jo viņa ir viltīga… slēpjas un pielavās… un tad… tad, kad taureņi dejo savu, it kā, pirmo valsi… tad pielavās… klusi iečukst ausī “viss ir labi, mazā, viss ir skaisti…” un lēnām čukstot turpina iedziļināt nazi caur muguras muskuļiem… kā caur sviestu… un tad nejauši vai jauši, tik vien viņai zināms, pārrauj skriemeļu savienojumu un muguras nervu… tāda nu viņa mums ir… smaidoša un jauka kuce… 
tu neredzi to, ar ko tā pārrauj to nervu… ar tādu smuki brutāli nolauztu zobena asmeni… bet tā jauki lēnām – nomierinot… tā, ka pat nejūt…
© Vylcāna jaunskungs
