis vienmēr. Bet laikmeti mainās un laika rats griežas pēc savas patikas un tā vien šķiet, ka šogad Emondārē ir iegāzies pats notikumu centrs un Randa sapnis par piedzīvojumiem draud piepildīties.

Grāmatas lasīšanas procesā derīgi atcerēties arī to, ka grāmata sarakstīta 90. gadu pašā sākumā, attiecīgi daudz kas grāmatā strādā pēc tā laika literatūras likumiem. Vēl man sāk šķist, ka 90. gadu sākumā būs bijis ārkārtīgi populāri aizrauties ar vilkiem – gan Džordanam, gan Martinam ļoti gājuši pie sirds un grāmatās ieņem svarīgu lomu.

Romāna sižets ir visai iepriekšparedzams un vienkāršs, bet to nevarētu teikt par pasaules uzbūvi un stāstīšanas manieri. Autoram trakoti patīk divas lietas: apmetņi un gari apraksti. Apmetņi spēlē lielu lomu teju vai katrā aprakstā un katram sevi cienošam grāmatas varonim pienākas pa apmetnim, pie kam tie mēdz uzvesties kā nu pašiem tīk un baiskungu gadījumā nepakļauties fizikas likumiem. Savukārt garie apraksti šinī grāmatā ir pārsteidzoši patīkami un lasīšanu nevis bremzē, bet gan ātrāk dzen uz priekšu. Šādu parādību līdz šim literatūrā vēl nebiju sastapusi.

Lai arī lasīšanas process vedās necerēti ātri, autors ar savu stāstu nekur nesteidzas un viss šeit tiek aprakstīts lēni un pamatīgi, nopietni iedziļinoties pasaules uzbūvē, varoņu psiholoģijā un tumsas/gaismas attiecībās. Ja tā ļoti kritiski palūkojas, pirmajā grāmatā nemaz tik daudz notikumu nav un laiks tiek aizvadīts lasītājam skaidrojot laika rata filozofiju, bet autors jāuzteic par to, ka pirmā grāmata ir lasāma atsevišķi kā pabeigta grāmata, kuras sižets beigās neuzkaras gaisā, bet viss tiek nopietni atrisināts. Tas gan nekādā veidā nemaina faktu, ka es ārkārtīgi gribu lasīt arī nākamās sērijas grāmatas, jo piedzīvojumi solās būt aizraujoši. Tiesa gan romānā ir sastopamas pārāk daudz veiksmīgās sakritības manai gaumei un nepamet sajūta, ka nemitīgi no krūmiem tiek izripinātas klavieres, bet pasaules iekšējā loģika šādu sižeta vērpšanu attaisno un vispār jau autors visai labi pamato, kāpēc Randam un viņa draugiem viss tā veicas. [Maitekļa briesmas!] Tomēr par spīti tam, ka stāsta atrisinājums to visu attaisno, man šķiet mēreni krāpnieciski izveidot galveno varoni ap kuru griežas visa pasaule – ar šamo jau pēc definīcijas nekas nevar notikt un kaut kā pārāk viegli viņš visam tiek cauri. [/Maitekļa briesmas]

Priekš 90. gadu fantāzijas šinī grāmatā ir arī dzimumu vienlīdzība pārsteidzošos apjomos – lai arī ikdienā šīs pasaules sievietes ir tieši tik beztiesīgas kā jau pieņemts viduslaiku tipa pasaulē, galveno varoņu lokā tomēr ir trīs raksturā ļoti spēcīgas sievietes, kuras nav nemitīgi jāglābj un kuras pašas ar sevi itin labi tiek galā un vēl vairāk – glābj citus.

Grāmatai vērtēju ar 8/10 – romāna lasīšana bija ātra un aizraujoša, piedzīvojumus gribas turpināt, bet iepriekšparedzams sižets un neiedvesmojoša valoda mazliet bremzē sajūsmu par “Pasaules aci”.

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne”.

Nosaukums: Pasaules acs
Autors: Roberts Džordans
Sērija: Laika rats
Tulkotājs: Ingus Josts, Vanda Tomaševiča
Izdevējs: Zvaigzne
Lappušu skaits: 799
Pirmizdevuma gads: 1990
ISBN: 9789934044038

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Stikli. Inga Gaile.

20 Jun

Es esmu cieši pārliecināta, ka sērija “Mēs. Latvija, XX gadsimts” ir viena no labākajām lietām, kas pēdējā laikā notikusi ar latviešu literatūru un Ingas Gailes romāns “Stikli” tikai un vienīgi apstiprina šo domu.

Romāna anotācija:
“Romāna “Stikli” darbība risinās no 1937. līdz 1939.gadam, kad Latvijā valda Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Tas ir laikmets, kad Latvijas vēsturē, pēc daļas mūsdienu Latvijas iedzīvotāju domām, bija pārpilnības, latviskuma un kārtības laiks. “Stiklos” valdošā atmosfēra, notikumi, kas risinās laikā, kad viss šķiet labi, bet to, kas neatbilst valdošā vairākuma izpratnei par labo un ļauto, apiet, noklusē vai mēģina ierobežot, diemžēl atgādina šodienas Latviju.”

Stikli” ir bīstama grāmata, kas griež sirdī un nelaiž vaļā – ir grūti to neizlasīt vienā elpas vilcienā un tā vien šķiet, ka būtu nepiedienīgi no tās atrauties, kamēr nav izsāpēts viss Magdas un viņas laikabiedru stāsts. Un lai arī grāmata alkaini rauj savu lasītāju uz priekšu, liekot arvien neprātīgākos ātrumos traukties cauri tekstam, tās lasīšana nav gluži dēvējama par vieglu. Kad es lasīju šo grāmatu, manā galvā plīsa stikli.

Lai arī romāna darbība risinās Ulmaņlaiku Latvijā, tomēr tematika ir biedējoši aktuāla arī šodien un grāmatas lasīšanas laikā brīžam ir pagalam viegli piemirst to, ka darbība nemaz nenorisinās mūsdienās. Ļoti sāpīgs (un aktuāls) ir stāsts par izvarošanu, par upuru vainošanu, par to kā “viņa jau pati uzprasījās”. Šķiet, ka par to pēdējā laikā tiek runāts arvien vairāk, bet man līdz šim vēl nebija gadījies sastapties ar tekstu, kas tik jēlā veidā atklātu šādas emocijas – grāmata lasītāju pilnībā pārceļ tās varoņu galvās un nākas vien izdzīvot visu to emocionālo lādiņu, kas apslēpts it kā ne pārāk garajā stāstā. Tieši tikpat aktuāls un sāpīgs ir jautājums par to, ko mēs kā sabiedrība uzskatam par novirzēm no mūsu mākslīgi izstrādātajām normām, un kā izrīkojamies ar cilvēkiem, kas šiem mūsu priekšstatiem neatbilst.

Romāns spilgti iegriežas atmiņā ne tikai sāpīgā vēstījuma dēļ – forma un autores stils atmiņā paliek ne mazāk spilgti un šis ir viens no tiem gadījumiem, kad stāsta pasniegšanas veids vēl vairāk izceļ un paspilgtina stāsta domu. Grāmata ir sarakstīta tā, it kā lasītājs dzirdētu katra varoņa domas, it kā būtu pa tiešo iecelts varoņu prātos. Vēstītāji grāmatā mainās un dara to bieži, tomēr rakstniece ir tik veiksmīgi izveidojusi katra varoņa individuālo raksturu un balsi, ka jau pēc pirmajiem teikumiem ir skaidrs, kura varoņa prātā esam ielekuši, savukārt gadījumos, kad par to ir kādu laiku jāšaubās, atklājas, ka tas darīts ar nodomu mazliet pārsteigt lasītāju, kuram pēc brīža atklājas, ka šīs domas pieder pagalam negaidītiem personāžiem. Mani īpaši sajūsmināja arī tas, ka grāmata nav sadalīta nodaļās, bet plūst uz priekšu gandrīz vienlaidu tekstā, tikai minimāli atdalot viena varoņa iekšējo monologu no nākamā. Citkārt šāda romāna uzbūve varētu traucēt, bet šoreiz tieši otrādi – tas viss fantastiski palīdz iegrimt stāstā un to izbaudīt līdz sīkākajam kriksītim.

Stikli” ir sāpīga, aizrautīga, bīstama, ārkārtīgi skaista, dziļa, plūstoša un griezīga grāmata; tas ir stāsts, kur satiekas dzeja ar prozu; romāns ar potenciālu nogremdēt lasītāju. Un gribas teikt – šo būtu jālasa visiem, visiem, bet jo īpaši “pareizajiem” ļaudīm, tikumības cīnītājiem un tiem, kuri vienmēr visu zina labāk.

Vērtejums:
10/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Dienas grāmata”.

Nosaukums: Stikli
Autors: Inga Gaile
Sērija: Mēs. Latvija, XX gadsimts #4
Izdevējs: Dienas gramata
Lappušu skaits: 175
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9789934546099

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Kāpņu pilsēta. Roberts Džeksons Benets

10 Jun

Katra grāmata, ko izdod Prometejs ir nelieli svētki, jo man ar viņiem lieliski saskan gaume un ir skaidrs, ka gribēšu lasīt jebko, ko nu viņi sadomās iztulkot. “Kāpņu pilsētu” pilnai laimei vēl tulkojis Vilis Kasims, kura “Burvju” tulkojums man dikti patika, tad nu ar lielu sajūsmu ķēros klāt un grāmata vilties man nelika. Šīs grāmatas dēļ es vilcienā pabraucu garām savai pieturai, vēlāk vakariņas atdzisa neapēstas un par pusaizkosta banāna esamību manā rokā vispār nebija laika domāt līdz brīdim, kad tas slaidi piezemējās tieši grāmatā.

Pēc sarežģītas un asiņainas vēstures Kontinenta galvaspilsēta, visu dievu sēdeklis, kāpņu pilsēta Bulikova ir vien dīvaina, nabadzīga un saipūru apspiesta pilsēta bez izredzēm uz gaišu nākotni. Skaidra lieta, ka bulikovieši savus apspiedējus saipūrus nemīl, tāpēc Šarai jābūt pagalam uzmanīgai, izmeklējot profesora nāvi.

Uzbūvētās pasaules vēsture ir visai sarežģīta un sākumā bija grūti saprast, kas ir kas, kāpēc vieni apspiež otrus, kāpēc pilsēta iznīcināta, kāpēc dievi bija jānogalina, bet diezgan drīz viss nostājas savās vietās un izrādās, ka lietas ir vēl sarežģītākas, nekā likās, jo apspiedēji kādreiz ir bijuši apspiestie, dievi ar nebija nekādi jaukumiņi un visās malās tiek vērptas vienas vienīgas intrigas. Nepalīdz arī dažādās ideoloģijas – Saipūra ir krietni militāra valsts ar spēcīgu patriotisma demagoģiju, savukārt Bulikovā valda ultra konservatīvo kolkaštanu morāle, kas neļauj baudīt absolūti neko un pat kailas plaukstas parādīšana citam cilvēkam liek nabaga puritāņiem krist gar zemi svētās šausmās.

Šo grāmatu visdrošāk varētu ierakstīt fantāzijas detektīva žanrā – sižets ir pilnībā detektīvam atbilstošs, savukārt pasaules uzbūve, metaforas un idejas nāk no fantāzijas žanra, un tieši šis žanru sakausējums padara grāmatu pagalam aizraujošu. Sižetiski neko svaigu šeit nesagaidīsim – notikumi risinās pēc ļoti klasiskas formulas un lasītājam lielākoties viss ir skaidrs jau krietni pirms pašas detektīves, lai gan visa informācija viņai ir. Tiesa gan, autors veiksmīgi atgādina lasītājam to, ka Šarai pāri gāžas informācijas pārbagātība, savukārt lasītajam tiek pasniegti tikai atrisinājumam nepieciešamie pavedieni, kas, protams, mūsu uzdevumu krietni atvieglo, bet nekā nelīdz Šarai.

Lai arī diezgan zināms, sižets ir raits un spēj noturēt lasītāja uzmanību, bet patiesā grāmatas vērtība slēpjas paralēlēs ar mūsu pasauli un autora skatījumā uz reliģijas darbību. Man vispār šķiet ārkārtīgi interesantas pasaules, kurās dievi ir reāli eksistējošas, fiziskas būtnes, nevis cilvēku sadomātas pasaciņas un pilnai laimei autors vēl pamatīgi izķidā pašus reliģijas pamatus. Grāmatā veiksmīgi tiek ķidāti jautājumi par cilvēku un reliģijas mijiedarbību un to, kurš virza kuru, daudz tiek runāts par varas sadalījumu un to kā patiesībā reliģija darbojas.

Un tas viss ir pasniegts vieglā, asprātīgā stilā ar dzirkstošiem, ironiskiem dialogiem, padarot šo grāmatu malā nenoliekamu – kā lasītājs pieķērās klāt, tā gribas izlasīt visu uzreiz. Ja vēl sižets būtu oriģinālāks un ne tik caurspīdīgs, es teiktu, ka šī ir izcila grāmata.

Citāts no grāmatas:
Dievības varbūt arī ir radījušas daudzas elles .., bet .. tās visas nobāl to priekšā, kuras mēs sev radām paši.”

Vērtējums:
9/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Prometejs”.

Nosaukums: Kāpņu pilsēta
Autors: Roberts Džeksons Benets
Tulkotājs: Vilis Kasims
Izdevējs: Prometejs
Lappušu skaits: 470
Pirmizdevuma gads: 2014
ISBN: 9789934553011

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Spīganas lasītava #21. Anna Belkovska

09 Jun

A photo posted by Pieci (@piecilv) on

Spīganas lasītavā viesojās jaunā dzejniece Anna Belkovska, kura stāstīja par to, kā izvēlēties starp ķirurģiju un dzeju.
Toties Spīgana atklāj Francijā uzzināto, proti, kā lieliskais “Stouners” piepeši kļuva tik populārs.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
No Comments

Posted in Radio

 

Mr. Penumbra’s 24-Hour Bookstore. Robin Sloan

01 Jun

Grāmatu pasaulē visērtāk jūtos tad, ja dzīvojos mērenā haosā un īpaši neiespringstu par to, ka vajadzētu taču izlasīt to vai citu grāmatu, kura it kā jau iesākta. Tā man šoreiz skaisti iesākās ceļojums uz Franciju, jo Frankfurtes lidostā, kur gaidījām otro lidojumu, iepirku grāmatu, kurā iegrimu uzreiz un visu citu nometu malā. Starp citu, Frankfurtes lidosta vispār mani sajūsmina ar burvīgu literatūras piedāvājumu, un, tikko kā tur ielidojam, tā vispirms dodamies aplūkot grāmatveikalus.

Krīzes laikā bez darba palikušas Clay Jannon atrod darbu pagalam dīvainā grāmatu veikalā. Pirmkārt, šī grāmatnīca strādā visu diennakti, otrkārt, nav skaidrs, kā šis bizness spēj izdzīvot, ja tam gandrīz nav klientu, treškārt, mūsu varonim sāk rasties aizdomas, ka patiesie veikala klienti ir nevis tie, kas pērk lietotās grāmatas, bet gan dīvainu ļaužu grupa, kas veikalā aizņemas mistiskās grāmatas, kuru saturs ir šifrēts.

Grāmatas pirmā trešdaļa bija fantastiski aizraujoša un bija patiesi grūti atrauties no grāmatas par spīti tam, ka pamatīgi miegojos agrā lidojuma dēļ. Grāmatas sākumā īsti nav skaidrs, ar kādu žanru lasītājam ir darīšana – vai te būtu kriminālromāns vai tomēr maģiskais reālisms? Pie kam, vismaz sākumā autora stils ir patiesi lielisks – viņš raksta lakoniski un precīzi piemeklē apzīmējumus, pavisam nedaudzos vārdos uzburot lasītāja iztēlē tumšas un ārkārtīgi dzīvas ainas. Autora valoda ir eleganta un manā galvā maģiski zīmējās ainas ar episkiem fantasy piedzīvojumiem.

Mani sajūsmināja arī tas, ka varoņu dialogi ir paredzēti ne tikai sižeta bīdīšanai, bet vairāk gan dažādu ideju apspriešanai – man ir daudz vieglāk identificēties ar cilvēkiem, kas stundām ilgi var apspriest cilvēka nemirstības potenciālu, nevis vienkārši apspriest notikumus. Nevarētu gan teikt, ka grāmatā parādās kādas oriģinālas idejas, tomēr veiksmīgi izveidotie tēli, mistiskā vide un dažādu ideju kompilācija rada svaigu stāstu, kas neliek lasītajam garlaikoti žāvāties un nodomāt, ka tas viss tak jau ir zināms. Iepriecināja arī galvenais varonis – pārmaiņas pēc grāmatā par grāmatmīļiem galvenais varonis nav vis kāds nūģis, bet gan normāls cilvēks, kuram bez grāmatām dzīvē eksistē arī citas lietas.

Ja šāda būtu visa grāmata, tā ātri vien ierindotos manu mīļāko grāmatu plauktā, bet diemžēl autors nespēj noturēt uzņemto ritmu un pēc pirmās trešdaļas grāmatas kvalitāte pamatīgi slīd uz leju. Sižetam ātri tiek norauts mistikas plīvurs un lasītājam ir diezgan skaidrs, kas sekos tālāk, arī iepriekš tik baudāmais rakstīšanas stils pamazām kļūst blāvāks un arvien vairāk autors pievēršas vienkāršai sižeta bīdīšanai.

Tiesa gan, sižets joprojām bija gana interesants, lai noturētu manu uzmanību un lai man gribētos atgriezties pie grāmatas. Faktiski autors ir savas grāmatas pamatā ņēmis kriptoromānu un tad šo pasākumu padarījis krietni reālistiskāku, mistiskās sektas padarot par parastām korporācijām un dažādus rituālus pielīdzinot ikdienas darbībām, kas spēj dzīvei piešķirt jēgu. Šāda žanra interpretācija man bija simpātiska, tomēr līdz sajūsmai pietrūka krietni daudz.

Galvenokārt kaitināja tas, ka grāmatas beigās autors lasītajam ar varu cenšas iebarot visa stāsta morāli. Morāle, protams, nav slikta, bet nu tik banāla un uzbāzīga, ka teju jau sāku dusmoties uz rakstnieka kungu par tādu vulgaritāti.

Jāsaka tomēr, ka par spīti grāmatas beigām, kas sagādāja vilšanos, grāmata tomēr atmiņā saglabājusies simpātiska, jo man vienkārši patīk aizrautīgas grāmatas, kurās kaismīgi tiek debatēts par idejām un iespējamām nākotnēm. Viena no simpātiskākajām idejām, kas šinī grāmatā parādās: rakstnieki ir atbildīgi par cilvēces progresu. Pie kam, atbildīgi nevis tādā kontekstā, ka viņiem būtu citi kaut kur jāved, bet gan tāpēc, ka rakstnieki ar savu aizrautību un iztēli iedvesmo apkārtējos un viņu idejas mēdz iedzīvoties realitātē.

Vēl kāda laba doma no grāmatas – cilvēkiem ir svarīgi sev piešķirt lomas un cilvēki savu dzīvi parasti redz kā stāstu. No tā, kā pats cilvēks sev šo stāstu izstāsta un kā konstruē savu lomu, ir ļoti atkarīga viņa nākotne, bet tam ir vēl kāda svarīga funkcija – šī loma un stāsts piešķir dzīvei kaut kādu jēgu. Tas arī varētu būt viens no iemesliem, kāpēc cilvēki iesaistās reliģijās, kultos vai kādās grupās – tas palīdz uzturēt vai pat izveidot cilvēka identitāti un par to nav nemitīgi jācīnās.

Vai es iesaku šo grāmatu lasīt citiem? Jā un nē. Es pati biju vīlusies, jo autors nespēja noturēt līmenī stilu un arī sižets uz beigām tiek diezgan mākslīgi bīdīts uz priekšu, bet viss nebija pavisam slikti. Ja ir vēlme iegrimt stāstā par mistisku grāmatu pasauli un sekot autoram ar aizrautīgām idejām, tad šī varētu būt īstā grāmata un jādomā, ka grāmatmīļiem šis romāns tīri labi varētu patikt, ja izdosies pievērt acis uz to, ka grāmata nespēj noturēt pašas uzstādīto latiņu.

Vērtējums:
6/10

Nosaukums: Mr. Penumbra’s 24-Hour Bookstore
Autors: Robin Sloan
Lappušu skaits: 352
Pirmizdevuma gads: 2009
ISBN: 9781250064554

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote