RSS
 

Spīganas lasītava #20. Silvija Brice

25 May

A photo posted by Pieci (@piecilv) on

Tulkošana ir ļoti svarīga labas literatūras sastāvdaļa un vispār jau man šķiet, ka tam pievēršam pārāk maz uzmanības, tāpēc šoreiz uz sarunu aicināju vienu no Latvijas labākajām tulkotājām Silviju Brici.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
No Comments

Posted in Radio

 

The Dispossessed. Ursula K. Le Guin

19 May

Jau kopš laika, kad izlasīju “Tumsas kreiso roku” dikti gribējās iepazīt arī pārējo Hainish ciklu, bet kaut kā atliekas un atliekas tā lieta. Bet tad Ints man Ziemassvētkos virtuāli iedāvināja “The Dispossessed” un nu jau apņemšanās ciešāka – vajag izlasīt! Sākotnēji biju plānojusi šo noklausīties audio formātā, bet nelaime tāda, ka visur uzdūros nevis normāli ierunātai grāmatai, bet gan radio lugai, kas bija absolūti nebaudāms pasākums. Tā nu es visu lasīšanu biju nočammājusi tik ilgi, ka Ints man iedāvināja fizisku grāmatu, kurai nu beidzot ķēros klāt.

Shevek ir augstas klases fiziķis Annares planētā, kurā valda anarhija. Viņš gan jūtas ļoti apmierināts ar savas planētas pastāvošo iekārtu, tomēr dzīve tuksnešainajā Annares planētā nav viegla un arī zinātnes attīstība nav gluži tāda, kā gribētos. Saprotot, ka viņa mājās neviens nespēs saprast un novērtēt Ševeka radīto The Principle of Simultaneity, zinātnieks visiem par milzīgu šoku dodas uz Urras planētu, kurā gan zinātne ir attīstīta un dzīves apstākļi nav spiedoši, bet kurā valda arī nauda un sociāla hierarhija, kas apspiež sievietes un nabagos.

Šī ir grāmata, kurā sižets paliek krietni otrajā plānā un patiesībā nekas īpaši daudz šeit nenotiek, jo stāsta galvenais mērķis ir apspriest dažādas sabiedrības uzbūves. Gvina ir radījusi absolūti brīnišķīgu pasauli, kas mani ārkārtīgi sajūsmināja, bet vēl vairāk man patika tas, ka autore nav kritusi kārdinājumā kādu no planētām-māsām pārvērst par utopiju.

Tiesa gan, Annares sākotnēji ļoti atgādina utopiju un Gvina veiksmīgi pierāda to, ka vārds “anarhija” nebūt nenozīmē kaut ko briesmīgu un ļaunu. Patiesībā tā ir veiksmīga sistēma, kurā neeksistē nauda un centralizēti likumi, kur katrs saņem dzīvei nepieciešamo, katrs piedalās sabiedriskajos darbos, visiem ir ļauts būt tādiem, kādi viņi ir. Un šī sistēma strādā, jo noziegumiem vairs īsti nav jēgas un katram ir brīvība izvelēties savu dzīves ceļu. Tas, protams, ir briesmīgi vienkāršots atstāsts, bet gramatā Gvina šādas sistēmas pastāvēšanu izķidā līdz sīkākajām detaļām un lieliski pierāda to, ka šāda dzīve ļoti pietuvojas utopijai. Otra lieta, ko rakstniece ir ļoti veiksmīgi ielikusi šai romānā, ir doma, ka seksuāla brīvība nebūt nenoved pie morāles pagrimuma un ka sabiedrība ne mazākajā mēra necieš, ja jauniešiem tiek ļauts eksperimentēt un izvēlēties savu dzīves ceļu.

Faktiski Annares būtu utopija, ja vien pati planēta būtu piemērotāka cilvēku dzīves uzturēšanai. Diemžēl tuksnešainā planēta no cilvēkiem prasa smagu darbu dzīvības uzturēšanai un nepiedāvā gluži to pašu vieglāko dzīvi, kas savukārt zināmā mēra bremzē zinātnes attīstību. Utopija nesanāk arī tāpēc, ka Gvina lieliski izprot cilvēka dabu un saprot, ka pat anarhijā, kur teorētiski nav nekādas vajadzības tīkot pēc varas, kādam tomēr gribēsies būt varenākam par pārējiem un Ševeks atklāj, ka arī divus gadsimtus pēc cilvēku apmešanās uz šīs planētas, anarhija ir jāveido atkal un atkal. Šinī grāmatā sabiedrības uzbūve nekalpo vien kā dekorācija stāstam, viss stāsts patiesībā ir par šo sistēmu un grāmata ir veltīta nopietnai izpētei par to, kā anarhija reāli varētu darboties un ko šāda sistēma nozīmētu parastam iedzīvotajam.

Kas vēl iepriecina – Gvina nav kritusi kārdinājumā Urras planētu un iedzīvotājus padarīt par visa ļaunuma iemiesojumu. Jā, sociālā sistēma ir nepieņemama un faktiski atgādina Zemes sociālo iekārtu 19. gadsimtā tikai ar attīstītāku zinātni, bet viss nav pavisam slikti un Ševeks izjūt arī šīs planētas pievilcību par spīti tam, ka vispār nesaprot, kā darbojas nauda un izjūt milzīgu riebumu pret stereotipiem un aizspriedumiem, kas valda Urras sabiedrībā.

Jāsaka, ka “The Dispossessed” ir kārtējais Gvinas meistardarbs un pēc grāmatas izlasīšanas gribējās dziļi paklanīties tās priekšā. Rakstniece lieliski izprot cilvēka dabu un tas ir jūtams visās viņas grāmatās, bet kas vēl svarīgāk – viņa brīnišķīgi izmanto fantastikas žanra piedāvātās iespējas dažādu ideju būvēšanai un izpētīšanai. Šī grāmata ir neatvairāmi burvīgs ceļojums cilvēces uztverē un tās iespējamajos dzīves modeļos.

Noteikti iesaku lasīt visiem, kam patīk filozofēt par sabiedrības uzbūvi un cilvēka dabu, nenožēlosiet.

Vērtējums:
10/10

Nosaukums: The Dispossessed
Autors: Ursula K. Le Guin
Sērija: Hainish Cycle
Lappušu skaits: 320
Pirmizdevuma gads: 1974
ISBN: 9781857988826

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Spīganas lasītava #19. Kārlis Žilvinskis

18 May

Šoreiz raidījumā vienas intervijas vietā bija divas – viena ar Lasītavas un Publicētavas vadītāju Kārli Žilvinski par e-grāmatām un otra par LNB Tautas grāmatu plauktu un burvīgu akciju, kurā aicinu piedalīties.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
No Comments

Posted in Radio

 

Spīganas lasītava #18. Marija Luīze Meļķe

10 May

A photo posted by Pieci (@piecilv) on

Šoreiz uz raidījumu aicināju jauno dzejnieci Mariju Luīzi Meļķi, kura lasīja savu dzeju un runāja par dzejas tapšanu.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
No Comments

Posted in Radio

 

Spīganas lasītava #17. Guna Zelmene

09 May

A photo posted by Pieci (@piecilv) on

Pirmajā reizē, kad iegāju Gunas antikvariātā, tas mani pilnīgi nošarmēja, radot vēlmi tur atgriezties vēl un vēl. Pagājušajā nedēļā uz raidījumu aicināju antikvariāta īpašnieci Gunu Zelmani un runājām gan par pašu antikvariātu, gan par amerikāņu literatūrzinātnieku James H. Fraser, kuram ir liela saistība ar antikvariāta rašanos.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
No Comments

Posted in Radio

 

Kalifa nama konkurss!

30 Apr

Šodien jau Spīganas lasītavā radio 5 izziņoju jauno konkursu sadarbībā ar izdevniecību Zvaigzne ABC, tagad stāstu arī šeit.

Šoreiz konkursā vinnējama pavasarīgi silta grāmata – Tahira Šaha autobiogrāfiskais stāsts “Kalifa nams. Gads Kasablankā”. No citām “gads tur un tur” grāmatām šī atšķiras ar ievērojamu pietāti pret vietējo kultūru un mēģinājumiem to izprast, kā arī iedzīvināt to savā ikdienā tomēr nezaudējot savu identitāti, tāpēc šoreiz konkursa jautājums ir:

Kuras valsts vai tautas kultūru tu vēlētos iepazīt veidā, kā to dara Tahirs Šahs – apmetoties tur uz dzīvi?

Atbildes uz šo jautājumu brīvā formā sūtiet uz e-pastu spigana@pieci.lv līdz 6. maijam un jau 7. maija raidījumā paziņošu laimīgo uzvarētāju, kurš saņems grāmatu “Kalifa nams”.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Par tiesībām nelasīt

28 Apr

Diskusiju, savu raidījumu un vispār blogu kontekstā laikam gan esmu radījusi sajūtu, ka esmu radikāla grāmatu atbalstītāja un ka pēc manām domām visiem to vien būtu jādara kā jāsēž pie grāmatām. Otra lieta, ko esmu dabūjusi dzirdēt, ir, ka es vispār īsti nevarētu spriest par to, kā cilvēkos raisīt interesi par grāmatām, jo es esmu lasījusi vienmēr un nav bijusi situācija, kurā mani vajadzētu mudināt lasīt.

Neviens no šiem apgalvojumiem nav patiess. Tomēr es visai labi saprotu, no kurienes rodas šāds iespaids, jo, runājot par literatūru, es visai maz pieminu savu pārliecību, ka cilvēkiem ir tiesības arī nelasīt un ka nelasīšana nav nekas traģisks. Un tieši šobrīd ir labs laiks par to parunāt, jo man jau 2 mēnešus ir lasīšanas krīze.

Martā es faktiski izlasīju vienu grāmatu. Aprīlī – trīs, un priekš manis tas ir maz. Nav tā, ka man būtu noriebušās grāmatas vai nebūtu laika, vienkārši man šobrīd ir grūti ilgstoši nosēdēt pie grāmatas, jo nemitīgi vilina kas cits. Pastaigas ar kucēnu, videospēles, internets, jaunas informācijas rakšana – tas viss pēdējos divos mēnešos ir lielā mērā aizstājis grāmatu lasīšanu. Un man nešķiet, ka tas būtu kaut kādā veidā slikti vai apkaunojoši, toties es daudz labāk saprotu tos cilvēkus, kuriem lasīt negribas vispār vai gribas to darīt pavisam minimāli, un es arvien labāk saprotu to, kā efektīvāk pievērsties grāmatām.

No 4 grāmatām, kuras šinī laikā esmu izlasījusi, vissmagāk man gāja ar to grāmatu, par kuru man būs jāraksta recenzija žurnālam, par spīti tam, ka grāmatu es izvēlējos pati. Bet sajūta, ka man to grāmatu vienkārši ir jāizlasa un ka man nav kur likties, drausmīgi bremzēja lasīšanas prieku neskatoties uz to, ka grāmata man ļoti patika. Un te nu es atkal nonāku pie tā, ko es mēģinu pateikt dažādās diskusijās – nedrīkst nevienu spiest lasīt grāmatas un jo mazāk drīkst spiest lasīt konkrētas grāmatas. Tas pašā saknē nocērt prieku par literatūru un skarbākā gadījumā var radīt milzīgu riebumu pret visām jelkad sarakstītajām grāmatām.

Mīlestībai pret literatūru pamatu pamats ir tieši tiesības nelasīt, kas patiesībā var izpausties ļoti daudzveidīgi – cilvēkiem ir tiesības neizlasīt grāmatu līdz galam, nelasīt klasiku, nelasīt grāmatas, kas visiem patīk, tiesības nelasīt to, ko “obligāti vajag izlasīt”, tiesības lasīt pa diagonāli neinteresantās vietas un galu galā tiesības nelasīt vispār. Un tikai tad, kad lasīšana nav absolūti spiesta lieta, cilvēkiem pret to sāk veidoties simpātijas.

Jā, grāmatu nelasīšanai ir sekas. Visi pētījumi rāda, ka skolā krietni labākas sekmes ir tiem skolēniem, kas lasa daiļliteratūru, nemaz nerunājot par to, kā lasīšana ietekmē spēju izteikties un spējas pieņemt jaunas idejas, bet mēs absolūti neko neiegūstam no tā, ka skaļi skandinām, cik dumji ir cilvēki, kas nelasa vispār. Tieši otrādi – mēs zaudējam jebkuru iespēju, ka šie cilvēki kādreiz tomēr pievērsīsies literatūrai. Jā, lasīšanai ir milzīga nozīme cilvēka attīstībā, bet mēs nedrīkstam automātiski pieņemt, ka tie, kas nelasa, ir pēdējie idioti. Jā, man ir daudz vieglāk atrast kontaktu ar cilvēkiem, kas lasa, bet tas nenozīmē, ka visi pārējie būtu garlaicīgi un nekam nederīgi cilvēki. Jā, man gribētos, lai grāmatas lasa ikviens, bet man nešķiet, ka pasaule sabruks, ja būs cilvēki, kas tomēr nelasa.

Īsāk sakot – tas vien, ka tu lasi grāmatas, nepadara tevi par labāku cilvēku.

Un tagad atpakaļ pie manas personīgās pieredzes ar grāmatu krīzi. Šo divu mēnešu laikā jūtu, ka grāmatu nelasīšana mani ietekmē – man jau tagad ir grūtāk ilgstoši veltīt uzmanību gariem teksta blāķiem, jo esmu strauji pieradusi no teksta izķert sev vajadzīgo informāciju un to ātri apstrādāt un sakompilēt ar citviet lasīto. Šāda teksta uztvere, protams, palīdz iegūt praktisku informāciju un jaunas zināšanas, bet tas neder daiļliteratūrai, tāpēc šobrīd es nodarbojos ar domāšanas pārlikšanu atpakaļ ierastajās daudzlasīšanas sliedēs. Otra lieta, kas ir skarbi cietusi, ir manas spējas piesēsties pie klaviatūras un uzdrukāt normālus rakstus medijiem. Bez īpaša pārsteiguma esmu secinājusi, ka nelasīšana nokauj manas spējas ģenerēt “iedvesmu” rakstīšanai. Mazāk svarīgi man šķiet tas, ko man stāsta Goodreads – šogad no lasīšanas plāna atpalieku jau par 14 grāmatām un gada beigās diez vai būšu izlasījusi 100 grāmatas.

Kas man palīdz pievērsties grāmatām laikā, kad īsti negribas?

1. Neviens mani nespiež lasīt. Toties cilvēki man gādīgi iesaka grāmatas, kas varētu man patikt. Šeit svarīgs ir ļoti smalks balanss – nelasītājs pats no sevis nesāks lasīt un viņam vajag pamudinājumu, bet lasīšana nedrīkst būt spiesta lieta.

2. Ir grūti pārslēgties no interneta rakstiem uz gariem gabaliem literatūrā, tāpēc vieglāk iesākt lasīt ir grāmatas, kuras sastāv no īsām nodaļām, nevis gariem vienlaidu tekstiem.

3. Es atmetu domas par visām grāmatām, kuras man noteikti vajadzētu izlasīt un lasīju tikai un vienīgi to, kas man sagādā prieku.

4. Man nebija uzstādījuma, ka obligāti ir jālasa katru dienu pa vairākām stundām. Pietiek ar to vien, ka palasu 15 minūtes. Ļoti iespējams, ka nākamajā dienā gribēsies jau vairāk. Un man nenokrita gabals arī no tā, ka kādu dienu grāmatu nelasītu vispār.

5. Es neklausos tais cilvēkos, kuri ar putām uz lūpām apgalvo, ka tas, ko es lasu, ir triviālliteratūra. Jums arī šādus cilvēkus nevajag jūsu dzīvē.

6. Es nespiedu sevi izlasīt iesāktas grāmatas un brīvi lēkāju pa vairākiem grāmatu sākumiem līdz atradu kaut ko, ko šobrīd gribētos izlasīt.

Ko vēl varētu darīt, lai citos radītu vēlmi lasīt?

1. Atkal un atkal – nespiest citiem obligāti lasīt.

2. Ļaut izvēlēties literatūru atbilstoši gaumei un interesēm un aizmirst to ļauno murgu, kas ir obligātā literatūra.

3. Atzīt, ka arī audiogrāmatas skaitās kā lasīšana.

4. Atzīt, ka arī komiksi skaitās un neiedomāties, ka visi komiksi ir stulbi.

5. Būtu jāsaprot, ka visiem nav jālasa ne 100, ne 30 grāmatas gadā. Arī viena grāmata divos mēnešos ir daudz.

6. Pārstāt klāstīt, ka cilvēki jau mūsdienās nelasa. Nopietni – kāpēc kādam šķiet, ka ar šo čīkstēšanu radīsim interesi par grāmatām?

7. Dieva dēļ likt mierā cilvēkus, kas lasa! Cilvēks, kas lasa ir neaizskarams, neuzrunājams un liekams mierā.

8. Vairāk runājiet par idejām, ko esat atraduši grāmatās, stāstiet par sižetiem, kas jūs ir sajūsminājuši un tiem stulbajiem varoņiem, kas jūs tā sadusmo. Un nav obligāti rakstīt garus pārspriedumus, arī tvīts vai ieraksts sejas grāmatā derēs, tieši tāpat kā saruna pie vakariņām vai alus kausa. Negaidiet, ka citi zinās par visām tām lieliskajām grāmatām, ko esat izlasījuši, ja paši par tām nerunājat.

Faktiski, tas ko es vēlos teikt ir – mudiniet cilvēkus lasīt, bet esiet iejūtīgi un neuzbāzīgi, saprotiet, ka gaumes un vajadzības atšķiras. Un aizmirsīsim domu, ka cilvēki, kas lasa ir ar kaut ko labāki.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Spīganas lasītava #16. Ance Jaks

26 Apr

A photo posted by Pieci (@piecilv) on

Turpinot diskusijā “Lasām pa vecam, lasām pa jaunam” iesākto domu par obligāto literatūru, uz raidījumu aicināju Iespējamās misijas skolotāju Anci Jaks, kuras skolēni lasa daudz un ar aizrautību. Raidījumā Ance stāstīja, kā viņa panāk šādu jauniešu interesi par literatūru un runāja par to, cik svarīgi ļaut jauniešiem pašiem izvēlēties lasāmvielu.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
No Comments

Posted in Radio

 

Diskusijas „Lasām pa vecam, lasām pa jaunam” kopsavilkums

22 Apr

Šodien, 22. aprīlī bibliotēku nedēļas ietvaros risinājās diskusija par literatūru un tās ietekmi uz cilvēkiem, diskusijā piedalījos arī es un biju ārkārtīgi iepriecināta par sarunas kvalitatīvo saturu un konstruktīvajām idejām. Arī man pašai ir jaunas idejas, ko vēl vajadzētu darīt ar blogiem un citām literatūru saistītām lietām, bet par to vēlāk.

Diskusijā piedalījās ar literatūru dažādos veidos saistīti cilvēki un dzirdētās idejas bija tik labas, ka noteikti vēlos ar tām dalīties arī blogā kopsavilkuma veidā. Diskusiju iespējams noskatīties arī arhīvā.

Sāksim ar 2 lieliskiem citātiem, kas izskanēja diskusijas laikā.

„E-grāmatas apdraud fiziskās grāmatas tikpat lielā mērā, kā lifti apdraud kāpnes.” Stīvens Frajs

„Grāmatas ir mūsu civilizācijas DNS.” Baronese Geila Rebuka

Diskusijā liela loma bija tieši e-grāmatām un to ietekmei uz lasīšanu, nonācām pie secinājuma, ka lasošā sabiedrības daļa īpaši nedalās e-grāmatu piekritējos un fizisko grāmatu piekritējos, bet gan lielākoties lieto abus variantus paralēli. Priekšroka ikdienā gan lielākoties tiek dota fiziskajām grāmatām, tomēr e-grāmatas tiek lietotas brīžos, kad kaut kādu iemeslu dēļ būtu neērti lietot fizisko grāmatu. Pie kam, pagājušā gada dati liecina, ka fizisko grāmatu izdošanas apjomi pieaug, ko nevar teikt par e-grāmatām.

Paralēli e-grāmatām pievērsāmies arī audiogrāmatām un jautājumam par to, vai tas Latvijā vispār ir kaut kas pieejams un interesants. Nonācām pie secinājuma, ka interese it kā būtu, bet nepieciešams ļoti liels darbs sabiedrības izglītošanā. Ņemot vērā Fabulas jaunās aktivitātes, ir cerība ka arī Latvijā šī lieta aizies. No manas puses savukārt var drīzumā gaidīt rakstu par to, kā sadraudzēties ar audiogrāmatām un ko ar tām iesākt.

Ļoti iedvesmojošu stāstu uz diskusiju bija atveduši valmierieši, kurus pārstāvēja bibliotekāre Olga Kronberga un 2 jaunieši. Viņi stāstīja par veiksmīgu programmu, kuras ietvaros jaunieši tika mudināti lasīt grāmatas un dalīties informācijā par tām, ir jūtams, ka vienaudžu mudināti grāmatām ir pievērsušies vairāki jaunieši. Iepriecina tas, cik lielā apjomā Valmieras bibliotēkā tiek sekots jaunākajām tehnoloģijām un iespējām, radās iespaids par patiesi mūsdienīgu bibliotēku, kas perfekti pilda savu informācijas centra funkciju un veicina pievēršanos literatūrai. Visvairāk mani gan sajūsmināja jauniešu stāstītais, ka viņu skolā reizi mēnesī ir bibliotēkas stunda, kurā ir obligāti jālasa grāmatās, jāstāsta par tām, saņemot atzīmi. Izcila doma!

Diskusijā ļoti bieži tika pieminēta bērnu žūrija kā brīnišķīgs piemērs tam, kā veicināt bērnu un jauniešu interesi par literatūru kaut kādā mērā ieviešot spēles elementus. Runājām arī par to, ka Latvijā vispār būtu nepieciešams kvalitatīvs mediju saturs literatūras jomā, piemēram, radio un TV šovu veidā. Radio pieredze rāda, ka interese par šādiem šoviem ir un tos noteikti var veidot arī ļoti saturīgus, mācoties, piemēram, no kļūdām, kas pieļautas Lielās lasīšanas šovā.

Runājot par mediju atbildību, man ārkārtīgi patika Renātes Punkas paustā doma, ka portālos ļoti trūkst informācijas par grāmatām un ka izdevēji būtu ar mieru šo lietu labot, bet būtu vajadzīga lielāka pretimnākšana no portālu puses, stāstot kādā veidā sagatavot informāciju par grāmatām tā, lai tā piesaistītu uzmanību. No šādas sadarbības daudz iegūtu gan paši portāli, gan izdevēji, gan lasītāji un jācer, ka tiks atrasta iespēja veidot dialogu un grāmatas reklamēt efektīvāk.

Apspriežot medijus, protams, ir grūti nenonākt līdz sarunai par blogiem un te nu Latvijas literārā blogāre var līksmot, jo saņēmām ļoti daudz komplimentu par savu darbību – gan par to, ka rakstīto ir baudāmi lasīt, gan Arno Jundzes pausto viedokli, ka blogi Latvijā lielā mērā aizstāj akadēmisko kritiku. Pēc diskusijas man ir radušās arī jaunas idejas jaunumiem, ko vajadzētu ieviest blogu darbībā, blogeri, gaidiet e-pastu.

Sarunu ļoti konstruktīvi noslēdzām ar to, kā jauniešus mudināt pievērsties grāmatām. Paudu viedokli, ka mūsdienās neviens bērniem nemāca lasīt. Tiek mācīti burti un tehniska grāmatu analizēšana, bet netiek runāts par to, ka grāmata var būt fantastisks izklaides līdzeklis un vieta, kur kontrolētā, nebiedējošā vidē iepazīties ar jaunām idejām un personībām, kas realitātē nebūtu iespējams. Pētniece Antra Ozola piekrita arī viedoklim, ka skolu obligātā literatūra katastrofāli grauj grāmatu prestižu un negatīvi ietekmē vēlmi lasīt. Diskusijas gaitā nonācām pie secinājuma, ka obligāta lasīšana saņemot par to atzīmi skolās noteikti ir nepieciešama, bet literatūras izvēle gan noteikti būtu jāatstāj pašu jauniešu ziņā, jo šobrīd skolas uzdevumam būtu jābūt iemācīt to, ka grāmatas ir baudāmas, nevis radīt riebumu pret tām.

Diskusijas gaitā izskanēja daudz lielisku ideju un es iesaku šo diskusiju noklausīties, jo īpaši tas būtu nepieciešams tiem cilvēkiem, kas tādā vai citādā veidā lemj Latvijas literatūras nākotni un ļoti ieteicama šī diskusija būtu visiem literatūras skolotājiem un bibliotekāriem. Es pati no šī pasākuma prom devos iedvesmas pilna un ar jaunām idejām, kuras centīšos tuvākajā laikā realizēt vai vismaz sākt darbu pie tām.

Paldies Latvijas Nacionālajai bibliotēkai un Latvijas Pašvaldību savienībai par kvalitatīvu pasākumu un ceru, ka šādas diskusijas redzēsim arī turpmāk.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Spīganas lasītava #15. Anda Baklāne

18 Apr

A photo posted by Pieci (@piecilv) on

Strauji tuvojas mirklis, kad tiks paziņoti LaLiGaBas uzvarētāji, tāpēc šoreiz uz raidījumu aicināju LaLiGaBas žūrijas priekšsēdētāju Andu Baklāni. Medijos ir daudz runāts par konkrētajām grāmatām, kas šogad nominētas, bet mani šoreiz vairāk interesēja pati balvas būtība un tas, kādā veidā tiek izvirzītas nominācijas, cik daudz grāmatu ir jāizlasa žūrijai, par ko dod tulkojuma balvu. Un raidījumu noslēdzām ar jautājumu par to, kāpēc šogad nomināciju sarakstā trūkst TĀ viena grāmata.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
No Comments

Posted in Radio