RSS
 

Spīganas lasītava. Ilmārs Šlāpins.

30 Nov

Svētdien Spīganas lasītavā viesojās Ilmārs Šlāpins un stāstīja par jauno Satori grāmatžurnālu – kur tādu dabūt, kas lācītim vēderā, kas par plūdiem.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
No Comments

Posted in Radio

 

Lopu ekspresis. Toms Kreicbergs

28 Nov

Līdz šim rakstnieks Toms Kreicbergs ir guvis ievērību kā fantastikas literatūras autors. Taču viņa jaunākajā darbā no fantastikas nav ne miņas – tas vienā stāstā apvieno paša autora pieredzēto darbā Volstrītā ar ģimenes stāstiem par savulaik gūto pieredzi izsūtījumā Sibīrijā.

Grāmatas varonis Pēteris Ostbergs ir jauns latvietis, kurš tikko sācis darbu Ņujorkas finanšu sirdī Volstrītā laikā, kad pasauli satricina krīze. Tomēr vairāk par labi apmaksāto karjeru Pēteri aizrauj doma par mākslu, un no darba brīvajā laikā viņš zīmē komiksu, kurā ataino vecmāmiņas Lauras jaunības gadus un izsūtīšanu uz Sibīriju. Abu latviešu stāsti romānā savijas apļa kompozīcijā, papildina viens otru un attēlo to, kā mūsdienu pasaulē (un arī 40. gados) jūtas jauns cilvēks.

Sākumā lasītājs varētu justies sašutis – kā rakstnieks atļaujas salīdzināt traģiskos Sibīrijas notikumus ar mūsdienu «ekonomiskajiem bēgļiem»?! Taču šīs izjūtas ātri gaist, jo Kreicbergs pret vecmāmiņas Lauras dzīvesstāstu, kas iesākas neatkarīgajā Latvijā un traģisku notikumu dēļ aizved līdz Krievijas Tālajiem Austrumiem, izturas ar mīlestību un pietāti. Autora mērķis nav salīdzināt abu jauno varoņu dzīves, bet gan mēģināt izprast, kā latvieši, kuri, tāpat kā Pēteris, dzimuši pēc vai neilgi pirms Padomju Savienības sabrukuma, savā pasaules skatījumā apvieno moderno pasauli ar mūsu tautas vēsturi. Šis ir viens no grāmatas aspektiem, kas sajūsmina visvairāk. Līdz šim visai maz ir runāts par to, kā mūsu paaudze izprot Sibīrijas notikumus un kā tos ieliek pasaules kontekstā; un Kreicbergam ir lieliski izdevies notvert sajūtu, ka noteikti nevēlamies aizmirst traģisko pagātni, tomēr arī negribam ļaut tai vilkties mums līdzi kā smagai nastai, kas neļauj dzīvot ar domu par nākotni.

Autors negaužas par «bāreņu tautu», arī nevienkāršo vēsturiskos notikumus; viņaprāt, cilvēki nav slikti savas tautības dēļ (piemēram, epizodē, kur Lauras ģimenei naktī liek savākt mantas, lai vestu uz staciju, tieši jauns krievu zaldāts ar varu sabāž mātes koferī ziemas mēteļus), bet mēģina saprast un identificēties ar savas tautas vēsturi un tās «sekām» mūsdienu pasaulē. Beidzot mums ir viena latviešu grāmata, kas tieši vai netieši visus krievus nesauc par okupantiem un cūkām; arī intervijā rakstnieks uzsver, ka pārlieku bieži tautības jautājumus skatām ļoti vienpusīgi. Ir patiesi patīkami redzēt grāmatu, kurā problēmas netiek nonivelētas līdz vienai “patiesībai” un tiek pieļauta doma, ka arī mēs paši esam pieļāvuši labi daudz kļūdas.

Lai arī šīs grāmatas kontekstā lielākoties saruna risinās ap Sibīrijas stāstu, romāna mugurkaulu veido autora paša gūtā pieredze Volstrītā, un galvenokārt aprakstīti Pētera piedzīvojumi ASV – gan saspringtais un intrigu pilnais darbs bankā, gan romantiski piedzīvojumi un attiecības. Lai arī šis romāns nav tiešā veidā autobiogrāfisks, ir lieliski jūtams, ka autors grāmatā ir ielicis milzīgu devu no personiski piedzīvotā.

Romānā bieži lietoti visai tehniski finanšu pasaules termini, bet romāns joprojām ir viegli lasāms. Pēteris Ostbergs nav nekāds sausiņš, kuru interesē tikai karjera Volstrītā; romānā sastopam gan kubieti Kristīnu, kurā puisis ir iemīlējies, gan iepazīstam Pētera krievu-latviešu ģimeni Rīgā. Autors spilgti atklāj sava varoņa plašo emociju gammu – no ambiciozas vēlmes sevi pierādīt pasaulei līdz sāpīgām ilgām pēc mājām, pa vidu vēl ievijot mākslinieka radošās mokas. Lopu ekspresis ir aizraujoša grāmata, kuru noteikti ir vērts lasīt gan emocionālā dziļuma, gan raitā sižeta dēļ. Katrā ziņā romāns neliks garlaikoties.

Vērtējums:
9/10


Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne ABC”

Nosaukums: Lopu ekspresis
Autors: Toms Kreicbergs
Izdevējs: Zvaigzne
Lappušu skaits: 336
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9789934056925

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Mājas bez durvīm. Ieva Melgalve

24 Nov

“Mirušie nepiedod” turpinājums bija viena no manām šī gada gaidītākajām grāmatām un tā ne mazākajā mēra neliek vilties, jo beidzot lasītājam ir iespēja pamatīgak iepazīt autores fantastiski uzbūvēto pasauli – tieši pasaules un tās maģijas tuvāka izpēte man ļoti pietrūka sērijas pirmajā grāmatā. Nevajadzētu gan satraukties tiem, kas iepriekšējo grāmatu nav lasījuši – “Mājas bez durvīm” būs lieliski lasāma arī kā atsevišķa grāmata, kas saprotama arī nezinot pirmās grāmatas sižetu. Šet laikam vietā ir atzīties, ka es patiesībā “Mirušie nepiedod” sižetu atceros sasodīti vāji, atmiņā ir iespiedusies tikai sajūta, kas pārņēma lasot grāmatu un vēlme ko vairāk uzzināt par Vegas pasauli. Tagad domāju, ka gribēšu grāmatu “Mirušie nepiedod” pārlasīt vēlreiz, bet kas to lai zina, kad es līdz tam nonākšu, ja nemitīgi tiek izdotas jaunas lieliskas grāmatas.

Vegai ir īpašs talants vienmēr atrasties visu dīvaino notikumu centrā un vēl tikt turētai aizdomās par tiem, un nav nekāds pārsteigums, ka laikā, kad Grāā kāds ir sācis nogalināt jaunas burves, aizdomas krīt tieši uz svešzemnieci Vegu, kuras sociālo spēju neesamība nepalīdz viņai radīt labāku priekšstatu par sevi.

Ja pirmajā grāmatā man Vega šķita ļoti simpātiska jauna burve un kaut kādā mērā viņā redzēju sevi, tad šinī grāmatā Vega ir kļuvusi par samērā čīkstošu radījumu, kas nekā nespēj tikt vaļā no pašas radītās noslēgtības un nemitīgi par to cieš. Tas gan nekādā veidā netraucē lasīt grāmatu, jo Vega ir ļoti dzīva varone un ir ļoti viegli viņas vietā iedomāties reālus cilvēkus, kas savu dzīvi veido tieši šādā veidā. Brīžiem gribas Vegu kārtīgi sapurināt un iestāstīt viņai, ka visa pasaule nav gluži viņai nodarījusi pāri un ka kāda drusciņa atvērtības pret citiem viņai lieti noderētu, bet vispār jau ir atsvaidzinoši lasīt gramatu, kuras galvenā varone nav super mīlama un lieliska, pie kam Vegas aizsargmehānismi ir ļoti ticami un arī mūsu pasaulē cilvēki mēdz šādi reaģēt uz pagātnes traumām un pāridarījumiem. Un būsim godīgi – to Vegai netrūkst.

Vēl interesantāku grāmatas lasīšanu padara tas, ka lai arī lasītājam tiek dota iespēja iepazīt stāsta pasauli un maģiju, nepamet sajūta, ka šai pasaulē dzīvojošie burvji (par parastajiem cilvēkiem vispār nerunājot) savu maģiju vispār nepazīst. Viņi iemācās veikt kaut kādas konkrētas darbības, viņi lieliski prot aizmālēt acis vienkāršajiem ļautiņiem, bet pašiem burvjiem nav dziļas izpratnes par maģijas uzbūvi. Un tas nav nekāds pārsteigums, jo šai samērā brutālajā pasaulē, kas balstās uz citu cilvēku manipulāciju, maģija ir apbrīnojami liega un netverama, balstīta emocijās, empātijā un cilvēciskajās saiknēs. Faktiski burvji šeit ir drīzāk apdāvināti psihologi, kas labprāt atsakās no zināmām ētikas normām, lai ērti parakņātos citu cilvēku galvās. Un tas man šo grāmatu padara tikai un vienīgi vēl simpātiskāku, jo mani vienmēr ir interesējis tas, kā cilvēki piedzīvo pasauli, kā to uztver un saprot un ar to šai grāmatā var iepazīties daudz un pamatīgi.

Ieva raksta it kā piezemēti un vienkārši, bet grāmatu caurstrāvo burvīga humora izjūta, un viņas grāmatas šķiet pieejamas ikvienam – grāmata kā draudzīga saruna starp autoru un lasītāju. Un šāda viegluma sajūta literatūrā nemaz tik bieži nav sastopama, nemaz tik bieži man galvā nerosās doma, ka tieši tā jau tas viss arī varētu būt. Pie kam, Ievas grāmatas vienmēr ir lasāmas vairakos līmeņos un tā arī šoreiz – “Mājas bez durvīm” lieliski lasīsies kā fantāzijas piedzīvojumu romāns, bet tikpat labi to var lasīt arī kā simboliem pieblīvētu metaforu par mūsu pasauli un cilvēka nepieciešamību iekļauties sabiedrībā.

Trīs gadu gaidīšana uz šo grāmatu noteikti ir sevi attaisnojusi un es “Mājas bez durvīm” izlasīju ar lielu sajūsmu un tagad ar nepacietību gaidu, kad no Ievas saņemsim nākamo grāmatu.

Vērtējums:
9/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne ABC”

Nosaukums: Mājas bez durvīm
Sērija: Mirušie nepiedod
Autors: Ieva Melgalve
Izdevējs: Zvaigzne
Lappušu skaits: 320
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9789934064197

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Ledus apelsīns. Dace Vīgante

04 Nov

Par Daces Vīgantes debijas grāmatu es biju dzirdējusijau kādu laiku pirms tās iznākšanas, jo Ieva Melgalve man bija piedziedājusi pilnas ausis, ka tā nu reiz ir grāmata, kuru man izlasīt vajag obligāti. Ievas gaumei es uzticos un iepriekš biju sastapusi pa kādam Daces Vīgantes stāstam iekš Satori, tāpēc skaidra lieta, ka noteikti lasīšu. Un tad vēl grāmata tika izdota ar ļoti uzrunājošu vāku un vispār jau arī nosaukums ļoti intriģējošs. Ķēros klāt un šī nu reiz bija grāmata, kas ļāva izrauties no atkal ieilgušas lasīšanas krīzes.

“Ledus apelsīns” ir stāstu krājums par klusējošiem cilvēkiem, kas ieslēgušies sevī un ir pārliecināti, ka viņu sāpi jau gan neviens nesapratīs. Un tā kā darbība lielākoties risinās padumjajos laikos, lielā mēra jau nesaprot ar. Tomēr centrālā tēma šai grāmatā ir nevis nebeidzamas ciešanas un gaušanās, bet gan autores milzīgā vēlme ieraudzīt katra stāsta abas puses un nemeklēt vienīgo “pareizo” patiesību.

Sākot lasīt grāmatu gan gribas mazliet sarūgtināti nopūsties – nu atkal jau par padumjajiem laikiem un to kā mēs visi ciešam. Un galu galā viena lieliska Nora Ikstena mums jau ir, otru nevajag, paldies. Bet uzreiz varu nomierināt – Dace Vīgante nav otra Nora Ikstena un lai arī fonā ir padumjie laiki, stāsts šoreiz ir cits.

Vīgante raksta niansēti un iejūtīgi, nepamet sajūta, ka autore lieliski pazīst cilvēkus un ir gatava viņos klausīties. Savukārt stāsti veido vienotu kompozīciju un viegli lasāmi kopā kā viens darbs, nevis atsevišķi radīti gabali. Un kopumā grāmatas tonis nav depresīvs vai gaudulīgs – autorei piemīt smalka humora izjūta, kas padara stāstus nedaudz vieglākus, tomēr visvairāk lasītājam palīdz tas, ka autore patiesi nav koncentrējusies uz dažādām šausmām, bet gan cilvēcisko konfliktu, kas faktiski varētu rasties jebkuros laikos. Jā, atzīstos, ka pie pirmā stāsta man bija jāraud, bet es neko nevaru padarīt, ja kāds raksta tik dzīvi, ka es nespēju no tā stāsta tikt ārā un pilnībā nostājos literāro varoņu vietās.

Visvairāk tomēr iepriecina tas, ka stāstu konflikti ir apskatīti daudzpusīgi un tie vienmēr tiek parādīti no visu iesaistīto pušu skatupunktiem. Šī pieeja rada daudzšķautņainus stāstus, kuros lasītājs var brīvi izvēlēties savu pozīciju – gan iejusties kādā no tēliem, gan palikt par neatkarīgu novērotāju, kurš redz, ka īstenā patiesība nav nevienā pusē. Neatkarīga novērotāja pozīcija ļauj arī saskatīt to, cik liela daļa strīdu rodas tikai tāpēc, ka neesam mācījušies runāt par lietām, neesam mācījušies iejūtīgi atrisināt konfliktus un atzīt, ka neesam visas pasaules upuri. Grāmatas nosaukums ir lieliska metafora grāmatas tēliem – visi šie cilvēki ir sevī noslēgušies, izstaro aukstumu un tikai autores iejūtīgā, tomēr uzstājīgā konfliktu pētīšana ļauj aizrakties aiz tēlu “mizas” un saprast, kas tad reiz tur notiek.

Stāstu baudīšanai lieliski palīdz arī autores valoda – viņas stāstos nav sastopamas krāšņas metaforas un poētiski apraksti, tā vietā Dace Vīgante raksta tieši un precīzi, nesakot neko lieku, neizcakinot un neizpušķojot ikdienišķas lietas. Ir ļoti viegli identificēties ar šiem stāstiem, jo varoņi šeit runā kā normāli cilvēki, iekšējie monologi risinās tieši tā kā parastiem cilvēkiem un vispār stāstos nav nekā lieka.

Katrā ziņā es šo grāmatu silti iesaku lasīt, nebaidoties no tā, ka jau atkal un atkal runājam par padumjajiem laikiem. Mani šī gramata kaut nedaudz izrāva no gramatu lasīšanas apātijas un atkal radīja vēlmi lasīt vairāk un es joprojām nevaru beigt sajūsmināties par daudzpusīgu grāmatu, kurā neeksistē pareizās patiesības.
Starp citu, tieši šobrīd “Ledus apelsīns” ir arī radio 5 mēneša grāmata, kas nozīmē, ka ir iespēja ne tikai gūt baudu no gramatas izlasīšanas, bet arī tikt pie kādas balvas, ja saņemas un uzraksta kaut nelielu recenziju un nosūta to radio.

Vērtējums:
9/10

P.S. – Dace Vīgante septembrī viesojās manā raidījumā, interviju noskatīties var te:

Nosaukums: Ledus apelsīns
Autors: Dace Vīgante
Izdevējs: Zvaigzne
Lappušu skaits: 174
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9789934062124

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Novembrī jālasa latvieši

02 Nov

Foto: Spīgana

Novembris ir skaists laiks, kad viss ietērpjas neiedomājami daudzveidīgos pelēkos toņos un slēpjas dūmakainos rītos. Vismaz man novembris ir skaists laiks. Savukārt tiem, kam tas pelēkais aiz loga riebj, tiek dota brīnišķīga iespēja dzīvi padarīt gaišāku un svinēt Latvijas svētkus, kurus joprojām nevajadzētu uzskatīt par pašsaprotamiem.

Rudens ir arī lielisks laiks grāmatu lasīšanai. Pirms dažiem gadiem es nolēmu, ka pietiek čīkstēt par to, ka latviešu literatūra ir tāda vai šitāda, ka pienācis laiks to beidzot iepazīt, nevis dzīvot stereotipos par mūžīgo gaudu dziesmu. Un es esmu atklājusi veselu brīnumainu pasauli, esmu iepazinusi fantastiskus rakstniekus un lieliskas grāmatas, kas uz visiem laikiem ir mainījušas manas domas par latviešu literatūru.

Jau dažus gadus es novembrī aicinu citus man pievienoties šai atklājumā un novembrī izlasīt vismaz vienu latviešu grāmatu. Aicinājuma noteikumi joprojām ir vienkāršāki par vienkāršu – ir tikai jāizlasa vismaz viena latviesu grāmata. Un viss. Par to nav nekur jāatskaitās, nav skaļi jādeklarē, ka piedalies akcijā. Protams, par grāmatām runāt vienmēr ir lieliski, bet tas nav obligāti.

Šogad man ar apņemšanos vairak lasīt latviešu literatūru ir veicies tik labi kā nekad, jo šogad esam sagaidījuši veselu birumu lielisku latviešu grāmatu un par izvēles trūkumu sūdzēties noteikti nevar. Un es ne tikai aicinu citus lasīt latviešu literatūru, esmu gatava arī dalīties ar saviem šī gada atklājumiem. Turpinājumā saraksts ar grāmatām, kuras silti iesaku izlasīt. (Mana otrā šī mēneša apņemšanās ir par šīm grāmatām beidzot sarakstīt recenzijas.)

“Lopu ekspresis” Toms Kreicbergs – pēdējo mēnešu top grāmata, kuru vajadzētu lasīt visiem. Bez gaudām un žēlošanās par Sibīriju un aizraujoši par Volstrītu, bez aizspriedumiem par krieviem, un ar stāstu, kas neļaus no grāmatas atrauties.
“Mēness teatris” Ieva Melgalve – diezgan droši var apgalvot, ka šī gramata ir latviešu spēcīgākais fantastikas romāns. Perfekti izstrādata pasaule, interesanti varoņi un dziļš, aizraujošs stāsts.
“Stikli” Inga Gaile – griezīga grāmata, kas iedur dziļi sirdī un neļauj aizmirst stāstu.
“Klūgu mūks” Inga Ābele – šī gan nav pavisam svaiga grāmata, tomēr brīžiem šķiet, ka tā nav saņēmusi pienācīgu uzmanību. Fantastiski skaista valoda un brīnumains stāsts, kas sevī apvieno interesantus dzīvesstāstus un Latvijas vēsturi. Garlaicīgi nebūs.
“Ledus apelsīns” Dace Vīgante – stāstu krājums, kurā izteikti jūtama autores vēlme iedziļināties dažādos viedokļos, nevis atrast vienīgo patiesību. Man pie šīs gramatas bija jāraud, bet tas nav obligāti.
“Trakie veči” Pauls Bankovskis – grāmatas nosaukumā principā ir pateikts viss, kas par grāmatu būtu jāzina. Šim stāstu krajumam vēlams tuvoties ar atvērtu prātu.
“Mājas bez durvīm” Ieva Melgalve – viena no šī gada gaidītākajām grāmatām. Esmu tikusi tikai līdz pusei, bet noteikti iesaku lasīt arī tiem, kas nav lasījuši sērijas pirmo daļu. Vēl viena brīnišķīga pasaule un izjusti ikdienišķs stāsta pasniegšanas veids. Es esmu sajūsmā.
“Latviešu šausmu stāsti” apkopojusi Bārbala Simsone – vēl neesmu izlasījusi, ķeršos klāt uzreiz pēc Ievas grāmatas, tomēr tas, ko es no šīs grāmatas esmu dzirdējusi ir lieliski.
“Jelgava 94″ Jānis Joņevs – šis nu galīgi nav nekas svaigs un pārsteidzošs, bet grāmatu sarakstā ievietoju tāpēc, ka šogad tai iznāca brīnišķīga audioversija, kas mani absolūti apbūra.

Ieteikumi bērniem:
“Sāļās pankūkas” Māris Rungulis – ļoti simpātisks stāsts par diviem bērniem un aizraujošu piedzīvojumu, kas sevī iekļauj laivu, vientuļu salu un aizdomīgu māju. Un tas, ko Elīnas Brasliņas ilustrācijas dara ar šo tekstu, ir vienkārši fantastiski.
“Čomiņš” Dzintars Tilaks – beidzot viena grāmata par dzīvniekiem, kas nemēģina dzīvniekus pielīdzināt cilvēkiem. Kaķis šinī gramatā ir kaķis ar visām viņam piemītošajām īpašībām un tas stāstu padara tikai un vienīgi vēl aizraujošāku.
“Operācija “Maska”” Luīze Pastore – jaunākā Mākslas detektīvu grāmata. Vai gan vēl ir nepieciešami paskaidrojumi?
“Pastaiga mirušo pilsētā” Māris Rungulis – vēl viena gramata, kuru neesmu paspējusi izlasīt, bet izskatās daudzsološi un Kristiana Brektes ilustrācijas vien ir ko vērtas.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Spīganas lasītava. Toms Kreicbergs un Lopu ekspresis

13 Sep

Pēdējos mēnešos blogā nav parādījušies svaigākie “Spīganas lasītavas” ieraksti, bet tas gan nenozīmē, ka raidījums būtu pavisam nozudis. Šobrīd ceru pamazām blogā publicēt visus vasaras raidījumus un sākam ar šobrīd aktuālo radio 5 mēneša grāmatu: “Lopu ekspresis”. Toms Kreicbergs pie manis raidījumā viesojās jau jūlijā, runājām par “Lopu ekspresi” un tanī ietvertajām idejām.

Šī ir grāmata, ko es noteikti iesaku izlasīt, manu recenziju varēja lasīt žurnāla IR šī gada 35. numurā un es noteikti tikšu arī līdz recenzijas rakstīšanai. Savukārt, ja citiem lasītājiem ir, ko teikt par šo grāmatu, recenzijas droši var sūtīt radio 5 un vēl par to vinnēt kādu jauku balvu. Vairāk info šeit.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Grāmatas “Lopu ekspresis” atvēršanas svētki

24 Aug

Toma Kreicberga “Lopu ekspresis” ir grāmata, kuras iznākšanu es nepacietīgi gaidīju jau labu laiku un apsolos par to beidzot uzrakstīt arī blogā, savukārt 3. septembrī mana recenzija par šo grāmatu būs lasāma žurnālā IR. Tā kā es grāmatu jau biju lasījusi, skaidra lieta, ka grāmatas atvēršanas svētkus arī nelaidu garām.

Šķiet, ka līdz šim vēl nebiju redzējusi tik plaši apmeklētus gramatas atvēršanas svētkus un pārmaiņas pēc arī auditorijai bija jautājumi autoram. Par jautājumu kvalitāti gan es klusēju, bet nu katram jau sava sāpe.

Foto: Spīgana

 

01_MG_9272 02_MG_9185

Grāmatas autors Toms Kreicbergs03_MG_9009

Izdevniecības vadītāja Vija Kilbloka ar lielu sajūsmu runāja par grāmatas burvīgajām ilustrācijām04_MG_9123

Kinorežisore Dzintra Geka05_MG_9171

Es vienmēr ar sajūsmu klausos to, kā autori lasa paši savas grāmatas, gribētos, lai to darītu vairāk.
06_MG_8983 07_MG_9089 08_MG_9221 09_MG_9200 10_MG_9240

Vakara mazā zvaigzne – Dobija11_MG_9436Mākslinieks Mikus Duncis, kurš radījis grāmatā atrodamos komiksus
12_MG_9404 13_MG_9282

Kā var zināt, ka pasākums ir labi reklamēts un apmeklēts? Protams, tādējādi, ka ir ieradies party bomzis.14_MG_9062 15_MG_9262 16_MG_9269 17_MG_9427Kopbilde ar grāmatas vāka autori Unu Spektori, Dobiju un Katju :)

 

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Harry Potter and the Cursed Child. J.K. Rowling, John Tiffany, Jack Thorne

01 Aug

Jaunā Poterluga neapšaubāmi ir šīgada gaidītākā grāmata un ļoti strauji kļūst arī par gada lasītāko un apspriestāko grāmatu. Ir pagājusi tkai viena diena kopš grāmatas iznākšanas, bet viedokļu jau ir miljons un tie ir pagalam atšķirīgi. Pagaidām galvenokārt jūtu zināmu neapmierinātību un vilšanos grāmatā, bet uzreiz varu atklāt, ka es piederu pretējai nometnei – man jaunā luga patika un šķiet esam cienījams papildinājums Potera kanonam. Lasot jauno grāmatu, es uz mirkli atgriezos pagātnē, kur nebija iespējams aiziet gulēt, jo rokās nonākusi jauna Potergrāmata, tai pagātnē, kur es pie grāmatām mēdzu bieži raudāt, kur nejutu vajadzību grāmatas analizēt no a līdz z.

Šinī ierakstā es izvairīšos no lielajiem maitekļiem, bet jāsaprot, ka pavisam bez maitekļiem šīs grāmatas kontekstā iztikt nav iespējams, jo grāmata faktiski sākas ar milzu maitekli. Es vienkārši pieņemšu, ka cilvēki, kas vēlas aklo randiņu ar grāmatu, nelasa šo recenziju, savukārt pārējiem lasītājiem, kuriem nav iebildumu zināt sižetu lielos vilcienos, šeit atrasties ir droši.

Neviens nekad nav apšaubījis to, ka Harija Potera nākotnes ģimenei dzīve nebūs viegla, jo visiem visur vilksies pakaļ slavenā Puisēna-kurš-izdzīvoja ēna. Visiem vienmēr šķitīs, ka tieši viņi zina, kā Poteram tagad būtu jādzīvo, Cūkkārpā Harija bērni nemitīgi tiks salīdzināti ar slaveno papucīti un mierīga dzīve te nevienam nedraud.
No trim Poteru bērniem visgrūtāk klājas Albus (ko arī varēja gaidīt, ja nabaga bērnam ieliek TĀDU vārdu), jo viņš visvairāk atšķiras no Harija, un arī pašam Harijam nav viegli izprast savu dēlu. Saspīlējums ģimenē tikai aug un viss uzsprāgst brīdī, kad Albus nolemj labot tēva pieļautās kļūdas.

Nav neekāds noslēpums, ka man riebjas lasīt lugas un pat Poters nespēj šo jautājumu glābt – šis stāsts daudz veiksmīgāk strādātu prozas formātā, nevis kā luga. Lugas nav paredzētas to lasīšanai (lai piedod man Šekspīrs) un papīrā tās zaudē svarīgu dimensiju, kļūst pliekanākas un tukšākas. Formāts bija viena no galvenajām lietām, kas šo grāmatu gremdē, jo īpaši tāpēc, ka stāsta uzsvars ir likts nevis uz notikumiem, bet gan to kā varoņi to uztver un kā tiek galā ar savām emocijām. Faktiski šinī stāstā nav jaunu notikumu, mēs saņemam veco notikumu pārstāstu jaunā gaismā.

Pati doma par to, ka tiek no jauna pārskatīti kanona notikumi, mani patiesībā pat sajūsmināja, jo šī grāmata beidzot ir atkratījusies no naivi melnbaltā pasaules skatījuma, kas man mēreni traucē kanonā. Šeit vairs nav labie un sliktie varoņi, vairs nav pareizā un nepareizā rīcība, grifindori vairs nav drosmīgie, bet slīdeņi ļaunie. Beidzot Harija Potera pasaule atklājas kā niansēta realitāte, kurā nekas nav viennozīmīgs, un par to es esmu stāvā sajūsmā. Pie kam, varoņi ir kļuvuši ticamāki, daudzšķautņaināki, pat Harijs vairs nav viennozīmīgi labais varonis, tā vietā autori beidzot atzīst viņa rakstura vājās puses un daļu laika grāmatā Hariju redzam kā antivaroni. Būsim reāli – Harijs ir nekam nederīgs tēvs un viņš vispār nav spējīgs mācīties no savas pieredzes; tikko kā Harijam nav draugu atbalsta, tā viņš sabrūk un visu salaiž grīstē. Šāds pieaudzis Harijs ir ļoti ticams un atbilstošs tam, ko redzējām jau kanonā un es nevaru vien beigt sajūsmināties par to, ka grāmata nekrīt kārdinājumā uztaisīt cukurotu pasaulīti ar sentimentālu stāstiņu, tā vietā piedāvājot daudz reālāku versiju.

Harijs gan šeit nav galvenais varonis un visa uzmannība pienākas Harija dēlam Albus un viņa labākajam draugam – Scorpius Malfoy. Abi puikas ir burvīgi varoņi ar dzīvu raksturu, bet, kas vēl labāk, viņi nav nekādi supervaroņi, viņi nav populāri, viņi nav supergudri, viņi nav atlētiski. Abi puikas ir parasti pusaudži ar parastām burvju problēmām. Un vai es jau teicu, ka tieši šis piezemētais skatījums uz realitāti mani sajūsmina?

Ja jaunais pasaules veidols mani iepriecina, tad sižets krietni mazāk. Man patika emocionālais atskats, kas bija ļoti vietā, un man nav iebildumu pret to, ka nesaņemam jaunus notikumus, jo man Poters nav grāmata, ko lasīt notikumu dēļ, bet man ļoti nepatika robi laika ceļošanas loģikā un tādu te ir gana, lai tie pamaitātu lasīšanas prieku. Visvairāk sāp tas, ka šos robus būtu bijis viegli aizlāpīt, bet kaut kādu iemeslu dēļ tas nav noticis. Tomēr vairāk par loģikas robiem man joprojām traucē stāsta formāts. Luga vispār nav piemērota tam, lai precīzi atklātu dziļas emocijas un niansētas pārdomas, jo šīs lietas gandrīz nekad neatklājas dialogos, bet gan iekšējos monologos vai varoņu darbības aprakstos. Faktiski ar to, ka šis stāsts tiek prezentēts lugas veidolā, Roulinga sevi aplaupa un liedz iespēju pilnvērtīgi izspēlēt stāsta lielāko trumpi – jauno, niansēto skatījumu uz pasauli.

Luga uzliek arī citus ierobežojumus – mēs šeit neredzam abus pārējos Poteru bērnus, praktiski neeksistē Vīzliji (izņemot Džinniju un Ronu, protams), ļoti minimāli redzam Cūkkārpas dzīvi. Lugā vienkārši nav iespējams iekļaut tik daudz varoņu un to izdarīt kvalitatīvi, labai lugai ir nepieciešams fokusēties uz vienu vienīgo stāstu, atmetot jebkādas blakus lietas, bet Poterfaniem tas nepatīk, jo Potera burvība lielā mērā slēpjas pasaules maģijā, nevis stāstos par draudzību, lai cik arī labi šie stāsti nebūtu.

Kopsummā es tomēr esmu apmierināta. Īsti nezinu, ko es gaidīju no šīs lugas, bet faktiski tā pārspēja visas manas cerības un es palieku pie savas pārliecības, ka šis ir Potera kanona cienīgs turpinājums, kas krietni paceļ latiņu pasaules un varoņu uzbūvei. Jā, šī grāmata nav izcila, bet es arī negaidīju, ka autori mēģinās atdarināt kanonu, un jaunās grāmatas lielākais pluss ir svaigais skatījums uz pasauli, iešana pret Potera pasaules stereotipiem, kā arī tas, ka stāsts ir krietni izaudzis un kļuvis niansētāks. Jā, varētu piekasīties sižetam, bet man tas nešķiet tik svarīgi un lugas lasīšanu nebojāja.

Galvenokārt man šķiet, ka lasītāji izdarīs sev milzīgu pakalpojumu, ja grāmatu atvērs bez milzīgām ekspektācijām un atcerēsies, ka Potera kanons ir pamata septiņas grāmatas, šī luga jau ir kaut kas cits un nav nekādas vajadzības mēģināt no Roulingas izspiest jaunu Potera grāmatu. Poters un Roulinga ir izauguši un tas dod iespēju lasītājiem jaunajā stāstā baudīt nobriedušāku skatījumu, šo iespēju tad arī vajadzētu izmantot.

Vērtējums:
8/10

Nosaukums: Harry Potter and the Cursed Child
Autori: J.K. Rowling, John Tiffany, Jack Thorne
Izdevējs: Little Brown
Lappušu skaits: 343
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9780751565355

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Filma “Ģēniji”

08 Jul

MV5BMjA3NTc1NzQ1N15BMl5BanBnXkFtZTgwNzgyNzEyNzE@._V1_SX1777_CR0,0,1777,998_AL_

Es parasti nemēdzu rakstīt par filmām, jo tām vienkārši veltu ļoti maz uzmanības un reti tādas skatos, par iešanu uz kino nemaz nerunājot, bet tā kā “Kino Citadele” mani uzaicināja vadīt nelielu pasākumu pirmizrāžu ciklā “Dāmām priekšroka”, nolēmu, ka noteikti gribu palikt arī uz pašu filmu un par to uzrakstīt.

“Ģēniji” ir izteikti literāra filma, kas balstīta patiesos notikumos. Stāsts ir par Hemingveja un Ficdžeralda laikabiedru Tomasu Vulfu un izdevniecības “Scribner” prominentāko redaktoru Maksvelu (Maksu) Perkinsu, kuram lielā mērā jāpateicas par to, ka Vulfa grafomāniskās tieksmes tika ierobežotas lasāmu grāmatu formātā.

Atzīstos, ka Vulfu līdz šim lasījusi neesmu vispār, bet filma mani ieintriģēja un jādomā, ka es kaut kad drīzumā iepirkšu viņa “Look Homeward, Angel”. Radās iespaids, ka viņa poētiskais skatījums uz dzīvi apvienojumā ar autobiogrāfiskām notīm varētu šo padarīt par interesantu grāmatu.

Lai arī man radās interese par pašu autoru, kurš ir aizvadījis īsu, spilgtu dzīvi, pati filma mani pārlieku neaizrāva, jo sižetiski tā ir visai pliekana. Protams, ir patīkami, ka pārmaiņas pēc kādā filmā centrālais stāsts nevijas ap romantiskām attiecībām, bet gan divu vīriešu tēva-dēla draudzību, kas rodas kopā strādājot pie grāmatas, tomēr kaut kas līdz galam te nebija riktīgi (un Bechdel testu šī filma arī neiztur). Galvenokārt kaitināja tas, ka Hemingveja un Ficdžeralda klātbūtne filmā ir pagalam aiz ausīm pievilkta un faktiski stāsta pavēstīšanai viņi tur vajadzīgi nebija. Visā filmā ir tikai viena aina, kur Ficdžeralds izdara kaut ko nozīmīgu sižetam, viss pārējais ir tikai skaļu vārdu piesaistīšanai un filma būtu daudz ieguvusi, ja tās autoriem nebūtu par katru cenu gribējies tanī iebāzt VIP rakstniekus.

Potenciālos skatītājus filma piesaista arī ar mega populāriem aktieriem un šis gājiens sevi attaisno mazliet labāk. Kolins Fērts Maksa lomā un Džūda Lovs Tomasa lomā ir teju izcili un viņi perfekti atklāj savu varoņu raksturus, tā vien šķiet, ka viņi šīs lomas nevis attēlo, bet gan dzīvo tajās. Hemingveja un Ficdžeralda lomas filmā ir tik epizodiskas un nenozīmīgas, ka tās vispār nav vērts pieminēt, bet nelielu vilšanos sagādā Nikola Kidmena, kurai nez kādu iemeslu dēļ uzticēts atveidot Tomasa precēto mīļāko, kura ir divu bērnu māte un 18 gadus vecāka par Tomasu. Šī histēriskā loma, kurai Kidmena izskatās un uzvedās krietni par jaunu, viņai absolūti nav padevusies un galīgi nepārliecina. Filmā bija arī visai grūti nojaust to, ka viņa par Tomasu ir krietni vecāka un atbalstījusi viņu finansiāli, jo arī šī sieviete filmā parādās visai epizodiski un neveiksmīgi – ļoti daudz kas no sižeta man salikās kopā tikai pēc filmas noskatīšanās, kad Vikipēdijā izlasīju Vulfa biogrāfiju, un tas nu nekādīgi nav labs rādītājs filmai.

Tomēr ir divas lietas, kas vismaz daļēji atsver iepriekšminētos trūkumus. Pirmais ir tas, ka filma burvīgi atklāj rakstnieka un redaktora attiecības un lieliski runā par redaktora lomu grāmatas tapšanā. Šī nav tēma, ko bieži redzam popkultūrā un ir patīkami ko tādu redzēt uz lielajiem ekrāniem. Otra lieta, kas manās acīs bieži glābj arī krietni vājākas filmas, ir absolūti brīnišķīgs vizuālais izpildījums. Visa filma ir ieturēta piezemēti pelēkos un brūņos toņos, dominē dūmakaina gaisma un operatora darbs ir fantastisks – daudz sastopami detaļu tuvplāni un man ārkārtīgi patīk filmā izmantotais stils ar paplūdušiem priekšplāniem. Pat, ja sižetiski filma mani neuzrunāja, es to vienalga lielā mērā izbaudīju tieši vizuālo risinājumu dēļ. Starp citu, ir vērts pievērst uzmanību Maksa cepurei – es visu filmu gaidīju, vai viņš to reiz noņems, jo arvien vairāk radās pārliecība, ka šī ir būtiska detaļa un patiesi nebiju maldījusies, jo tas brīdis, kad Makss beidzot cepuri noņem, saliek visus punktus uz I.

Vai es iesaku iet skatīties šo filmu? Nu, tas atkarīgs no katra paša vēlmēm. Ja gribas noskatīties vizuāli skaistu filmu un vienlaikus atpūsties, šī būs laba izvēle. Ja ir vēlme pēc kaut kā dziļi intelektuāla – meklējiet tālāk.

Vērtējums:
7/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
1 Comment

Posted in Filmas

 

Ķiršu clafoutis

06 Jul

Foto: Spīgana

Lai arī grāmatķēķis neplānoti buksē, grāmatu receptes es joprojām cītīgi krāju un regulāri arī gatavoju, un tagad būtu īstais brīdis atdzīvināt grāmatķēķi, jo ir pienākusi sezona vienai no manām mīļākajām kūkām. Manās mājās ir cieņā kūkas, kas nav pārlieku saldas vai smagas, tāpēc gaisīgā kūka ar ķiršu skābumu manā virtuvē ir sastopama labi bieži.

Patiesībā šī kūka līdz grāmatķēķim ir nonākusi pagalam ačgārnā ceļā – es jau vairākus gadus regulāri ķiršu sezonā gatavoju ķiršu kūku, bet līdz pat nesenam laikam nezināju, ka šī mana iemīļotā kūka ir tā tradicionāla franču recepte, kuru dēvē “clafoutis”. Šie fakti kopā salikās tikai pēc tam, kad sāku lasīt Atkinsones “A God in Ruins”, kuras galvenais varonis Tedijs gadu dzīvo Francijā un šo piedzīvojumu atceras galvenokārt ēdienu dēļ. Šinī grāmatā gan vispār ir minēti patīkami daudz ēdieni un jādomā, ka šis romāns vēl bieži figurēs arī grāmatķēķī, bet sākt man noteikti gribējās ar savu iemīļoto kūku.

Kā jau tas mēdz gadīties ar tradicionālajām receptēm, arī clafoutis eksistē daudzveidīgās versijās un tam pat obligāti nav jābūt ar ķiršiem, tomēr tieši ķirši ir visbiežāk sastopamās ogas šai pasākumā. Atšķiras arī ķiršu sagatavošanas versijas. “Visoriģinālākajā” versijā ķiršiem netiek izņemti kauliņi ar domu, ka tie kūkai piešķir izteiktāku garšu un mandeļu notis. Mani tomēr nesajūsmina doma par kauliņu spļaušanu ārā no kūkas, tāpēc es ķiršus iztīru pirms cepšanas (lai slavēta vienkāršā, ģeniālā ierīce – kauliņu izņēmējs!) Otra lieta, par ko domas dalās ir, vai ķirši būtu jāmērcē alkoholā pirms cepšanas. Es to vienmēr esmu darījusi un man šķiet, ka šādi kūka padodas izteiksmīgāka, bet lielākā daļa recepšu šādas darbības nepieprasa. Viedokļi dalās arī par to, kādā alkoholā būtu ķirši jāmērcē – es parasti lietoju konjaku, bet receptes mēdz pieprasīt arī šņabi vai rumu. Svētās patiesības noskaidrošanu atstāšu citiem un šeit piedāvāju vien savu kūkas versiju bez jelkādām pretenzijām uz īpašu autentiskumu.

Foto: Spīgana

Sastāvdaļas

~500 g skābie ķirši

4 olas

100 g milti

70 g cukurs

100 ml piens

20 g kausēts sviests

~50 g konjaks

~3 pilieni mandeļu esence

sviests un cukurs formas ieziešanai

Pagatavošanas metode

Iztīra ķiršu kauliņus un ķiršus liek kūkas formā – tiem ir vienā kārtā pilnībā jānosedz pannas dibens. Tā kā precīzu ķiršu daudzumu pirms tam ir neiespējami noteikt, es tos uzreiz lieku formā.

Ķiršus apslaka ar konjaku. Arī konjaka daudzumu es nekad nemēru, bet ieleju tā, lai formas dibens būtu nosegts. Atstāj ķiršus ievilkties uz divām stundām vai vairāk.

Karsē krāsni uz 180º (160º ventilatora režīmā).

Bļodā ar šķipsniņu sāls sakuļ 4 olas gaišās putās, pēc tam pievieno 70 g cukuru, sakuļ. Pievieno 100 g miltu un kārtīgi sakuļ vienmērīgā masā. Pēc tam pievieno 100 ml piena un 20 g izkausēta (padzesēta) sviesta un visu kārtīgi sakuļ.

Bļodā, kur ir sakultā mīkla, notecina visu šķidrumu no ķiršiem un atkal rūpīgi sakuļ. Mīklai ir jābūt viegli tekošai.

Noskalo kūkas formu, nosusina un ieziež ar sviestu. Kūkas pamatnē vienmērīgi uzkaisa 2 ēdamkarotes cukura.

Ietaukotajā formā vienā kārtā ieber ķiršus, tiem pāri lej mīklu un liek krāsnī cepties uz 35-45 minūtēm. Kūkas gatavību pārbauda ar koka irbulīti – kūka ir gatava, kad koka irbulītim nepieķeras mīkla.

Kūku atstāj atdzist un pasniedz pēc tam, kad tā mazliet sakritusies. Cenšas pagrābt pēc iespējas vairāk gabaliņus maksimāli īsā laikā un citiem atstāt mazāk.

Diemžēl manās mājās kūka līdz fotosesijai neizdzīvoja (biju naivi iedomājusies, ka noskatīsimies vienu seriāla sēriju un tad sabildēšu, bet kūka bija beigusies pirms seriāla) un mums divatā tā knapi vien pietika.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote