RSS
 

Filmas un grāmatas I. Neļauj man aiziet.

23 Aug

Mana dzīves lielākā mīlestība ir grāmatas un dažkārt ir tā, ka esmu atradusi vai man iedota tik laba grāmata, ka gribās padalīties, gribās vēl kādam atklāt to lielo, skaisto noslēpumu. Un tad piepeši gadās tā, ka es atklāju- pēc tās vai šitās grāmatas ir uzņemta arī filma (filmas, man parasti ir milzu atklājumi, ņemot vērā to, cik maz viņas esmu skatījusies un cik daudz satriecoši labas filmas vispār neesmu redzējusi).

Šinī ierakstā par vienu no grāmatām, kas atstājušas uz mani spēcīgu iespaidu, un filmu pēc tās motīviem.

Never let me go.
Neļauj man aiziet.

To, ka pēc grāmatas “Neļauj man aiziet” (Kadzuo Išiguro, izdevniecība AGB) motīviem ir uzņemta arī filma, es uzzināju pavisam nejauši, kad mana mīļotā Lindiņa man joka pēc atsūtīja saiti uz imdb sarakstu ar “most depressing movies” (sarakstu var atrast šeit, starp citu).

Grāmatas anotācija:

Ketija, Rūta un Tomijs uzauguši Heilšemā – idilliskā privātskolā, kas atrodas nomaļā Anglijas lauku nostūrī. Tās audzēkņi, rūpīgi pasargāti no ārpasaules, uzaug pārliecībā, ka viņi ir kaut kas īpašs, ka viņu labklājībai piemīt īpaša nozīme. Bet kāpēc viņi patiesībā tiek tur audzināti?

Tikai pēc daudziem gadiem Ketija, kurai nu jau ir trīsdesmit viens gads, ļaujas atmiņu nepārvaramajam vilinājumam, un lasītāju aizrauj saistošs vēstījums par to, kā Ketija, Rūta un Tomijs soli pa solim tuvojas patiesībai par savu šķietami saulaino bērnību – un arī nākotni.

Grāmata “Neļauj man aiziet” ir viena no tām, kuru izlasīju gandrīz pirms gada, bet joprojām nelaiž vaļā, laiku pa laikam prātā atkal un atkal iekrīt kāda epizode no grāmatas un liek aizdomāties. Grāmata par ētiku un cilvēka dzīves vērtību, tāpēc arī tik bieži jādomā par viņu, bet par spīti smagajai tēmai, uzrakstīta aizraujoši un lasījās ļoti viegli, šķiet bija viena no tām, ko piebeidzu vienas vai divu nakšu laikā.

Negribās neko stāstīt par grāmatas sižetu, jo visa grāmatas būtība slēpjas noslēpumā, kas lēnām tiek atšķetināts grāmatas gaitā un galu galā visu saliek pa plauktiņiem, un tieši tas, ka grāmatas sākumā nav skaidrs, kāpēc Heilšemas audzēkņi ir tik īpaši, ļauj viegli iejusties stāstā un skatīt to ar varoņu acīm nevis no malas.

Bez tā visa, ka grāmata ir ļoti laba, emocionāla un saistoša, šī ir arī viena no tām grāmatām, kurai ir ļoti, ļoti izdevies vāka noformējums:

Un mazliet par filmu.

Jāatzīst, ka filma man bija neliela vilšanās divu iemeslu dēļ: pirmkārt, filmā jau gandrīz pašā sākumā tiek izklāstīta visa stāsta atslēga, otrkārt, filmā ir izlaistas vairākas emocionāli nozīmīgas detaļas un epizodes. Jā, jā, es saprotu, ka filmā nevar ielikt visu, bet pāris lietas tur tomēr nopietni trūka.

No otras puses- vizuāli filma ļoti saskanēja ar to, kāda aina galvā veidojās, lasot grāmatu. Pelēkie toņi, ainavas un pat Rūtas izskats bija ļoti tuvu. Tik ļoti, ka skatoties filmu vairākas reizes pārdomāju, vai gadījumā filmu neesmu redzējusi jau iepriekš.

Ja grāmata vairāk aiz sevis atstāja ētiskas dabas pārdomas, par cilvēka dvēseli, par dzīvi, par jēgu, tad filma vairāk ir par attiecībām, par cilvēcību, bet tas itin nemaz nenozīmē, ka filma būtu viegla vai izklaidējoša, drīzāk jau tāda vizuāli  skaista drāma, pat traģēdija, bez liekām klišejām, ne velti es viņu atradu tajā most depressing movies sarakstā.

Starp citu, ja negribi zināt visu grāmatas un filmas saturu, nekādā gadījumā neskaties filmas treilerīti, kas ir īss konspekts par visiem notikumiem.

http://www.imdb.com/title/tt1334260/

Katrā ziņā es iesaku abus- gan filmu, gan grāmatu, nevaru tikai izlemt kādā secībā. No vienas puses, filma pēc grāmatas sagādāja nelielu vilšanos, no otras puses, ja filmu noskatās pirms grāmatas izlasīšanas, tad jau iepriekš ir zināms viss sižets, tā ka laikam jau es priecājos, ka man sanācis grāmatu izlasīt pirmo un pēc tam salīdzināt savus iespaidus ar filmu.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Leave a Reply