RSS
 

Lidmašīnu revolūcija.

16 Jan

Es stāvēju mammas dzīvoklī Pļavniekos, vienkārši stāvēju istabas vidū, bez jebkāda mērķa, domām, apmēram tā, kā videospēles varoni spēles sākumā varētu ievietot telpā.

Piepeši manu uzmanību pievērsa dīvainas skaņas aiz loga- daži klusināti sprādzieni, arvien skaļāka motora dunoņa. Neparastas tāpēc, ka nāca no nepareizās puses- no gaisa, kaut kur tālumā virs ēkām, nevis no ielas līmeņa, kā tām pienāktos. Un tās bija skaļas, aiz aizvērtiem logiem taču parasti ielas trokšņus šeit dzirdēt nevar.

Es vēros ārā pa logu, joprojām stāvot istabas vidū, un beidzot ieraudzīju cēloni- neredzētu, neierastu ainu, kurai negribēju ticēt, nevar taču noticēt, ka Tavas acis lūkojas uz milzīgu baltu lidmašīnu, kas agresīvi lido pār dzīvojamām ēkām, tāds milzīgs, balts kaut kas pāri pelēcībai un ikdienībai. Šķiet, lidmašīna sajuta manu skatienu un bailes un nupat vēlas man personīgi apliecināt- jā, tas pavisam noteikti var notikt ar Tevi. Patiesību sakot, tieši pašlaik notiek, ne tikai var notikt kaut kādā nereālā nākotnē.

Līdz šim lidmašīna bija lidojusi paralēli manam logam, bet nu asā leņķī pagriezās pret mani un laidās straujā pikējumā tā, lai lidmašīnas deguns iedurtos precīzi manā logā un es to kārtīgi varētu aplūkot pēdējos mirkļos pirms nāves, jo man taču patīk lidmašīnas, man noteikti ir jāgrib to pēdējā mirklī apskaut.

Un tad viss pazuda, tikai bezgalīgs melnums, melns ekrāns kā Trīra Melanholijā.

Es pamodos.

Nolāpītā motora skaņa nekur nebija pazudusi, tikai nu nāca no pareizās puses- ielas, un, protams, es nestāvēju mammas dzīvoklī. Nē, es pavisam normāli pamodos gultā un blenzu griestos, domājot, ka kaut kur tur, lejā, tās mašīnas, kas rada motora troksni, šoferim taču vajadzēja tai durvis arī atvērt un aizcirst, lai to iedarbinātu, gan jau tie tad arī bija tie sprādziena trokšņi. Atviegloti konstatēju, ka ir gana agrs, lai es varētu vēl pagulēt, un viegli ieslīdēju miegā, iegrimstot sapnī, par kuru biju pilnīgi pārliecināta, ka tā ir realitāte un nu nekādā veidā tas nevarētu būt sapnis.

Gulēju gultā un draugiem atstāstīju sapni par lidmašīnas uzbrukumu, vēlreiz to detaļās atcerējos, tikai šoreiz tas beidzās nevis ar klusumu un melno ekrānu, bet manu ķermeni, kas kopā ar lidmašīnu liesmojot gāzās lejā no septītā stāva. Vairs nebija bail, tikai domāju par to, ka šai filmai nu reiz ir lieliski specefekti un perfekts operatora darbs. Izstāstīju sapni un patiešām aizbraucu uz Pļavniekiem, pie mammas, lai paņemtu kaut kādas savas mantas, viņai par sapni neko nepastāstīju un devos atpakaļ uz sabiedrisko transportu.

Biju atnākusi jau līdz Saharova ielai, gribēju ieskriet vietējā Maximā pēc kādiem našķiem un tikai tad pamanīju, ka uz ielām ir uzstādīti milzīgi ekrāni. Līdz šim nebiju tos ievērojusi, jo tie bija nedzīvi un neko nerādīja, taču nu visi kā viens ieslēdzās un sāka ņirbināt skatus ar visas pasaules pilsētām, un notikums visur bija viens un tas pats- lidmašīnas iegāžas dzīvojamajos rajonos, aizraujot sev līdzi daudzstāvu ēkas, kas sadrūp kā spēļu namiņi, būvēti no lego, un domino kauliņu efektā aizrauj līdzi pārējās ēkas.

Neviens nespēja justies pārsteigts, kad virs mazliet attālākām mājām arī Pļavniekos parādījās lidmašīna un precīzi tāpat iegāzās dzīvojamo ēku pudurī, iznīcinot visu savā ceļā. Neviens neskrēja, nebija panikas, tikai milzīga, neizmērojama nolemtības sajūta, tikai daži cilvēki apstājās ielas vidū. Droši vien tur tikko sagruva viņu mājas un vairs nebija, kur iet, tāpēc bezmērķīgi stāvēja ielas vidū un lūkojās dūmos, kas cēlās no gruvešiem.

Miljoniem asarām notecējušu seju- gan ekrānos, gan man blakus uz ielas, joprojām nekādas histērijas, tikai asaras, kas straumēm līst pāri vaigiem, bezcerība un nolemtība. Un nebija jau vērts kaut kur skriet, cilvēki mehāniski turpināja iesāktās darbības. Es vēl palūkojos uz savu saraudāto seju no malas un nodomāju, diez vai šādā brīdī būtu piedienīgi iet sev pirkt šokolādi, bet vispār taču jau ir vienalga, gan jau pēdējos dzīves mirkļus vari pavadīt arī stāvot rindā pie Maximas kasēm un pērkot šokolādi.

Šinī brīdī skanēja modinātājs un nekad dzīvē man šī skaņa nav likusies skaistāka un pievilcīgāka kā šorīt. Tikai tā sasodītā nolemtības sajūta nav pametusi arī pēc pamošanās, nelīdz ne karsta duša, ne brokastis, ne tas, ka jau pienākusi pēcpusdiena. Sēž kaut kur galvas stūrī un lēnām grauž.

Un es tikai lamāju savas smadzenes par to, ko šoreiz sastrādājušas. Varēja taču sapņot par mirušiem tauriņiem, kā vakar pirms miega lasītajā grāmatā, nevis noslaucīt pilsētas un sevi no zemes virsas vienā sasodītā lidmašīnu revolūcijā.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Leave a Reply