RSS
 

Stikli. Inga Gaile.

20 Jun

Es esmu cieši pārliecināta, ka sērija “Mēs. Latvija, XX gadsimts” ir viena no labākajām lietām, kas pēdējā laikā notikusi ar latviešu literatūru un Ingas Gailes romāns “Stikli” tikai un vienīgi apstiprina šo domu.

Romāna anotācija:
“Romāna “Stikli” darbība risinās no 1937. līdz 1939.gadam, kad Latvijā valda Kārļa Ulmaņa autoritārais režīms. Tas ir laikmets, kad Latvijas vēsturē, pēc daļas mūsdienu Latvijas iedzīvotāju domām, bija pārpilnības, latviskuma un kārtības laiks. “Stiklos” valdošā atmosfēra, notikumi, kas risinās laikā, kad viss šķiet labi, bet to, kas neatbilst valdošā vairākuma izpratnei par labo un ļauto, apiet, noklusē vai mēģina ierobežot, diemžēl atgādina šodienas Latviju.”

Stikli” ir bīstama grāmata, kas griež sirdī un nelaiž vaļā – ir grūti to neizlasīt vienā elpas vilcienā un tā vien šķiet, ka būtu nepiedienīgi no tās atrauties, kamēr nav izsāpēts viss Magdas un viņas laikabiedru stāsts. Un lai arī grāmata alkaini rauj savu lasītāju uz priekšu, liekot arvien neprātīgākos ātrumos traukties cauri tekstam, tās lasīšana nav gluži dēvējama par vieglu. Kad es lasīju šo grāmatu, manā galvā plīsa stikli.

Lai arī romāna darbība risinās Ulmaņlaiku Latvijā, tomēr tematika ir biedējoši aktuāla arī šodien un grāmatas lasīšanas laikā brīžam ir pagalam viegli piemirst to, ka darbība nemaz nenorisinās mūsdienās. Ļoti sāpīgs (un aktuāls) ir stāsts par izvarošanu, par upuru vainošanu, par to kā “viņa jau pati uzprasījās”. Šķiet, ka par to pēdējā laikā tiek runāts arvien vairāk, bet man līdz šim vēl nebija gadījies sastapties ar tekstu, kas tik jēlā veidā atklātu šādas emocijas – grāmata lasītāju pilnībā pārceļ tās varoņu galvās un nākas vien izdzīvot visu to emocionālo lādiņu, kas apslēpts it kā ne pārāk garajā stāstā. Tieši tikpat aktuāls un sāpīgs ir jautājums par to, ko mēs kā sabiedrība uzskatam par novirzēm no mūsu mākslīgi izstrādātajām normām, un kā izrīkojamies ar cilvēkiem, kas šiem mūsu priekšstatiem neatbilst.

Romāns spilgti iegriežas atmiņā ne tikai sāpīgā vēstījuma dēļ – forma un autores stils atmiņā paliek ne mazāk spilgti un šis ir viens no tiem gadījumiem, kad stāsta pasniegšanas veids vēl vairāk izceļ un paspilgtina stāsta domu. Grāmata ir sarakstīta tā, it kā lasītājs dzirdētu katra varoņa domas, it kā būtu pa tiešo iecelts varoņu prātos. Vēstītāji grāmatā mainās un dara to bieži, tomēr rakstniece ir tik veiksmīgi izveidojusi katra varoņa individuālo raksturu un balsi, ka jau pēc pirmajiem teikumiem ir skaidrs, kura varoņa prātā esam ielekuši, savukārt gadījumos, kad par to ir kādu laiku jāšaubās, atklājas, ka tas darīts ar nodomu mazliet pārsteigt lasītāju, kuram pēc brīža atklājas, ka šīs domas pieder pagalam negaidītiem personāžiem. Mani īpaši sajūsmināja arī tas, ka grāmata nav sadalīta nodaļās, bet plūst uz priekšu gandrīz vienlaidu tekstā, tikai minimāli atdalot viena varoņa iekšējo monologu no nākamā. Citkārt šāda romāna uzbūve varētu traucēt, bet šoreiz tieši otrādi – tas viss fantastiski palīdz iegrimt stāstā un to izbaudīt līdz sīkākajam kriksītim.

Stikli” ir sāpīga, aizrautīga, bīstama, ārkārtīgi skaista, dziļa, plūstoša un griezīga grāmata; tas ir stāsts, kur satiekas dzeja ar prozu; romāns ar potenciālu nogremdēt lasītāju. Un gribas teikt – šo būtu jālasa visiem, visiem, bet jo īpaši “pareizajiem” ļaudīm, tikumības cīnītājiem un tiem, kuri vienmēr visu zina labāk.

Vērtejums:
10/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Dienas grāmata”.

Nosaukums: Stikli
Autors: Inga Gaile
Sērija: Mēs. Latvija, XX gadsimts #4
Izdevējs: Dienas gramata
Lappušu skaits: 175
Pirmizdevuma gads: 2016
ISBN: 9789934546099

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Kāpņu pilsēta. Roberts Džeksons Benets

10 Jun

Katra grāmata, ko izdod Prometejs ir nelieli svētki, jo man ar viņiem lieliski saskan gaume un ir skaidrs, ka gribēšu lasīt jebko, ko nu viņi sadomās iztulkot. “Kāpņu pilsētu” pilnai laimei vēl tulkojis Vilis Kasims, kura “Burvju” tulkojums man dikti patika, tad nu ar lielu sajūsmu ķēros klāt un grāmata vilties man nelika. Šīs grāmatas dēļ es vilcienā pabraucu garām savai pieturai, vēlāk vakariņas atdzisa neapēstas un par pusaizkosta banāna esamību manā rokā vispār nebija laika domāt līdz brīdim, kad tas slaidi piezemējās tieši grāmatā.

Pēc sarežģītas un asiņainas vēstures Kontinenta galvaspilsēta, visu dievu sēdeklis, kāpņu pilsēta Bulikova ir vien dīvaina, nabadzīga un saipūru apspiesta pilsēta bez izredzēm uz gaišu nākotni. Skaidra lieta, ka bulikovieši savus apspiedējus saipūrus nemīl, tāpēc Šarai jābūt pagalam uzmanīgai, izmeklējot profesora nāvi.

Uzbūvētās pasaules vēsture ir visai sarežģīta un sākumā bija grūti saprast, kas ir kas, kāpēc vieni apspiež otrus, kāpēc pilsēta iznīcināta, kāpēc dievi bija jānogalina, bet diezgan drīz viss nostājas savās vietās un izrādās, ka lietas ir vēl sarežģītākas, nekā likās, jo apspiedēji kādreiz ir bijuši apspiestie, dievi ar nebija nekādi jaukumiņi un visās malās tiek vērptas vienas vienīgas intrigas. Nepalīdz arī dažādās ideoloģijas – Saipūra ir krietni militāra valsts ar spēcīgu patriotisma demagoģiju, savukārt Bulikovā valda ultra konservatīvo kolkaštanu morāle, kas neļauj baudīt absolūti neko un pat kailas plaukstas parādīšana citam cilvēkam liek nabaga puritāņiem krist gar zemi svētās šausmās.

Šo grāmatu visdrošāk varētu ierakstīt fantāzijas detektīva žanrā – sižets ir pilnībā detektīvam atbilstošs, savukārt pasaules uzbūve, metaforas un idejas nāk no fantāzijas žanra, un tieši šis žanru sakausējums padara grāmatu pagalam aizraujošu. Sižetiski neko svaigu šeit nesagaidīsim – notikumi risinās pēc ļoti klasiskas formulas un lasītājam lielākoties viss ir skaidrs jau krietni pirms pašas detektīves, lai gan visa informācija viņai ir. Tiesa gan, autors veiksmīgi atgādina lasītājam to, ka Šarai pāri gāžas informācijas pārbagātība, savukārt lasītajam tiek pasniegti tikai atrisinājumam nepieciešamie pavedieni, kas, protams, mūsu uzdevumu krietni atvieglo, bet nekā nelīdz Šarai.

Lai arī diezgan zināms, sižets ir raits un spēj noturēt lasītāja uzmanību, bet patiesā grāmatas vērtība slēpjas paralēlēs ar mūsu pasauli un autora skatījumā uz reliģijas darbību. Man vispār šķiet ārkārtīgi interesantas pasaules, kurās dievi ir reāli eksistējošas, fiziskas būtnes, nevis cilvēku sadomātas pasaciņas un pilnai laimei autors vēl pamatīgi izķidā pašus reliģijas pamatus. Grāmatā veiksmīgi tiek ķidāti jautājumi par cilvēku un reliģijas mijiedarbību un to, kurš virza kuru, daudz tiek runāts par varas sadalījumu un to kā patiesībā reliģija darbojas.

Un tas viss ir pasniegts vieglā, asprātīgā stilā ar dzirkstošiem, ironiskiem dialogiem, padarot šo grāmatu malā nenoliekamu – kā lasītājs pieķērās klāt, tā gribas izlasīt visu uzreiz. Ja vēl sižets būtu oriģinālāks un ne tik caurspīdīgs, es teiktu, ka šī ir izcila grāmata.

Citāts no grāmatas:
Dievības varbūt arī ir radījušas daudzas elles .., bet .. tās visas nobāl to priekšā, kuras mēs sev radām paši.”

Vērtējums:
9/10

Grāmatu saņēmu no izdevniecības “Prometejs”.

Nosaukums: Kāpņu pilsēta
Autors: Roberts Džeksons Benets
Tulkotājs: Vilis Kasims
Izdevējs: Prometejs
Lappušu skaits: 470
Pirmizdevuma gads: 2014
ISBN: 9789934553011

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Spīganas lasītava #21. Anna Belkovska

09 Jun

A photo posted by Pieci (@piecilv) on

Spīganas lasītavā viesojās jaunā dzejniece Anna Belkovska, kura stāstīja par to, kā izvēlēties starp ķirurģiju un dzeju.
Toties Spīgana atklāj Francijā uzzināto, proti, kā lieliskais “Stouners” piepeši kļuva tik populārs.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
No Comments

Posted in Radio

 

Mr. Penumbra’s 24-Hour Bookstore. Robin Sloan

01 Jun

Grāmatu pasaulē visērtāk jūtos tad, ja dzīvojos mērenā haosā un īpaši neiespringstu par to, ka vajadzētu taču izlasīt to vai citu grāmatu, kura it kā jau iesākta. Tā man šoreiz skaisti iesākās ceļojums uz Franciju, jo Frankfurtes lidostā, kur gaidījām otro lidojumu, iepirku grāmatu, kurā iegrimu uzreiz un visu citu nometu malā. Starp citu, Frankfurtes lidosta vispār mani sajūsmina ar burvīgu literatūras piedāvājumu, un, tikko kā tur ielidojam, tā vispirms dodamies aplūkot grāmatveikalus.

Krīzes laikā bez darba palikušas Clay Jannon atrod darbu pagalam dīvainā grāmatu veikalā. Pirmkārt, šī grāmatnīca strādā visu diennakti, otrkārt, nav skaidrs, kā šis bizness spēj izdzīvot, ja tam gandrīz nav klientu, treškārt, mūsu varonim sāk rasties aizdomas, ka patiesie veikala klienti ir nevis tie, kas pērk lietotās grāmatas, bet gan dīvainu ļaužu grupa, kas veikalā aizņemas mistiskās grāmatas, kuru saturs ir šifrēts.

Grāmatas pirmā trešdaļa bija fantastiski aizraujoša un bija patiesi grūti atrauties no grāmatas par spīti tam, ka pamatīgi miegojos agrā lidojuma dēļ. Grāmatas sākumā īsti nav skaidrs, ar kādu žanru lasītājam ir darīšana – vai te būtu kriminālromāns vai tomēr maģiskais reālisms? Pie kam, vismaz sākumā autora stils ir patiesi lielisks – viņš raksta lakoniski un precīzi piemeklē apzīmējumus, pavisam nedaudzos vārdos uzburot lasītāja iztēlē tumšas un ārkārtīgi dzīvas ainas. Autora valoda ir eleganta un manā galvā maģiski zīmējās ainas ar episkiem fantasy piedzīvojumiem.

Mani sajūsmināja arī tas, ka varoņu dialogi ir paredzēti ne tikai sižeta bīdīšanai, bet vairāk gan dažādu ideju apspriešanai – man ir daudz vieglāk identificēties ar cilvēkiem, kas stundām ilgi var apspriest cilvēka nemirstības potenciālu, nevis vienkārši apspriest notikumus. Nevarētu gan teikt, ka grāmatā parādās kādas oriģinālas idejas, tomēr veiksmīgi izveidotie tēli, mistiskā vide un dažādu ideju kompilācija rada svaigu stāstu, kas neliek lasītajam garlaikoti žāvāties un nodomāt, ka tas viss tak jau ir zināms. Iepriecināja arī galvenais varonis – pārmaiņas pēc grāmatā par grāmatmīļiem galvenais varonis nav vis kāds nūģis, bet gan normāls cilvēks, kuram bez grāmatām dzīvē eksistē arī citas lietas.

Ja šāda būtu visa grāmata, tā ātri vien ierindotos manu mīļāko grāmatu plauktā, bet diemžēl autors nespēj noturēt uzņemto ritmu un pēc pirmās trešdaļas grāmatas kvalitāte pamatīgi slīd uz leju. Sižetam ātri tiek norauts mistikas plīvurs un lasītājam ir diezgan skaidrs, kas sekos tālāk, arī iepriekš tik baudāmais rakstīšanas stils pamazām kļūst blāvāks un arvien vairāk autors pievēršas vienkāršai sižeta bīdīšanai.

Tiesa gan, sižets joprojām bija gana interesants, lai noturētu manu uzmanību un lai man gribētos atgriezties pie grāmatas. Faktiski autors ir savas grāmatas pamatā ņēmis kriptoromānu un tad šo pasākumu padarījis krietni reālistiskāku, mistiskās sektas padarot par parastām korporācijām un dažādus rituālus pielīdzinot ikdienas darbībām, kas spēj dzīvei piešķirt jēgu. Šāda žanra interpretācija man bija simpātiska, tomēr līdz sajūsmai pietrūka krietni daudz.

Galvenokārt kaitināja tas, ka grāmatas beigās autors lasītajam ar varu cenšas iebarot visa stāsta morāli. Morāle, protams, nav slikta, bet nu tik banāla un uzbāzīga, ka teju jau sāku dusmoties uz rakstnieka kungu par tādu vulgaritāti.

Jāsaka tomēr, ka par spīti grāmatas beigām, kas sagādāja vilšanos, grāmata tomēr atmiņā saglabājusies simpātiska, jo man vienkārši patīk aizrautīgas grāmatas, kurās kaismīgi tiek debatēts par idejām un iespējamām nākotnēm. Viena no simpātiskākajām idejām, kas šinī grāmatā parādās: rakstnieki ir atbildīgi par cilvēces progresu. Pie kam, atbildīgi nevis tādā kontekstā, ka viņiem būtu citi kaut kur jāved, bet gan tāpēc, ka rakstnieki ar savu aizrautību un iztēli iedvesmo apkārtējos un viņu idejas mēdz iedzīvoties realitātē.

Vēl kāda laba doma no grāmatas – cilvēkiem ir svarīgi sev piešķirt lomas un cilvēki savu dzīvi parasti redz kā stāstu. No tā, kā pats cilvēks sev šo stāstu izstāsta un kā konstruē savu lomu, ir ļoti atkarīga viņa nākotne, bet tam ir vēl kāda svarīga funkcija – šī loma un stāsts piešķir dzīvei kaut kādu jēgu. Tas arī varētu būt viens no iemesliem, kāpēc cilvēki iesaistās reliģijās, kultos vai kādās grupās – tas palīdz uzturēt vai pat izveidot cilvēka identitāti un par to nav nemitīgi jācīnās.

Vai es iesaku šo grāmatu lasīt citiem? Jā un nē. Es pati biju vīlusies, jo autors nespēja noturēt līmenī stilu un arī sižets uz beigām tiek diezgan mākslīgi bīdīts uz priekšu, bet viss nebija pavisam slikti. Ja ir vēlme iegrimt stāstā par mistisku grāmatu pasauli un sekot autoram ar aizrautīgām idejām, tad šī varētu būt īstā grāmata un jādomā, ka grāmatmīļiem šis romāns tīri labi varētu patikt, ja izdosies pievērt acis uz to, ka grāmata nespēj noturēt pašas uzstādīto latiņu.

Vērtējums:
6/10

Nosaukums: Mr. Penumbra’s 24-Hour Bookstore
Autors: Robin Sloan
Lappušu skaits: 352
Pirmizdevuma gads: 2009
ISBN: 9781250064554

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Spīganas lasītava #20. Silvija Brice

25 May

A photo posted by Pieci (@piecilv) on

Tulkošana ir ļoti svarīga labas literatūras sastāvdaļa un vispār jau man šķiet, ka tam pievēršam pārāk maz uzmanības, tāpēc šoreiz uz sarunu aicināju vienu no Latvijas labākajām tulkotājām Silviju Brici.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
1 Comment

Posted in Radio

 

The Dispossessed. Ursula K. Le Guin

19 May

Jau kopš laika, kad izlasīju “Tumsas kreiso roku” dikti gribējās iepazīt arī pārējo Hainish ciklu, bet kaut kā atliekas un atliekas tā lieta. Bet tad Ints man Ziemassvētkos virtuāli iedāvināja “The Dispossessed” un nu jau apņemšanās ciešāka – vajag izlasīt! Sākotnēji biju plānojusi šo noklausīties audio formātā, bet nelaime tāda, ka visur uzdūros nevis normāli ierunātai grāmatai, bet gan radio lugai, kas bija absolūti nebaudāms pasākums. Tā nu es visu lasīšanu biju nočammājusi tik ilgi, ka Ints man iedāvināja fizisku grāmatu, kurai nu beidzot ķēros klāt.

Shevek ir augstas klases fiziķis Annares planētā, kurā valda anarhija. Viņš gan jūtas ļoti apmierināts ar savas planētas pastāvošo iekārtu, tomēr dzīve tuksnešainajā Annares planētā nav viegla un arī zinātnes attīstība nav gluži tāda, kā gribētos. Saprotot, ka viņa mājās neviens nespēs saprast un novērtēt Ševeka radīto The Principle of Simultaneity, zinātnieks visiem par milzīgu šoku dodas uz Urras planētu, kurā gan zinātne ir attīstīta un dzīves apstākļi nav spiedoši, bet kurā valda arī nauda un sociāla hierarhija, kas apspiež sievietes un nabagos.

Šī ir grāmata, kurā sižets paliek krietni otrajā plānā un patiesībā nekas īpaši daudz šeit nenotiek, jo stāsta galvenais mērķis ir apspriest dažādas sabiedrības uzbūves. Gvina ir radījusi absolūti brīnišķīgu pasauli, kas mani ārkārtīgi sajūsmināja, bet vēl vairāk man patika tas, ka autore nav kritusi kārdinājumā kādu no planētām-māsām pārvērst par utopiju.

Tiesa gan, Annares sākotnēji ļoti atgādina utopiju un Gvina veiksmīgi pierāda to, ka vārds “anarhija” nebūt nenozīmē kaut ko briesmīgu un ļaunu. Patiesībā tā ir veiksmīga sistēma, kurā neeksistē nauda un centralizēti likumi, kur katrs saņem dzīvei nepieciešamo, katrs piedalās sabiedriskajos darbos, visiem ir ļauts būt tādiem, kādi viņi ir. Un šī sistēma strādā, jo noziegumiem vairs īsti nav jēgas un katram ir brīvība izvelēties savu dzīves ceļu. Tas, protams, ir briesmīgi vienkāršots atstāsts, bet gramatā Gvina šādas sistēmas pastāvēšanu izķidā līdz sīkākajām detaļām un lieliski pierāda to, ka šāda dzīve ļoti pietuvojas utopijai. Otra lieta, ko rakstniece ir ļoti veiksmīgi ielikusi šai romānā, ir doma, ka seksuāla brīvība nebūt nenoved pie morāles pagrimuma un ka sabiedrība ne mazākajā mēra necieš, ja jauniešiem tiek ļauts eksperimentēt un izvēlēties savu dzīves ceļu.

Faktiski Annares būtu utopija, ja vien pati planēta būtu piemērotāka cilvēku dzīves uzturēšanai. Diemžēl tuksnešainā planēta no cilvēkiem prasa smagu darbu dzīvības uzturēšanai un nepiedāvā gluži to pašu vieglāko dzīvi, kas savukārt zināmā mēra bremzē zinātnes attīstību. Utopija nesanāk arī tāpēc, ka Gvina lieliski izprot cilvēka dabu un saprot, ka pat anarhijā, kur teorētiski nav nekādas vajadzības tīkot pēc varas, kādam tomēr gribēsies būt varenākam par pārējiem un Ševeks atklāj, ka arī divus gadsimtus pēc cilvēku apmešanās uz šīs planētas, anarhija ir jāveido atkal un atkal. Šinī grāmatā sabiedrības uzbūve nekalpo vien kā dekorācija stāstam, viss stāsts patiesībā ir par šo sistēmu un grāmata ir veltīta nopietnai izpētei par to, kā anarhija reāli varētu darboties un ko šāda sistēma nozīmētu parastam iedzīvotajam.

Kas vēl iepriecina – Gvina nav kritusi kārdinājumā Urras planētu un iedzīvotājus padarīt par visa ļaunuma iemiesojumu. Jā, sociālā sistēma ir nepieņemama un faktiski atgādina Zemes sociālo iekārtu 19. gadsimtā tikai ar attīstītāku zinātni, bet viss nav pavisam slikti un Ševeks izjūt arī šīs planētas pievilcību par spīti tam, ka vispār nesaprot, kā darbojas nauda un izjūt milzīgu riebumu pret stereotipiem un aizspriedumiem, kas valda Urras sabiedrībā.

Jāsaka, ka “The Dispossessed” ir kārtējais Gvinas meistardarbs un pēc grāmatas izlasīšanas gribējās dziļi paklanīties tās priekšā. Rakstniece lieliski izprot cilvēka dabu un tas ir jūtams visās viņas grāmatās, bet kas vēl svarīgāk – viņa brīnišķīgi izmanto fantastikas žanra piedāvātās iespējas dažādu ideju būvēšanai un izpētīšanai. Šī grāmata ir neatvairāmi burvīgs ceļojums cilvēces uztverē un tās iespējamajos dzīves modeļos.

Noteikti iesaku lasīt visiem, kam patīk filozofēt par sabiedrības uzbūvi un cilvēka dabu, nenožēlosiet.

Vērtējums:
10/10

Nosaukums: The Dispossessed
Autors: Ursula K. Le Guin
Sērija: Hainish Cycle
Lappušu skaits: 320
Pirmizdevuma gads: 1974
ISBN: 9781857988826

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Spīganas lasītava #19. Kārlis Žilvinskis

18 May

Šoreiz raidījumā vienas intervijas vietā bija divas – viena ar Lasītavas un Publicētavas vadītāju Kārli Žilvinski par e-grāmatām un otra par LNB Tautas grāmatu plauktu un burvīgu akciju, kurā aicinu piedalīties.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
No Comments

Posted in Radio

 

Spīganas lasītava #18. Marija Luīze Meļķe

10 May

A photo posted by Pieci (@piecilv) on

Šoreiz uz raidījumu aicināju jauno dzejnieci Mariju Luīzi Meļķi, kura lasīja savu dzeju un runāja par dzejas tapšanu.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
No Comments

Posted in Radio

 

Spīganas lasītava #17. Guna Zelmene

09 May

A photo posted by Pieci (@piecilv) on

Pirmajā reizē, kad iegāju Gunas antikvariātā, tas mani pilnīgi nošarmēja, radot vēlmi tur atgriezties vēl un vēl. Pagājušajā nedēļā uz raidījumu aicināju antikvariāta īpašnieci Gunu Zelmani un runājām gan par pašu antikvariātu, gan par amerikāņu literatūrzinātnieku James H. Fraser, kuram ir liela saistība ar antikvariāta rašanos.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
No Comments

Posted in Radio

 

Kalifa nama konkurss!

30 Apr

Šodien jau Spīganas lasītavā radio 5 izziņoju jauno konkursu sadarbībā ar izdevniecību Zvaigzne ABC, tagad stāstu arī šeit.

Šoreiz konkursā vinnējama pavasarīgi silta grāmata – Tahira Šaha autobiogrāfiskais stāsts “Kalifa nams. Gads Kasablankā”. No citām “gads tur un tur” grāmatām šī atšķiras ar ievērojamu pietāti pret vietējo kultūru un mēģinājumiem to izprast, kā arī iedzīvināt to savā ikdienā tomēr nezaudējot savu identitāti, tāpēc šoreiz konkursa jautājums ir:

Kuras valsts vai tautas kultūru tu vēlētos iepazīt veidā, kā to dara Tahirs Šahs – apmetoties tur uz dzīvi?

Atbildes uz šo jautājumu brīvā formā sūtiet uz e-pastu spigana@pieci.lv līdz 6. maijam un jau 7. maija raidījumā paziņošu laimīgo uzvarētāju, kurš saņems grāmatu “Kalifa nams”.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote