RSS
 

Gentleman bastard. Scott Lynch

14 Nov

maxresdefault (1)

Man vienmēr ir šķitis sarežģīti rakstīt recenzijas par katru sērijas grāmatu atsevišķi, īpaši jau gadījumos, kad sēriju izlasu vienā piegājienā, tāpēc turpmāk ticami par sērijām rakstīšu vienotas recenzijas.
Gentleman bastard” sērijas pirmo grāmatu “The Lies of Locke Lamora” man vīrs centās iebarot jau sen, bet vienmēr kaut kas cits šīs grāmatas lasīšanu aizbīdīja tālāk, līdz beidzot septembrī nolēmu šo noklausīties audiogrāmatas formātā un biju stāvā sajūsmā.

Ģeniālais zaglis Locke Lamora savu aso prātu un aktiera spējas ir attīstījis neba aiz labas dzīves un jau savos pirmajos dzīves gados bāreņa lomā iemācījies izdzīvot bīstamajā Kamoras pilsētā, veikli tukšojot turīgākas kabatas.
Lamoras dzīve strauji iet uz augšu, kad despotiskais bērnu bandu līderis pārlieku izmanīgo Lamoru notirgo advancētākam krāpniekam – viltus priesterim, kas savā paspārnē audzina jaunu zagļu bandu “Gentleman bastards”.

Skots Linčs ar šo savu debijas romānu momentā iekaroja manu sirdi un liels bija mans izmisums, kad izrādījās, ka Goodreads mani ir apmānījis – sērijas ceturtā grāmata patiesībā vēl nemaz nav izdota un man nācās samierināties ar pirmajām trim, bet nu arī tās pašas ir īsts saldais ēdiens fantāzijas žanra cienītājiem un jo īpaši tiem, kam iet pie sirds pārgudrie varoņi, kas mūžīgi iekuļas ķezās sava milzīgā ego dēļ, un pēc tam paši velk sevi aiz ausīm ārā. Kaut kādā mērā Lamora atgādina Kvoutu, kas, protams, man viņu padara vēl simpātiskāku, tikai Lamoras talants ir spēja ielekt jebkādā lomā, atšķirībā no Kvouta mūziķa dotībām.

Vispār ir kārdinājums salīdzināt abas sērijas, jo Gentleman bastard un Vēja vārda sērijās ir zināmas līdzības un noskaņa, bet īpaši ar šo aizrauties es negribu, jo salīdzinājums nāks krietni par sliktu Skota Linča radītajai sērijai, kas gan man ārprātīgi patika, bet tomēr tanī trūkst Rotfusa spējas vērpt valodu un stāsta dziļuma.

Metot pie malas nevajadzīgu salīdzinājumus, varu tikai atkārtoties un teikt, ka stāsts par Lamoru mani bezgala savaldzināja un tanī ir principā viss, ko meklēju grāmatās: lieliski izstrādāti varoņi, kas sērijas gaitā aug un attīstās; fantastiska pasaule, ar kuru lasītājs tiek iepazīstināts pamazām atklājot tās krāšņumu un piedomāšanu pie detaļām; burvīga humora izjūta; absolūti vietā izmantota lamāšanās, kas lieliski uzfrišina tekstu; sižeti, kas pārlieku neatkārtojas un bezdievīgi neizsmeļ sevi. Pie kam, pirmā sērijas grāmata ir spējīga funkcionēt pati par sevi, tā nebeidzas ar idiotisku sižeta uzkāršanos gaisā un “tu neticēsi kas notika tālāk” tipa uzvedinājumiem, un jau pirmajā grāmatā lasītājam ir gana daudz informācijas par Lamoras tagadni un pagātni, lai stāstā nebūtu melno caurumu.

Kas patīkami – arī sērijas turpinājumi latiņu notur un varbūt pat paceļ augstāk, pie kam nākamās grāmatas ne tikai turpina tagadnes stāstu, bet arī ļauj arvien labāk izprast Lamoru un viņa biedrus, īpaši jau Lamoras dīvainās attiecības ar Sabethu, kura pirms Lamoras ierašanās bija bastardu “smadzenes”. Par pašu Sabethu gan trešajā grāmatā es biju mēreni vīlusies – biju gaidījusi Lamoras līmeņa tēlu, kas būs tikpat pievilcīgs, bet dabūju tikai čupiņu emocionālu personības traucējumu, kuri gan saliekas kopā interesantā tēlā, bet es nekā nespēju just līdzi jaunkundzes izdomātajām ciešanām. Toties sērijas otrā grāmata brīnišķīgi pārkāpj visus stereotipus par to, ka galvenajam varonim vienmēr un visur ir jābūt lieliskākajam, gudrākajam un visur jāuzvar. Tieši pretēji – Skots Linčs vēsā miera atļaujas savu varoni parādīt kā absolūtu vraku, savākties nespējīgu cilvēku, un vēl piedevām iemet viņu pavisam tizlās situācijās, kurām nav nekādu veiksmīgu risinājumu un atliek vien izvēlēties no diviem ļaunumiem mazāko.

Par sēriju kopumā jāsaka, ka varbūt gluži intelektuālos dziļumus meklēt te nevajadzētu, bet šīs ir lieliski sarakstītas grāmatas, kuras noteikti izbaudīs žanra piekritēji, un varbūt šis arī būtu labs punkts, kurā uzsākt savu ceļu pie fantāzijas lasīšanas ikdienā.

Vērtējums:
8/10 (lasīšanas laikā būtu devusi 9 balles, bet divus mēnešus pēc lasīšanas emocijas tomēr drusku nosēdušās)

Nosaukums: The Lies of Locke Lamora; Red Seas Under Red Skies; The Republic of Thieves
Sērija: Gentleman Bastard
Autors: Scott Lynch
Audiogrāmatu ierunājis: Michael Page
Lappušu skaits: 722; 558; 650
Pirmizdevuma gads: 2006; 2007; 2017

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Eivas Lavanderas savādās un skaistās skumjas. Lezlija Voltone

02 Nov

Eivas skumjas es patiesībā izlasīju pagājušajā gadā, bet atstāju šo grāmatu karājamies gaisā, Goodreads ātri uzdrukājot vien piebildi, ka par šo grāmatu uzrakstīšu tad, kad būšu izdomājusi, par ko tā ir. Aizvakar man laipni piebakstīja un pajautāja, vai es beidzot esmu izdomājusi. Pēc nelielas apdomāšanās secināju, ka galīgi neko neesmu izdomājusi, bet varbūt šai grāmatai tas nemaz nav tik būtiski, jo Eivas stāsts atstāja tik spēcīgu un maģisku pēcgaršu, ka jūtos par to spējīga uzrakstīt arī gadu pēc paša notikuma.

Grāmata vēsta par ģimenes četrām paaudzēm, kuras vieno kopīga tradīcija – nelaimīga iemīlēšanās. Un ja nu tomēr pie apvāršņa parādās kāds sakarīgāks kandidāts, tad šo eksemplāru pavisam noteikti vajadzētu ignorēt. Bet ar iemīlēšanos te nekas nesākas un nebeidzas, stāsts ir arī par vecmāmiņu, kas pamazām kļūst caurspīdīga, par māsu, kas pārvēršas par putniņu, par Eivu, kas piedzimst ar spārniem.

Kad man lūdz nosaukt manu mīļāko grāmatu žanru, es bez minstināšanās vienmēr šai godā ieceļu maģisko reālismu, skumji piebilstot, ka diemžēl Latvijā šī brīnišķīgā žanra bums nu jau krietnus gadus kā ir beidzies un neviens vairs lāga neko tādu netulko, sastopami vien reti izņēmumi. Par laimi Prometejs ar Eivas grāmatu ir drusku atkāpies no sava ierastā ampluā un ir pagādājis mums pavisam īstu un neapšaubāmi maģisku maģisko reālismu.

Kā jau bieži šai žanrā novērojams, Eivas skumjās galvenais nav ne sižets, ne varoņi, bet gan noskaņa un sajūtas, kādas raisās lasītājā. Šī ir grāmata, ko varētu dēvēt par novembrim piederīgu – piemērota tam laikam, kad viss šķiet pelēks un pasaulei pāri klājas nebeidzama dūmaka, tomēr tas vēl nenozīmē, ka viss būtu neglīts. Eivas stāsts patiesībā ir ļoti skaists, tur nu autore nav samelojusies, izvēloties grāmatas nosaukumu. Stāsts ir arī bezgala gaisīgs un viegls kā putna spārnu nests, tas nevēlas nomākt lasītāju vai pazudināties depresijas purvos, nē, te skaistais un skumjais ir rodams perfektā balansā.

Un tomēr domas atkal un atkal atgriežas pie sākotnēji uzstādītā jautājuma – par ko tad ir šis stāsts? Grāmatas sižets šeit piedāvā veselu plejādi atbilžu: tas varētu būt par to, vai tiešām tik ļoti jāsargā savus bērnus no viņiem pašiem un apkārtējās pasaules; varbūt par to, kā sākam neredzēt tos cilvēkus, pie kuriem jau esam pieraduši diendienā dzīvojot līdzās; diez vai šis stāsts vēlējās pavēstīt, ka viss, kas tavā dzīvē ir nepieciešams, ir maģiska konditoreja, bet ja nu tomēr? Es nezinu, nudien nezinu, toties esmu cieši pārliecināta, ka šai grāmatai nav vienas pareizās atbildes – tā pielāgojas katra lasītāja vajadzībām, sajūtām un vēlmēm, tieši tā, kā jau lielisks maģiskais reālisms to vienmēr dara.

Šobrīd ir lielisks laiks Eivas grāmatu izlasīt visiem tiem, kas vēl nav paspējuši; mans logs tieši šobrīd rāda to absolūti klasisko novembra ainavu, kas tik lieliski papildinās maģisko reālismu, un es silti rekomendēju ļauties šai sajūtai kopā ar Lezlijas Voltones liegi skaisto grāmatu.

Vērtējums:
9/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Prometejs”.

Nosaukums: Eivas Lavanderas savādās un skaistās skumjas
Autors: Lezlija Voltone
Tulkotājs: Evita Bekmane
Izdevējs: Prometejs
Lappušu skaits: 264
Pirmizdevuma gads: 2014
ISBN: 9789934553035

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Novembrī jālasa latvieši

01 Nov

_MG_7708-blog

Novembris ir izcili piemērots laiks tam, lai ieritinātos klubkrēslā zem segas un veltītu laiku grāmatām, jo īpaši – latviešu grāmatām.

Jau ceturto gadu novembra sākumā visus aicinu uz man mīļu akciju – novembrī izlasīt vismaz vienu latviešu grāmatu. Noteikumi nav sarežģīti – atrodam vienu latviešu grāmatu, ko vēlamies izlasīt un ķeramies tik klāt. Viss. Tieši tik vienkārši. Nav nepieciešams ar to dalīties sociālajos tīklos (lai gan jāatzīst, ka tas krietni palīdzētu literatūrai vispār), nav jāatskaitās, tikai jāizlasa.

Kāds ir mans mērķis uz šo aicinot? Pirmkārt, man šķiet, ka latviešu literatūras lasīšana ir lielisks veids kā svinēt novembri un Latvijas neatkarību. Mums ir skaista valoda un lieliski rakstnieki, kas prot to likt lietā, un šis ir lielisks brīdis to atcerēties. Otrkārt, daudziem skolas laiku obligātā literatūra ir apziņā atstājusi tādas rētas, ka joprojām šķiet, ka latvieši raksta vienas vienīgas gaudu dziesmas par skumīgām reņģēm. Bet tā nav! Man gribētos, lai vairāk cilvēku atklāj to, cik netaisns ir šis priekšstats.

Līdz šim es katru gadu esmu dalījusies arī ar grāmatu ieteikumiem, bet atzīstos, ka šogad man ar grāmatu lasīšanu ir vedies tā čābīgi un neesmu izlasījusi tik daudz un to visu, ko gribētos, tāpēc šogad dalos nevis ar labām grāmatām, ko jau esmu izlasījusi, bet gan idejām, ko man pašai gribētos šomēnes izlasīt. (Es, protams, neceru uz visa šī saraksta izlasīšanu, bet izlēmusi par labu vienai grāmatai arī vēl neesmu.)

Piena ceļa dvēseles. Latviešu autoru fantāzijas un fantastikas stāsti. Šo es lasu šobrīd un Zvaigznes fantāzijas un fantastikas konkursa rezultāts ir grāmata, ko es vienmēr gaidu ar lielu nepacietību.

Sarkanais dzīvsudrabs. Arno Jundze. Sērija “Mēs. XX gadsimts” vispār ir kaut kas brīnišķīgs un Jundze par deviņdesmitajiem gadiem raksta lieliski.

Oki doki! jeb Kad mēs augām. Dzintars Tilaks. Šis izklausās pēc vieglas, un cerams jautras lasāmvielas. Kopš izlasīju Tilaka grāmatu par pazudušo kaķi (“Čomiņš”) domāju, ka gribu no šī autora izlasīt vēl kaut ko.

Paisums. Inga Ābele. Jo “Klūgu mūks” uz mani atstāja tādu iespaidu, ka gribu šo autori lasīt vēl.

Duna. Inga Ābele. Vēl viena “Mēs. XX gadsimts” grāmata un vēl viena, ko sarakstījusi Inga Ābele.

Melu meistars. Baiba Zīle. Par šo grāmatu zinu ļoti maz, bet dzirdētais mani ir krietni ieintriģējis.

Šis saraksts, protams, nekādā veidā neatspoguļo visas tās lieliskās latviešu grāmatas, ko būtu iespējams šobrīd izlasīt, bet varbūt šis apkopojums vēl kādam bez manis palīdzēs izvēlēties lasāmvielu novembrim.

Latvieti, izlasi novembrī latviešu grāmatu!

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Aiz kraujas rudzu laukā

18 Oct

Kino ikdienā nav mans lauciņš un tās retās filmas, ko skatos, es parasti izbaudu mājās dīvānā, bet pagājušajā nedēļā es nevarēju atteikt piedāvājumam noskatīties jaunu filmu par Selindžeru pirms tā Latvijā parādās uz lielajiem ekrāniem.

Aiz kraujas rudzu laukā” nav Selindžera slavenākās grāmatas ekranizējums, bet gan biogrāfisks stāsts par pašu Selindžeru, par to kā tapa “Uz kraujas rudzu laukā”, kā Selindžers pēc 2. Pasaules kara cīnījās ar kara atstātajām psiholoģiskajām sekām un kāpēc milzīgu dzīves daļu izvēlējās pavadīt vientulībā un slēpjoties no saviem faniem.

Uzreiz atzīstos, ka lai arī esmu lasījusi “Uz kraujas rudzu laukā”, par pašu Selindžeru es pirms filmas neko daudz nezināju un 2010. gadā, kad pasauli pāršalca vēsts, ka Selindžers ir miris, piederēju pie tiem cilvēkiem, kas par to, ka Selindžers vispār bija dzīvs, uzzināja pēc viņa nāves. Faktiski viss viņa dzīvesstāsts man bija svaigs un nezināms un te nu filma savu uzdevumu veica godam – es jūtos krietni labāk iepazinusi slaveno rakstnieku un nu ar drusku citu skatu lūkojos uz viņa sarakstīto.

Pati filma bija simpātiska. To caurstrāvo absolūti neatvairāms sarkasms un brīnišķīgas vārdu spēles, aktieri savu uzdevumu veic godam un vizuāli viss veikums ir pat ļoti baudāms, īpaši jau izmantotās krāsu gammas, kas spilgti iezīmē un atšķir vienu attēloto periodu no cita. Es nevarētu apgalvot, ka filma ir ģeniāla vai izcila, bet tā ir visnotaļ kvalitatīva, drusku izglītojoša izklaide, kas būtu rekomendējama gan “Uz kraujas rudzu laukā” lielākajiem faniem, gan tiem, kas šo literāro meistardarbu vēl nav iepazinuši. Domāju, ka ar savu sarkasmu un mēreni vieglo dabu filma uzrunās arī pusaudžus un varbūt pat liks kādam vēlēties izlasīt kaut ko no Selindžera sarakstītā. Katrā ziņā, es no kinoteātra zāles izgāju precīzi ar sajūtu, ka tagad noteikti gribu pārlasīt “Uz kraujas rudzu laukā”.

Īpaši šo filmu gribas slavēt par to, ka autori ir perfekti noķēruši to sajūtu, kas sabiedrībā valdīja, kad iznāca “Uz kraujas rudzu laukā”. Selindžers perfekti iezīmē to lūzuma punktu pēc 2. Pasaules kara, kad jaunatne ir zaudējusi ticību pasaulei un dzīvo ar palielu bezjēdzības izjūtu, savukārt vecākā paaudze vēl nezina, ka pasaule ir salūzusi. Ar fantastisko sarkasmu un ironisko skatu uz dzīvi, filma brīnišķīgi noķer tās izjūtas, kādās jaunieši dzīvoja tad un dzīvo tagad, parādot arī kādu lomu tā visa izpaušanā spēlē Selindžers.

Vai es šo filmu rekomendēju? Jā, noteikti, bet ar dažiem nosacījumiem: 1) filmu skatīties ir vērts tikai tiem, kas saprot angļu valodu un spēs iztikt bez subtitriem, jo tulkojums latviešu valodā bija neaptverami jēls; 2) no šīs filmas nevajag gaidīt kaut ko ģeniālu. Šī ir lieliska filma, ar kuru iepazīt Selindžeru un patīkami pavadīt laiku. Ne vairāk un ne mazāk.

Vērtējums:
7/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
No Comments

Posted in Filmas

 

Children of Time. Adrian Tchaikovsky

09 Aug

Šai grāmatai es uzdūros netīšām – ieraudzīju Signes tvītu par skaitīt protošiem zirnekļiem un saintriģējos. Sagādāju audiogrāmatu, daudz nedomājot ķēros klāt un nu šķiet, ka manā personīgajā “šogad labākā izlasītā grāmata” konkursā nupat Mistborn ir uzradusies pamatīga konkurence, jo šis nu bija kaut kas brīnišķīgs.

Par dieva sindroma trūkumu cilvēce tā kā nekad nav varējusi sūdzēties un kaut kādā nākotnē, kur tehnoloģijas ļauj paveikt brīnumu/briesmu lietas, cilvēkiem arvien vairāk šķiet, ka viņiem vajadzētu kontrolēt dabu. Cik tas ir labi vai slikti lai spriež izmirstošā cilvēku suga, kas paši sev atņēmuši mājas – Zeme ir neapdzīvojama un cilvēces pēdējās driskas meklē sev jaunu mājvietu.
Tikmēr uz kādas citas, teraformētas planētas zirnekļiem varētu būt cits viedoklis par cilvēka darbību, jo tieši greizi aizgājis cilvēku projekts ļauj zirnekļiem attīstīties par inteliģentiem radījumiem, kas apzinās sevi un spēj izveidot augsti attīstītu civilizāciju.
Bet ko tad, ja nu uz šo zirnekļu planētu pretendē arī atlikusī cilvēku saujiņa?

Beidzot, beidzot es esmu uzdūrusies grāmatai, kur cilvēki nav krutie varoņi, kur pasauli glābj cita suga, kur viss nav pašsaprotami, kur varoņiem ir jāpakustina smadzenes, lai risinātu problēmas! Es pat īsti nezinu, kādos vārdos lai ietērpju savu sajūsmu, bet nu grāmata, kas apskata dažādas iespējas par to, kā var attīstīties komunikācija par pamatu ņemot dažādas sugas, kas neuzskata cilvēkus par visuma centru, kas vienaldzīgi pasper malā cilvēku iedomību, tā ir lieliska grāmata.

Milzīga uzmanība grāmatā ir pievērsta ekosistēmām un evolūcijai, dažādiem veidiem kā sugas risina problēmas un konfliktus, aiz tā visa gaumīgi uz paplātes pasniedzot fundamentālu jautājumu – vai cilvēks tiešām ir labākais, kas varētu notikt ar visumu? Atbilde, protams, nebūt nav viennozīmīga, bet autora literāra meistarība ir neapšaubāma. Man, cilvēkam, kam izteikti riebjas zirnekļi, iepārdot ideju, ka zirnekļi patiesībā ir foršāka civilizācija par cilvēkiem? Visu cieņu.

Teju vai jādomā, ka pats autors vai viņa senči būs bijuši piederīgi kādām citām civilizācijām, jo tik oriģinālu un svaigu skatījumu uz Zemes galu, cilvēces attīstību un konfliktu risinājumu man sen nebija nācies lasīt. Galvenā konflikta atrisinājums beigās vispār lasītāju atstāj uz pauzes par spīti tam, ka jau biju pārliecināta – šī nu reiz nav grāmata, kurā viss beigsies mums tik ierastajā veidā.

Un vēl tāda neliela nianse – šis nav prasts kosmosa apšaudīšanās romāns, kurā izdzīvo krutākie roboti. Nē, nē, dārgie, šis ir romāns, kas pilns ar idejām par emancipāciju (Go, #TeamFabian!), vienlīdzību, cilvēcību, empātiju un visām tām lieliskajām lietām, kuras gribētu redzēt mūsu sabiedrībā. Ja man lūgtu īsi definēt grāmatas galveno ideju es teiktu, ka tā ir sekojoša: “Kā tu vari būt cilvēks, ja otrā cilvēkā neredzi cilvēku?”

Īsāk sakot – jums ir jāizlasa šī grāmata! Ja tuvākajā laikā redzēsiet Spīganu maniakāli skraidot pa ielām un uzbāžoties svešiniekiem ar grāmatu, ziniet, ka tā ticami ir “Children of Time”.

Vērtējums:
10/10

Nosaukums: Children of Time
Autors: Adrian Tchaikovsky
Lappušu skaits: 600
Pirmizdevuma gads: 2015

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Zen. Maksanss Fermīns

09 May

Ar Fermīna grāmatām es esmu pazīstama jau sen, par ko paldies jāsaka manai māsai. Iespējams bez viņas nemaz nebūtu atklājusi šo brīnišķīgo franču rakstnieku, kuram raksturīgi īsi, lakoniski un ļoti eleganti romāni par sevis meklējumiem un to, cik lielu nozīmi mūsu dzīvēs piešķiram simboliem un abstraktām idejām. Arī “Zen” nav vis kārtējā ezotērikas, pašpalīdzības vai didaktiskā grāmatele, kā to varbūt varētu spriest pēc nosaukuma, bet gan elegants klusuma romāns.

Zen” ir stāsts par kaligrāfijas meistaru Kuro un viņa mācekli Junu, par dzīvi, kas piepildīta ar klusumu, mākslu, par dienām, kas aizrit vienkāršā harmonijā.

Fermīns vispār neaizraujas ar samežģītiem sižetiem un plašiem aprakstiem, tā vietā rakstot lakoniski un neizcakoti, vienkāršiem teikumiem, īsām nodaļām. Tomēr kopiespaids ir grandiozs un pilnasinīgs, daži izmeklēti vārdi lasītāja galvā rada spilgtākas ainas, nekā vienas otras citas grāmatas 50 lappuses.

Zen” varbūt nav mana mīļākā Fermīna grāmata (par “Opiju” un “Bitenieku” man ir krietni siltākas atmiņas), tomēr es šo romānu ļoti izbaudīju un veiksmīgā kārtā izlasīju tieši piemērotā laikā, kad man bija iespēja un vēlme sēdēt klusumā un meditatīvi iegrimt grāmatā, lai to izlasītu vienā piegājienā. Arī grāmatas galvenā dilemma – kaisle pret harmoniju – nav man gluži aktuāla, tomēr tas neliedz ielūkoties citās dzīvēs un kultūrās un saprast, ka citi dzīvo citādi.

Lai arī romāns nudien ir pagalam īss, tas tomēr ir gana piesātināts, lai pēc pēdējās lappuses aizvēršanas nepaliktu mazuma piegarša. Joprojām nespēju aptvert, kā autoram ir izdevies tik klusu un liegu stāstu tomēr padarīt krāšņu un intensīvu, tomēr tas viss grāmatas lappusēs ir atrodams un sadzīvo lieliskā harmonijā.

Patiesībā mans vienīgais lielais iebildums šīs grāmatas kontekstā ir grāmatas nekvalitatīvais vizuālais noformējums. Grāmatai, kurā runā par mākslas pilnību un to, cik nozīmīgs ir katrs otas pieskāriens papīram, uz vāka uzlikt neprasmīgi palielinātu, pikseļainu virsrakstu un starp nodaļām ielikt nevērīgi uzvilktus hieroglifus, ir vienkārši nepiedienīgi. Par šo īpaši žēl tāpēc, ka sākotnējā dizaina ideja ir bijusi ļoti laba – minimālismā ieturēts melnbalts vāks ar kontrastējošiem sarkaniem akcentiem šai grāmatai lieliski piestāv un šis romāns varēja kļūt par izcilu paraugu tam, kā īsti ir jāizskatās grāmatai.

Vērtējums:
8/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne”.

Nosaukums: Zen
Autors: Maksanss Fermīns
Tulkotājs: Ilze Fogele
Izdevējs: Zvaigzne
Lappušu skaits: 128
Pirmizdevuma gads: 2015
ISBN: 9789934065798

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Visuma vērpēji. Artūrs Bērziņš

13 Apr

Par to, ka māksliniekam Artūram Bērziņam būs grāmata, es zināju jau kādu laiku iepriekš un ziņkārība par to, kas tad šis būs par zvēru, bija jau tad. Skaidra lieta, ka tas nebūs kaut kas parasts, un tā arī ir – Bērziņa romāns ierindojams reti sastopamajā weird fiction žanrā, un grāmata ir neapšaubāmi dīvaina. Vai “dīvaina” ir labi vai slikti – tas savukārt jau atkarīgs no lasītāja.

Karlīnas dzīve rit kā ierasts – tikko veiksmīgi nokārtota sesija, vecāki ierasti sēž pie seriāliem, vectētiņš ierasti burkšķ par meiteņu nepiedienīgo apģērbu un Karlīna dodas uz klubu nosvinēt sesijas beigas. Bet visam pa vidu uzrodas Rihards, kura stāsti par paralēlām pasaulēm, dīvainām laiktelpām, iztīrītām atmiņām un Vērpējiem, kas izsūc cilvēku smadzenes, itin nemaz neierakstās normālības rāmjos, tieši tāpat kā sekojošie notikumi nekā nav uzskatāmi par pierastiem un ikdienišķiem.

Visuma vērpēji” ir grāmata, kurai jātuvojas ar atvērtām smadzenēm, un tās lasīšanai jāieslēdz zināms pusapziņas stāvoklis, kas ļauj izlasīto tekstu pārgremot par kaut ko saprotamu. Loģika un vēss aprēķins šai grāmatai nederēs, šķietami nav arī vajadzības sev mēģināt izskaidrot katru uz papīra nodrukāto frāzi. Ja izdosies saglabāt smadzenes viegli peldošā stāvoklī, šī grāmata būs baudāma un izgaršojama. Ja nē… Nu tad tas viss izklausīsies pēc pamatīga sviesta ar tarakānu piejaukumu.

Arī pats autors ar skaidrojumiem nekā neaizraujas, sak, pats lasītājs taču ir gana inteliģents cilvēks, lai viss nebūtu ar karotīti jāielej mutē. Īsais romāns ir pieblīvēts ar popkultūras un filozofijas atsaucēm, arī pasauļu skaidrojumi nāk no augstajiem plauktiņiem un principā nekas te nav vienkārši. Un nekas arī netiek skaidrots. Ja lasītājs saprata, ļoti labi. Ja nesaprata – vienmēr paliek iespēja sevi izglītot. Man gribētos, lai vairāk autoru iemācītos neauklēties ar saviem lasītājiem, par šo žetons Bērziņam.

Izteikti jūtams, ka autors ir mākslinieks – grāmata ir vizuāli piesātināta un tās lasīšana iztēlē zīmē spilgtas bildes, kurām ne vienmēr ir saistība ar mums pieejamo realitāti. Arī valoda mani ievilka – grāmatā daudz izmantots latviešu slengs un lielākoties veiksmīgi, kas kaut drusku piezemēja šo grāmatu un atgrieza visu pasākumu mūsu laiktelpā. Jā, jā, nu bija pāris neveiklas vietiņas, kur runāto tekstu nebija izdevies pārnest uz rakstīto, bet ko padarīsi.

Vienīgais, kas mani tomēr nomāca, ir tas, ka grāmatas sižets ir visnotaļ prasts un simtreiz pārmalts. Protams, varētu jau runāt par to, ka šādām grāmatām sižets ir mazsvarīgs un principā varētu pat neeksistēt, bet tomēr – ja jau autors raksta smalki, tad gribas arī smalku sižetu. Un es tā arī līdz galam nesapratu, kāpēc uz grāmatas vāka lepni gozējas zīme “18+”. Bija jau tur pārītis lamu vārdu un varbūt viens vai divi zīmējumi balansēja uz tikumības robežas, bet, godīgi sakot, mani nepameta sajūta, ka šis ir vairāk reklāmas triks.

Vai es grāmatu kādam ieteiktu lasīt? Dies pasarg, nē! Vai es grāmatu izbaudīju? Protams! Bet šeit jāņem vērā, ka daudziem ar šo romānu galīgi nebūs pa ceļam un es neriskētu noteikt, kuram šis pasākums izklausīsies pēc sviesta kvadrātā, bet kurš aizlidos grāmatai līdzi. Un vienmēr jau pastāv risks uzrauties uz lasītāju, kuram viss pieniņš jau izsūkts, tur bez variantiem.

Vērtējums:
8/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Zvaigzne”.

Nosaukums: Visuma vērpēji
Autors: Artūrs Bērziņš
Izdevējs: Zvaigzne
Lappušu skaits: 224
Pirmizdevuma gads: 2017
ISBN: 9789934065620

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

So You`ve Been Publicly Shamed. Jon Ronson

28 Feb

Es šogad esmu krietni apzinīgāka ar grāmatblogeru dāvanām – visas iedāvātās grāmatas esmu sev sagādājusi un lielāko daļu pat paspējusi izlasīt, atliek vien tāds sīkums kā iespert savam slinkumam un uzrakstīt atsauksmes.

Grāmatu par publisko kaunināšanu sociālajos tīklos man iedāvāja Marī un es biju ļoti priecīga par šo izvēli. Pēc idiotiskās ažiotāžas ap lūšu mednieci, kur mani vairāk satrauca nevis tas, ka viens cilvēks ir neētiski nomedījis lūsi, bet gan tie cilvēku pūļi, kas momentā metās pie pogām un sadrukāja veselus palagus ar draudiem atšaut pašu mednieci un viņas ģimeni. Un tad vēl beigās, kad es atļāvos uzrakstīt, ka man šāda draudēšana un pūļa mobings nešķiet ok, dabūju pretī, ka es, redziet, esot pret vārda brīvību un aizstāvot nežēlīgu dzīvnieku nogalināšanu. Un tieši pēc šī gadījuma Marī man iedāvāja grāmatu, kas piedāvā ieskatu publiskā nokaunināšanā. Lieliski!

Ronsons ir britu žurnālists, sarakstījis vairākas slavenas grāmatas, par kurām nekad neko neesmu dzirdējusi, veido dokumentālas filmas un rokas dīvainos jautājumos. Šoreiz viņš nolēmis pievērsties publiskai kaunināšanai soctīklos pēc tam, kad trīs asprāši nozog Ronsona identitāti. Neīstos kontus izdodas apturēt tikai pēc tam, kad Ronsona sekotāji/fani sāk masveidā soctīklos uzbrukt identitātes zagļiem, un Ronsons ieinteresējas par pūļa kaunināšanas mehānismiem.

Es no šīs grāmatas nedabūju to, ko biju gaidījusi (biju domājusi, ka stāsts būs par to, kāpēc cilvēki masveidā iesaistās citu cilvēku noķengāšanā, bet reāli tas grāmatā ir pieminēts tikai garāmejot), toties ieguvu trīs diezgan vērtīgas atziņas.

1. Publiska kaunināšana ne vienmēr ir negatīva parādība. Šis gan nav tas, ko autors gribēja pateikt, bet tomēr šāda publiska “sacelšanās” ir demokrātijas pazīme un cilvēkiem tiek dota lielāka vara iesaistīties dažādu procesu regulēšanā, jo “vainīgie” ir spiesti sadzirdēt pūļa balsi. Vienīgā problēma – pozitīvi šis darbojas tikai tad, ja kaunināta tiek organizācija, nevis indivīdi. Diemžēl šī problēma ir milzīga un esot pūlī, kas kaunina kādu personu, kas ir vai nav izdarījusi kaut ko nepieņemamu, mēs nekad neredzam to vietu, kur vajadzētu apstāties un padomāt, vai nu jau nebūs gana.

2. Nokaunināt var tikai cilvēku, kurš pieņem spēles noteikumus un patiesi jūtas apkaunots. Grāmatā ir aprakstīti vairāki piemēri par cilvēkiem, kas reāli nav neko sliktu izdarījuši, bet viņu karjeras un dzīves tiek burtiski iznīcinātas sabiedrības spiediena rezultātā, un šie cilvēki nekādā veidā arī nepretojas un vienkārši nolien kādā stūrī, baidoties ij acis pacelt. Protams, šis nekādā veidā nav vienkārši un brīdī, kad tev virsū metas pūlis, lielākoties ir grūti saglabāt savu pašcieņu, tomēr tas ir diezgan būtiski, lai šādi gadījumi nesagrautu visu dzīvi.

3. Brīdī, kad kāds tiek kaunināts, šim kādam ir ļoti slikta doma klusēt. Vairāki grāmatā aprakstītie gadījumi būt krietni vienkāršāk atrisināmi, ja uzbrukuma upuris pats visu saliktu pa plauktiņiem un vai nu izskaidrotu situāciju vai atvainotos, nevis padevīgi klusētu.

No grāmatas gūtās atziņas bija labas, bet pati grāmata mani sajūsmināja minimāli. Pirmkārt, autors atstāja krietni nepatīkama cilvēka iespaidu, kurš it kā mēģina ar visiem pa draugam un laiku pa laikam ar to kādu iegāž, jo tā arī nesaņemas skaļi pateikt to, ko domā. Piemēram, viņam atsūta atvainošanās runu, kuru cilvēks teiks publiski, Ronsons jau lasot to redz, ka nekas labs no tās neiznāks, bet tomēr viņam trūkst iekšu pateikt to cilvēkam, viņš paziņo, ka runa ir laba un tad tik skatās kā cilvēks publiski rok sev arvien dziļāku berdi. Otrkārt, nepamet sajūta, ka autors nav spējīgs sistemātiski pētīt kādu problēmu. Viņš lēkā no viena cilvēka pie nākamā, miksē tēmas, pamet problēmas puspētītas un savu “pētījumu” veic bez jelkādas struktūras. Savāktais apkopojums par dažādiem kaunināšanas gadījumiem principā ir interesants, bet bez dziļāka pamata.

Kopumā bija interesanti un bija ko padomāt, bet tas īsti nav autora nopelns, drīzāk es šo grāmatu dabūju ļoti veiksmīgā brīdī, kad jau apsmadzeņoju līdzīgas problēmas. Un man arī šķiet, ka amerikāņu pieredzi ir ļoti grūti pa tiešo pārnest uz mums, jo pie mums tomēr šāda publiska kaunināšana tik katastrofāli lielākoties dzīvi neietekmē.

Noslēgumā vēlreiz liels paldies Marī par šīs grāmatas iedāvāšanu – tā bija tieši īstajā brīdī un lasīšana bija visai interesanta.

Vērtējums:
6/10

Nosaukums: So You`ve Been Publicly Shamed
Autors: Jon Ronson
Izdevējs: Picador
Lappušu skaits: 306
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9780330492294

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Burvju karalis. Levs Grosmans

23 Feb

Jau rīt sāksies gada lielākais grāmatu pasākums Latvijā, kuru šogad gan es nelietīgi taisos neapmeklēt (ta gadās), bet vismaz Prometejs mani iepriecināja un vēl pirms Ķīpsalas izsniedza lasīšanai otro “Burvju” daļu. Grāmatu iesāku teju vai drebošām rokām, jo pirmā daļa bija tik sasodīti laba, ka bail – otrā var neturēt līdzi. Bet nē, viss ir labi un varbūt pat vēl labāk.

Kvnetins, Džūlija, Eliots un Džanete nu ir Filorijas karaļi un karalienes, bet nevarētu teikt, ka tā ir piedzīvojumiem bagāta dzīve un Kventins jau atkal nezina, kur likties ar savu bezjēdzīgumu un kniešās uz kādu piedzīvojumu. Ja galvenajam varonim vajag, piedzīvojums, protams, tiek pagādāts un pilnai laimei komplektā neiztrūkst arī krietns spēriens pa pakaļu.

Es nudien apbrīnoju autorus, kuri spēj saglabāt sērijas integritāti, nākamo grāmatu vedot pavisam jaunā virzienā, un Grosmans to dara meistarīgi. Ja pirmā grāmata vairāk bija parafrāze par fantāzijas žanru kā tādu un stāsts par to, kas parasti tiek grāmatās izlaists, tad otrajā grāmatā autors jau iet savu ceļu un neatkarīgāk no literatūras kanona risina burvju pavedienus.

Joprojām ir manāmas atsauces uz pasaules fantāzijas klasiku, tomēr tās ir kļuvušas neuzkrītošākas, galveno vietu atdodot pašu burvju dzīvesstāstiem un mēģinājumam saprast, kāda velna pēc cilvēki vispār ir tikuši pie maģijas. Mani īpaši sajūsmina tas, ka galvenā varoņa lomā nu vairs neuzstājas tikai Kventins – vienlīdz nopietna loma ir atvēlēta noslēpumainajai kārklu raganai Džūlijai, kas maģiju apguvusi nevis ērtajā Breikbilā, bet gan krietni tumšākos veidos un nostūros, par savām spējām maksājot ļoti sāpīgu cenu.

Lasītājiem tiek piedāvāts arī plašāks ieskats pasaules uzbūvē (bet, protams, ka Venēcija virs ūdens turas tikai ar maģijas palīdzību, protams), vairāk tiek pētīta arī pašas maģijas uzbūve un burvju izpratne par to. Tas beidzot ļauj šo sēriju uztvert kā atsevišķu, oriģinālu darbu, kas nebalstās tikai parodijas notīs, bet patiesi iedziļinās burvju dabā un mēģina izprast savus joprojām nekam nederīgos varoņus. Bet lasītājam ir krietni jāpiesargās, jo šī romāna beigas drusku atstāj bez elpas un izraisa zināmu vēlmi grāmatu mest pret sienu, jo tā taču nedrīkst un tā nebija runāts. Bet tāpēc jau Grosmans ir lielisks, ka viņš neseko nekādiem likumiem un var atļauties gan ar varoņiem, gan lasītāju rotaļāties pēc sirds patikas. Un ļaušanās šai spēlei nudien sagādā literāru baudu.

Viens mīnuss grāmatai piemīt gan un tā ir valoda. Jau pirmā grāmata lasījās lēni un smagi, toties to atdzīvināja brīnišķīgi dialogi. Otrā grāmata valodas plūduma ziņā stagnē vēl vairāk un dialogi ir kļuvuši neveiklāki jau balansējot uz tās robežas, kur tie no dzīviem pārtop par neveikliem. Nav īsti skaidrs, vai šoreiz vaina ir rakstniekā, tulkotājā vai korektorā (nudien, ar karietēm nejāj), tomēr fakts paliek – valoda varēja būt arī labāka.

Lai nu kā būtu ar valodu, es vienalga atļaujos šo grāmatu dēvēt par lielisku. Burvju sērija ir tieši tas, ko jau gadiem esmu ilgojusies redzēt fantāzijas lauciņā un autora spēja apspēlēt to, kas līdz šim dzīvojis ēnās, ir brīnišķīga. Jādomā, ka “Burvju” fani nebūs vīlušies un atliek vien cerēt, ka sērija arī turpmāk ies uz augšu.

Vērtējums:
9/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Prometejs”

Nosaukums: Burvju karalis
Sērija: Burvji #2
Autors: Levs Grosmans
Tulkotājs: Vilis Kasims
Izdevējs: Prometejs
Lappušu skaits: 432
Pirmizdevuma gads: 2011
ISBN: 9789934553073

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Laiks dāvanām

25 Dec

Foto: Spīgana

Viena no manām visu laiku mīļākajām akcijām ir tā, kur grāmatblogeri virtuāli apmainās ar dāvanām un ko gan citu dāvinās, ja ne grāmatas? Šī ir mana priecīgā akcija ne tikai tāpēc, ka man iedāvina lieliskas idejas lasīšanai (Asmo un Lasītājas grāmatas jau esmu paspējusi pasūtīt), bet arī tāpēc, ka šis ir lielisks vingrinājums pašai – padomāt par to, kādas grāmatas kuram piestāvētu.

Man vispār šķiet, ka grāmata ir pasaulē lieliskākā dāvana, un es diezgan azartiski ķeros pie prātošanas katru reizi, kad man draugi apjautājas, kādu grāmatu labāk iedāvāt tādam un šitādam cilvēkam ar lūk tādām interesēm. Šogad blogeru dāvanas gan man sagādāja vairāk rūpju, nekā citus gadus, jo šogad esmu lasījusi tik maz kā nekad un rakstījusi vēl mazāk, tomēr dāvanas atradās – dažas uzreiz, dažas pēc ilgākas izpētes. Un lai neapvainojas tie, kam šogad dāvana no manis nav tikusi – manās mājās valda likums, ka labāk ir nedāvināt neko, nekā dāvināt kaut ko ķeksīša pēc.

Visvieglāk man šogad klājās ar Mairitas dāvanu: viņa man pagājušajā gadā iedāvāja “Eivas Lavanderas savādās un skaistās skumjas”, un šīs gramatas lasīšana manī uzjundīja atmiņas par Erika Fosnesa Hansena romānu “Sieviete lauva. To tad arī lieku zem eglītes Mairitai un ceru, ka patiks.

Arī Dainim grāmata atnāca uzreiz. Dainim patiks (cerams) jauniešu romāns, kas lieliski atkāpies no stereotipiskām dzimumlomām un rāda homoseksualitāti ikdienišķā gaismā, pie viena atmetot arī vienu otru idiotisku pusaudžu romānu konstrukciju. Es Holly Black grāmatā “The Darkest Part of the Forest” iemīlējos ļoti ātri un šī tad lai arī tiek Dainim dāvanā.

Es zinu, ka Bārbalu interesē Armēnija un nav nekāds noslēpums viņas interese par šausmu literatūru, tāpēc šoreiz Bārbalai dāvanu maisā noslēpusies Amerikas armēņa biogrāfija par to, kā viņš atšķetina savu armēņu ģimeni un uzzina faktus par armēņu genocīdu. Peter Balakian grāmata “Black Dog of Fate” ir šausminošs gabals, tomēr tā ir arī grāmata, kas dod lielisku ieskatu armēņu ģimenes dinamikā.

Savukārt Ints ir viens sarežģīts tipiņš, kuram izdomāt dāvanu ir ellīgi sarežģīti, jo nepamet sajūta, ka Ints visu jau paspējis izlasīt. Tāpēc es šmaucos. Aplūkoju Inta “to-read” listi iekš Goodreads un izvēlējos iedāvāt grāmatu, par kuru visvairak gribas dzirdēt atsauksmi, jo pati vēl lasījusi neesmu. Int, es ceru, ka Nic Kelman grāmata “How to Pass as Human” būs laba un baudāma.

Pie viena Goodreads man pačukstēja, ka Andris vēl nav lasījis lielisko Ann Leckie romānu “Ancillary Justice” un man šķiet, ka 2017. gads būs lielisks laiks, lai šo labotu.

Lasītājas gaumē man dažkārt ir grūti trāpīt, tomēr ceru, ka Jonathan Safran Foer aizkustinošais un drusku humorīgais romāns “Extremely Loud and Incredibly Close” būs lieliska lasāmviela ne tikai man.

Ar Sibillu mēs virtuāli drusku padiskutējām par antropoloģijas (bez)jēgu un man visu laiku ir gribējies atrast kādu labu antropoloģijas grāmatu, kas mainītu Sibillas aizdomīgo skatījumu uz šo jomu, bet diemžēl jāatzīstas, ka manas zināšanas antropoloģijas literatūrā ir krietni vājākas, nekā man gribētos, tāpēc es ķēros pie internetos pieejamās informācijas izpētes un riskēju Sibillai iedāvāt grāmatu, ko pati vēl lasījusi neesmu: Philippe Bourgois “In Search of Respect”.

Lai labs lasāmlaiks!

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote