RSS
 

The Unbearable Lightness of Being, Milan Kundera

13 Dec

Unbearable lightness of being

Ar šo grāmatu viss sākās tā- noskatījāmies ar draugiem filmu “The Unbearable Lightness of Being” (http://www.imdb.com/title/tt0096332/), bet filma tāda nu… slikta jau tā kā nebija, bet kaut kas nav, ir sajūta, ka kaut kas tur netika līdz galam pateikts un vispār šis tas nesaprotams. Sameklēju imdb to filmu, skatos- ahā, filma uzņemta pēc grāmatas (pirms tam par šo grāmatu nez kāpēc pat dzirdējusi nebiju), palasīju intelektuālos interneta komentārus un sapratu, ka mana nožēlojamā eksistence ir kļuvusi vēl bezjēdzīgāka, jo esmu noskatījusies šo pretīgo filmu pirms grāmatas izlasīšanas. Nu, ko darīt, ar steigu jāpasūta grāmatu un jālasa tik nost.

Grāmata ir par četru cilvēku dzīvi 70-o gadu Čehijā, īsu mirkli arī Šveicē, par šo cilvēku ikdienu, dzīves pavērsieniem, bet lielākoties- par viņu dzīves uzskatiem. Tomass ir izskatīgs un atzīts ārsts, brunču mednieks un zvērināts vecpuisis līdz brīdim, kad, viņam par lielu pārsteigumu, viņa dzīvē parādās Terēza, kura visas grāmatas gaitā ir līdz nelabumam greizsirdīga uz Tomasa mīļākajām. Sabīna ir Tomasa mīļākā un labākais draugs, gleznotāja, ar tam laikam diezgan neparastiem uzskatiem. Franczs ir Sabīnas mīļākais, kura dzīve viņa galvā turpina griezties ap Sabīnu arī pēc tam, kad Sabīna no viņa dzīves ir negaidīti aizgājusi.
Izklausās pēc lētas lubenes? Ha. Nekā nebija, pat ne tuvu tam.
Īpašu šo grāmatu padara tas, ka (ja grāmatu nedala pa nodaļām) to varētu sadalīt trīs daļās- stāsta līnija, filozofija un autora piezīmes vai skaidrojumi. Un visas šīs trīs daļas savijas vienā aizraujošā romānā, kas rada pilnīgu iespaidu par grāmatas varoņiem un diezgan daudz pastāsta arī par pašu autoru. Jā, grāmata ir ar filozofisku ievirzi, katra nodaļa sākas ar pāris lapaspušu apcerējumiem par filozofijas jautājumiem, kas pēc tam parādās arī sižetā, un šī filozofija tad arī ir vissvarīgākā sastāvdaļa.

Daudziem varētu traucēt “autora mūžīgā iejaukšanās” un patiesībā jau man arī parasti nepatīk grāmatas, kurās autors visu pastāsta priekšā un parāda uz pirkstiem, bet šis nav tas gadījums. Tieši otrādi- bez šīs autora iejaukšanās grāmata zaudē savu jēgu un būtību un lielākoties tas ir arī iemesls, kāpēc filma pēc šīs grāmatas ir pilnīga izgāšanās- jo tajā trūkst paša galvenā, ar pliku sižetu vien šeit nepietiek.
Lasīt šo grāmatu bija apmēram kā galvā skatīties teātra izrādi vai filmu, kuru režisors laiku pa laikam piepeši aptur un komentē varoņu darbības, sajūtas vai atklāj mazliet no viņu pagātnes, lai kļūtu skaidrs tas, kāpēc viņi rīkojas tieši tā un ne citādāk, un rīkojas viņi laiku pa laikam patiešām jocīgi. Sajūta kā ieskatīties teātra aizkulisēs vai filmas uzņemšanas laukumā.
Piekam, grāmata ir lieliski uzrakstīta un itin bieži galvā rada ļoti spēcīgus vizuālus iespaidus, acu priekšā peld skats, kā Terēza guļot ir sažņaugusi Tomasa roku vai kā Sabīna kaila, tikai ar vectēva cepuri galvā, stāv spoguļa priekšā blakus Tomasam un vēl un vēl un vēl.

Šī noteikti ir grāmata, kuru es ielieku savā personīgajā favorītu plauktiņā, kuru kaut kad pārlasīšu vēl un vēl.

Grāmata ir tulkota arī latviešu valodā (“Nepanesamais esības vieglums” Milans Kundera) un parasti tiek atzīta par autora labāko un viszināmāko grāmatu.

Pats Kundera 1975. gadā emigrēja uz Franciju un 1981. gadā kļuva par Francijas pilsoni. Šis fakts pats par sevi nav nekas neparasts, ņemot vērā to, ka Čehiju okupēja Padomju Savienība, daudz interesantāk šķiet tas, ka no 1993. gada Kundera savus romānus rakstīja franciski un publiski paziņoja, ka sevi uzskata par franču rakstnieku un lūdz savus darbus klasificēt un kritizēt kā franču literatūru. Autors pat attiecās ierasties uz konferenci Prāgā, kas veltīta viņa daiļradei tieši tādēļ, ka nevēlas, lai viņu kāds uzskatītu par čehu rakstnieku.

Atgriežoties pie filmas- pats autors to atzina par tik neveiksmīgu viņa grāmatas atainojumu, ka vēlākos grāmatas izdevumos čehu valodā ir atzīmējis, ka filmai ir visai maz sakara ar grāmatu, kā arī pēc šīs filmas ne reizi nav pieļāvis šīs vai jebkuras citas savas grāmatas ekranizējumu. Un vispār jau saprotams, kāpēc tā.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. Inga P.D.

    17th September 2014 at 11:52 pm

    Bet, redz, ja ne filma, tad, iespējams, nebūtu izlasījusi arī grāmatu. :)

    Filmu neatceros, bet grāmata man ļoti, ļoti patika.

     
  2. Lauma

    26th September 2014 at 2:22 am

    Šis te “Lasīt šo grāmatu bija apmēram kā galvā skatīties teātra izrādi vai filmu, kuru režisors laiku pa laikam piepeši aptur un komentē varoņu darbības, sajūtas vai atklāj mazliet no viņu pagātnes, lai kļūtu skaidrs tas, kāpēc viņi rīkojas tieši tā un ne citādāk, un rīkojas viņi laiku pa laikam patiešām jocīgi. Sajūta kā ieskatīties teātra aizkulisēs vai filmas uzņemšanas laukumā.” man ļoti, ļoti asociējas ar J.Streiča filmu “Teātris” ar Viju Artmani galvenajā lomā. Tur tieši tā arī notiek – lai gan strukturāli filmas pamats ir notikumu attīstība ar Džūliju, tomēr filma būtu pliekana, ja ne epizodiskās Džūlijas un Režisora sarunas un komentāri par to, ko viņa jūt/domā. Esi redzējusi?