RSS
 

A Song of Ice and Fire. George R. R. Martin

13 Feb

Lai arī sērijas pilnais nosaukums ir „A Song of Fire and Ice”, plašāk tā noteikti pazīstama kā „A Game of Thrones”, kas ir sērijas pirmās grāmatas nosaukums. Šķiet, par pēdējā laika milzīgo popularitāti šīm grāmatām jāsaka lielum lielais paldies amerikāņu seriālam, kas strauji iekaroja skatītāju sirdis 2011. gadā un pie viena mazliet notrausa putekļus no grāmatu sērijas, kuras pirmā grāmata sākta rakstīt 1991. gadā, bet izdota 1996. Nav gan tā, ka pirms seriāla šīs grāmatas neviens nebūtu lasījis, bet rodas sajūta, ka pirms tam tās lasīja vien lielākie sci-fi fani, bet nu pievērsušies arī parastie mirstīgie un ir jau arī vērts. Un nav jau tā, ka tā būtu tāda baigi vieglā lasāmviela- varoņu ir daudz, pasaules uzbūve mazliet īpatnēja un vispār jau katra grāmata tā vidēji uz 800 lpp.

„A Song of Ice and Fire” darbība norisinās pilnībā izdomātā pasaulē laikā, ko mūsu pasaulē dēvētu par viduslaikiem. Un šeit nu visu cieņu autoram- pilnībā uzburt jaunu pasauli un radīt to tik ticamu, detaļās izstrādātu un interesantu- tas pa spēkam būtu vien retajam.
Būtībā viss grāmatu sižets vijas ap to, kā Westeros augstmaņi spēlē „troņu spēli” un cenšas iegūt varu, slavu vai panākt taisnību zemes virsū. Ja sākumā šķiet, ka diezgan viegli nošķirami ļaunie un labie tēli, tad ar katru nākamo nodaļu stāsts kļūst dziļāks un sarežģītāks, katru varoni padarot arvien cilvēcīgāku un neļaujot novilkt to strikto robežu starp labs un ļauns, kas, protams, ir vēl viens milzīgs pluss grāmatai, un nemaz nav tik bieži novērojama parādība literatūrā. Starp citu, tieši tāpat arī maģija grāmatās iezogas pamazām, līdz lasītājs attopas lidojot ar pūķi vai cīnoties ar mirušajiem. Jāmin arī vēl kāda ļoti netipiska lieta šāda stila literatūrai- autors bez žēlastības nogalina galvenos varoņus un lielākoties diezgan negaidītos veidos un mirkļos, šīs ir grāmatas, par kurām nekad īsti nevari būt pārliecināts, ka nu labirints ir iziets, iespējams, ka aiz nākamā pagrieziena gluži vienkārši gaida nākamais- vēl lielāks un sarežģītāks.
Lai arī grāmata ir rakstīta trešajā personā, skatupunkti nemitīgi mainās, jo katra nodaļa ir veltīta notikumiem no kāda varoņa perspektīvas, ar to tad arī panākot lielisko varoņu cilvēcību un notikumu daudzpusību, jo skaidrs taču, ka pat draugiem viens un tas pats notikums šķitīs atšķirīgs, kur nu vēl ienaidniekiem. Līdz piektās grāmatas beigām šādu varoņu, no kuru skatupunkta rakstītas nodaļas ir jau 25 un nākamajās grāmatās noteikti tādu būs vēl vairāk, tiesa gan- jāatceras, ka daži no šiem varoņiem līdz piektajai grāmatai sen jau kā nogalināti. Kad pašam Martinam jautāja, ko nu lasītājiem turpmāk gaidīt no šīs sērijas viņa atbilde esot bijusi: „Milzu kapsētu.”.
Sakarā ar šo man šķita interesantas baumas, ko dzirdēju- autors jau sākumā skaidri zinājis, kā notikumiem būtu jāatīstās un kas kuram varonim būtu jādara, bet tad pēc 2. grāmatas fani sāka izteikt minējumus par to, kas tad nu sekos un bija tik precīzi uzminējuši, ka Martins sadusmojās un nomainīja visu sižetu, radot to pēc iespējas neprognozējamāku.

Līdz šim sērijā iznākušas 5 grāmatas (Īsti neesmu piefiksējusi, kad Martins ir apsolījis 6. grāmatu, bet ir diezgan skaidrs, ka pāris gadi mums vēl būs jāpagaida un visticamāk ar „pāris” domājot 5-6 gadus.):
A Game of Thrones (1996)
A Clash of Kings (1998)
A Storm of Swords (2000)- šī daļa lielākoties ir sadalīta vēl divās grāmatās: Steel and Snow un Blood and Gold
A Feast for Crows (2005)
A Dance of Dragon (2011)

Vienīgā lieta, kas mani mazliet kaitināja- 4. un 5. grāmata nevis seko viena otrai hronoloģiski laikā, bet gan ir sadalīta ģeogrāfiski- 4. grāmatā darbība notiek Westeros, 5. grāmata- ārpus tās, kas rada diezgan lielu sajukumu, jo, lasot 5. grāmatu nav skaidrs, kas jau ir noticis un kas ne, savukārt 4. grāmata mani mēreni nogarlaikoja, jo kā par spīti tajā nebija manu iemīļotāko varoņu. Ja būtu šo zinājusi pirms ķēros pie 4. grāmatas, visticamāk pacenstos atrast veidu kā nodaļas hronoloģiski salikt kopā un lasītu kā vienu grāmatu.

Starp citu, pirmā daļa beidzot ir iztulkota arī latviski (runā, ka latviski topot arī 2. un gaidāma jau gana drīz), kas, protams, iepriecina un, manuprāt, sen jau bija laiks to izdarīt. Varbūt ja nu ne gluži deviņdesmitajos gados, tad milzīgajā popularitātes bumā pēc seriāla gan. Jāatzīst gan, ka es pēc fragmentu palasīšanas no latviskās versijas sapratu- latviski es šo lasīt nespēju, bet tas noteikti tikai tāpēc, ka pirms tam jau biju izlasījusi angliski. Kāpēc tā? Pirmkārt jau personvārdi un vietu nosaukumi- latviskoti tie skan kā minimums muļķīgi, bet lielākoties pat smieklīgi, otrkārt, Martina valoda izceļās ar spilgtiem izteicieniem, vecvārdiem un vispār visu, kas nu piedien stilizētai viduslaiku angļu valodai, uz latviešu valodu diemžēl to pilnībā pārnest nevar. Tā nu, ja ir iespēja- par 140% iesaku lasīt angliski.

Ak jā, man ar šīm grāmatām man saistās viens personīgs eksperiments- apmēram pusi no 4. un visu 5. grāmatu nevis izlasīju uz papīra, bet gan noklausījos kā audiogrāmatu. Secinājums- jā, tas ir ļoti ērti un grāmatai var veltīt vairāk laika, jo var apvienot ar citām darbībām, bet man tas absolūti neder- man ir izteikta vizuāla uztvere un audiogrāmatai nācās tik ļoti koncentrēties un veltīt tik daudz uzmanības, ka nebija iespējams to apvienot ar jelko citu, tā nu tuvākajā nākotnē pie audiogrāmatām atgriezties netaisos.

Un tātad secinājumi- „A Song of Ice and Fire” ir lieliska grāmata, kas aizrauj un liek dzīvot līdzi, un piedevām vēl ir burvīgi sarakstīta, neprognozējama un visādi citādi ļoti laba lasāmviela. Visnotaļ iesaku.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply