RSS
 

Stikla pērlīšu spēle. Hermanis Hese

27 Feb

Beidzot atkal esmu pievērsusies savam 100 grāmatu projektam un izlasījusi grāmatu no šī saraksta. Šoreiz- Stikla pērlīšu spēle.
Jāatzīst, ka šo grāmatu lasīju sev netipiski ilgi- apmēram 3 nedēļas (vājprātīgi ilgs laiks vienai grāmatai) un patiesībā šinī faktā vainojams ne tikai tas, ka nozuda krietna daļa laika, ko parasti atvēlu lasīšanai un pat ne tikai sliktais grāmatas izdevums (par to vēlāk), bet visdrīzāk jau tas, ka šī vienkārši nav no *ātrajām* grāmatām, kuru gribās izraut cauri vienas nakts laikā, šī ir tāda, kuru pastiept garumā un izbaudīt lēnām, nemaz jau nerunājot par to, ka tā ir tik intelektuāli un filozofiski piesātināta, ka ātri skrienot caur tekstu visticamāk lielu daļu no tā vienkārši palaistu garām. Tā nu labākajās dienās Stikla pērlīšu spēle gāja ar ātrumu 20 lapaspuses dienā (lai gan parasti minimālā norma man ir- vismaz 40), bet lielākoties jau nu krietni mazāk.

Hese Stikla pērlīšu spēli sāka rakstīt 1931. gadā, bet pabeidzis un izdevis 1943., 1946. gadā saņēmis Nobela prēmiju literatūrā.
Grāmatas darbība risinās pāris gadsimtus tālā nākotnē (visos blogos latviešu valodā, ko esmu lasījusi par šo grāmatu, minēts, ka darbība risinoties 23. gadsimtā, wikipedia gan apgalvo, ka pats Hese darbību esot iztēlojies apmēram 25. gadsimtā, bet vispār jau tam nav absolūti nekādas nozīmes un, starp citu, šī grāmata noteikti nav ierindojama zinātniskās fantastikas kategorijā) Viduseriopas provincē Kastālijā, kas ir izveidojusies par atsevišķu pasauli izredzētajiem- rūpīgi izvēlētiem intelektuāļiem, kuri savu mūžu velta tikai un vienīgi garīgai dzīvei, veicot zinātnisku darbu un akurāti ievērojot visnotaļ askētisku dzīvesveidu, regulāri piekopjot meditācijas vingrinājumus. Kastālijā valda stingra hierarhija, nekad indivīds nevar būt augstāks par kopienu, par Ordeni un tieši šis ir iemesls, kāpēc lasītājiem tiek nodota Jozefa Knehta „biogrāfija”- stāsta galvenais varonis pēc dažu gadu pabūšanas augstā amatā atstāj Kastāliju, lai dzīvotu *parastajā* pasaulē, kur garīgai un intelektuālai dzīvei nav lielas nozīmes, kur valda naudas un varas kāre, kur valda cilvēcīgi instinkti. Protams, šis notikums kastāliešiem šķiet kaut kas ārkārtējs, jo, pirmkārt, Knehts vienmēr ir bijis *īsts Kastālietis*, visu mīlēts un cienīts cilvēks, paraugs citiem, otrkārt, Kastālijas vēsturē nav bijis precedenta, kad Ordeni pamestu tik augsta ranga persona.
Kastālijas lielākais dārgums ir stikla pērlīšu spēle. Nekur grāmatā nav aprakstīts precīzi kā tā tiek spēlēta un kā tas fiziski varētu izskatīties, bet galvenā doma ir apmēram tāda, ka jebkura zinātne vai estētiskā māksla var tikt sasaistīta ar kādu citu, tajās var tikt vilktas paralēles un ir tikai pašsaprotami šādas paralēles vilkt starp mūziku un matemātiku vai ķīniešu namiņu, piemēram (vispār šāds stikla pērlīšu spēles apraksts ir visīstākā zaimošana, man kauns, bet labāk neprotu). Šīs stikla pērlīšu spēles adepti ir Kastālijas elite, kuri bauda īpašu cieņu kastāliešu vidū.
Jāatzīst, ka pati ideja par šādu Kastāliju ir utopiska un, iespējams, pat mazliet absurda, bet teikšu atklāti- vilinoša. Iedomājieties- vesela valstiņa, kurā eksistē tikai intelektuāli cilvēki ar plašām zināšanām, nekādas tiekšanās pēc naudas vai mākslīgi radītas aristokrātijas. Eh.

„Stikla pērlīšu spēle” ne tuvu nav no vieglajām grāmatām un skaidrojošo vārdnīcu man nācās izmantot tik daudz kā vēl nekad dzīvē, bet lasīt šo grāmatu bija īsta bauda un pārmaiņas pēc ir patīkami just, ka smadzeņu šūnas arī kustās un pilda tām paredzētās funkcijas. Un, jā, ir pilnīgi skaidrs, kāpēc tad īsti šī ir viena no tām grāmatām, kas *būtu jāizlasa ikvienam*.

Vēl viens milzīgs šīs grāmatas pluss ir izcilais Ģirta Bļodnieka tulkojums- tur sastopami tādi vārdi, par kuru eksistenci vidējais latvietis visticamāk pat nenojauš un ir aizraujoši vērot, kā ir lietoti daudz un dažādi vecvārdi vai izmainītas vārdu formas. Reti gadās lasīt tik burvīgus tulkojumus tik bagātā un interesantā latviešu valodā.

Un nu vēl tikai viena darvas karote medus mucā- pabriesmīgais grāmatas izdevums. Pirms dažiem gadiem laikraksts Diena izdeva klasikas sēriju, kurā katru grāmatu varēja iegādāties kopā ar laikrakstu par gandrīz vai simbolisku naudas summu. Nu labi, es saprotu, nekādi dižie līdzekļi šo grāmatu izdošanai atvēlēti nav, visu vajag pēc iespējas lētāk, bet būsim godīgi- tam tomēr nevajadzētu automātiski izslēgt labu gaumi- pati grāmata ir iesieta tekstūras ziņā patīkamos vākos, bet tā gaišzilā krāsa- drausmīgi. Nemaz nerunājot par to, ka es nudien neesmu nekāds akurātais grāmatu lasītājs un manas grāmatas regulāri ir apbružātas, bet šis bija pirmais gadījums manā grāmattārpa karjerā, kad pirmo reizi lasot grāmatu, tā sāk plīst ārā no vākiem. Un, skatoties uz šo grāmatu supervākiem (nu, tie papīra papildus vāki, kas liekās apkārt grāmatas cietajiem vākiem), manas acis bija gatavas noasiņot. Bet nu labi, tā visa ir tikai kasīšanās, ļaunākais ar šo grāmatu bija sīkā druka. Un pat ne tik daudz sīkie burti, kas man nekad nav traucējuši, bet gan tas, ka starp rindiņām nav pienācīgas atstarpes, tāpēc, lasot grāmatu, acis lēkā pa rindiņām, neatrodot, kura tad īsti ir nākamā, tādā veidā radot milzu haosu lasīšanas procesā. Es pat teiktu, ka šis bija vēl viens nopietns iemesls, kāpēc lasījās tik lēni un ar piepūli. Un ko gan citu gaidīt no grāmatas, kas citos izdevumos nodrukāta apmēram uz 600 lapaspusēm, bet šeit- iespiesta 400 lpp.
Bet vispār jau var gadīties, ka es tikai kašķējos par lietām, kurām, iespējams, nevajadzētu pievērst tādu daudzumu uzmanības.

Īsāk sakot- grāmata, kuru iesaku izlasīt, negaidot vieglu, jauku un izklaidējošu lasāmvielu, bet gan īstu literatūras smagsvaru, kas liekams klasikas plauktiņā.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply