RSS
 

“To Kill A Mockingbird” Harper Lee

27 Dec

Es jau diezgan sen biju ieplānojusi izlasīt Hārperas Lī “Kas nogalina lakstīgalu”, tikai kaut kā sanāca atlikt arvien tālāk un tālāk, bet nu beidzot biju saņēmusies un izdomājusi, ka 2. grāmata no mana 100 grāmatu saraksta būs šī. Un tad nāca neliels pārsteigums. Es vienmēr esmu zinājusi, ka Rīgā labas grāmatas atrast ir grūtāk kā tam vajadzētu būt, bet līdz šim tā īsti nebija ienācis prātā, ka nevar nopirkt kaut ko no klasikas. Apskraidīju vairākas centra grāmatnīcas, visās saka vienu un to pašu- mums nav. Apskatās datorā- citās mūsu grāmatnīcās arī nav. Ne latviski, ne angliski. Galu galā mazliet saīgņojos un pasūtīju sev grāmatu no bookdepository.com, bet tā kā biju jau ietrāpījusi svētku pirkšanas vilnī, grāmata, protams, jāgaida salīdzinoši ilgāk kā parasti.
Pienāca vakars, kad attapos, ka iepriekšējo grāmatu esmu izlasījusi, jaunās vēl nav. Nu neko darīt, braucu uz Alfas grāmatnīcu, tur ļoti veiksmīgi iepirku sev vairākas klasikas grāmatas un laimīgi ķēros pie Mobija Dika. Izlasīju plus mīnus 60 lapaspuses un sapratu, ka galīgi neiet, nav pašlaik noskaņojuma tai grāmatai, un es nevaru lasīt grāmatu, kurai man dotajā brīdī nav noskaņojuma. Problēma problēmas galā.
Šinī brīdī mani ļoti veiksmīgi izglāba Toma Kreicberga tikko izdotā grāmata- “Dubultnieki un citi stāsti” (ja fantastika/fantāzija sirdij tuva, iesaku šo izlasīt). Un tad jau beidzot arī mana gaidītā “To Kill A Mockingbird” bija klāt.

“Kas nogalina lakstīgalu…” darbība risinās ap 1936. gadu, no 9-gadīgas meitenes skatupunkta, kuras tēvs, par spīti sabiedrības rasistiskajiem aizspriedumiem, piekrīt uzņemties kāda afroamerikāņa (kurš apsūdzēts par baltās sievietes izvarošanu) aizstāvību. Un tā grāmatā soli pa solim atklājas tā laika Amerikā tipiskas mazpilsētas sabiedrība, visi tā laika uzskati.
Interesanti tas, ka, lai arī tiesas prāva un nepatiesā apsūdzība kā tāda ir galvenā grāmatas tēma, pirmoreiz tā tiek pieminēta vien tad, kad trešdaļa grāmatas jau izlasīta, tāpēc brīžiem rodas sajūta, ka romānam ir tāds garš, garš ievads, kas gan savas funkcijas pilda godam- brīdī, kad lasītājs nonāk līdz tiesas prāvai, visi galvenie varoņi jau ir labi pazīstami un jautājumi par to, kāpēc kāds rīkojās kā nu rīkojās, nerodas un nav arī grūti atcerēties, kurš ir kurš, jo pie visiem jau pierasts.
Pēc noskaņas grāmata ir ļoti ideālistiska, mazliet naiva, bet tas lieliski sader kopā ar stāstu. Lasot atsauksmes, esmu manījusi gana lielu daļu lasītāju, kas uzskata, ka lai arī grāmata ir pret rasismu, nevienlīdzību un netaisnību, tomēr uzrakstīta vienpusēji, piemēram, nēģerus parādot kā cilvēkus bez savas gribas, nemitīgi paceļot vienu rasi augstāk par otru. Man personīgi tā nešķita, es drīzāk teiktu, ka autore grāmatā vienkārši ir izcēlusi to pasaules daļu, ko vēlējusies, un pārējo atstājusi ārpus grāmatas.

Grāmata nav pilnībā autobiogrāfiska, tomēr Hārpera Lī tajā ir ielikusi lielu daļu no sevis un savas bērnības, arī viņa tāpat kā grāmatas varone nebija meitene, kas sēdētu mājās un spēlētos ar lellēm, bet drīzāk gan uzvedās kā puika (kas, protams, tā laika Amerikas mazpilsētiņā nebija īpaši akceptējami), arī neizpratne par rasismu nāk no autores bērnības, arī Hārperas Lī tēvs bija viņas dzimtajā pilsētiņā atzīts un cienīts advokāts, savukārt uzvārdu Finčs viņai *aizņēmas* no savas mātes pirmslaulības uzvārda.
23 gadu vecumā Hārpera Lī pārcēlās uz Ņujorku, tur atkal satika savu bērnības draugu Trūmenu Kapoti (kurš iedvesmoja Hārperu Lī vienam no šīs grāmatas varoņiem) un sarakstīja dažus garos stāstus. 1956 gada novembrī viņa atrada sev aģentu un tā paša gada Ziemassvētkos saņēma no aģenta lielisku dāvanu- gada algu ar zīmīti, kurā teikt, ka viņai ir gads laika uzrakstīt romānu. 1959. gada vasarā Hārpera Lī pabeidza savu vienīgo romānu “To Kill A Mockingbird”, kas tika publicēts 1960. gadā un vēl pēc gada saņēma prestižo Pulicera balvu.
Pēc šīs grāmatas Hārpera Lī ir sarakstījusi vien pāris esejas un vairāk vai mazāk izvairījusies no publicitātes. Viņa gan bija iesākusi vēl vienu romānu- “The long goodbye”, pēc tam dokumentālu grāmatu par kādu Alabamas sērijveida slepkavu, bet nevienu no tām Hārpera Lī nepabeidza.

1962. gadā pēc grāmatas uzņemta filma ar tādu pašu nosaukumu (http://www.imdb.com/title/tt0056592/), ar kuru Hārpera Lī bija ļoti apmierināta, sakot, ka pēc viņas domām tas ir viens no labākajiem grāmatas tulkojumiem filmā, kas jebkad radīts.

Tiem, kas lasa grāmatas angļu valodā, šeit: http://www.lausd.k12.ca.us/Belmont_HS/tkm/ atrodams diezgan labs grūtāko vārdu un izteicienu skaidrojums.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. Ieva

    20th August 2013 at 11:47 am

    Paldies par izsmeļošo informāciju un saitēm!