RSS
 

The Great Gatsby. F. Scott Fitzgerald

13 Mar

Un vēl viena 100 grāmatu saraksta grāmata. Diezgan īpatnēji, bet šoreiz ir tā, ka par grāmatu lāga nav, ko teikt. Nav tā, ka nepatiktu un gluži vienaldzīgu jau nu arī neatstāja, bet drīzāk tā, ka- nu jā, ir laba grāmata, nu jā, klasika, bet vispār izlasīju, bija laba, noliku malā un aizmirsu. Un tā īsti pat iemeslu nemāku atrast, visticamāk jau, ka izlasīju neveiksmīgā brīdī, būs kādreiz jāpārlasa. Tāpēc arī šoreiz par grāmatu tāds slinkais ieraksta variants.

„«Lielisko Getsbiju» pieņemts dēvēt par diženo Amerikas romānu. Tas nozīmē, ka šis romāns ir dižens daiļliteratūras darbs, kurā tematizēts amerikāņu dzīvesveids, un ka Džeimss Gecs jeb Džejs Getsbijs ir dižens amerikāņu raksturs. Getsbijs ir amerikāņu self-made man, cilvēks, kurš pats sevi izveidojis, pareizāk sakot – kurš pats sevi izgudrojis. Viņš tic amerikāņu sapnim par veiksmi, viņš īsteno šo sapni; viņš iejauc šajā sapnī Dēziju; sapnis viņu pieviļ. Apzīmējums lieliskais iegūst ironisku nokrāsu.
1924. gadā, strādādams pie «Getsbija», Ficdžeralds rakstīja: «Romāna kodolu veido to ilūziju zaudējums, kuras spēj tik koši iekrāsot pasauli, ka cilvēkam ir vienalga – kamēr vien pastāv šis maģiskais mirdzums –, vai viņš redz lietas patiesajā gaismā, vai nepatiesajā.» Getsbijs nesamierinās ar laika gaitu. «– Vai tad pagātni nevar atkārtot? – viņš neticīgi pārvaicāja. – Protams, ka var!» Būtībā šis ir romāns par amerikāņu vēsturi, kur laika tēma saplūdusi ar ilgošanās tēmu.” (apraksts no izdevniecības AGB mājaslapas http://www.izdevnieciba.com/book.php?isbn=9984-663-85-X)

Mazliet ielūkoties tajā laikā, ko dēvē par Džeza laikmetu, iemest skatu bagātnieku izpriecās un vieglprātīgajā dzīvesveidā- jā, tas bija aizraujoši, bet neatstāja nekādu paliekošu iespaidu. Vienīgais, par ko man visu laiku jādomā- lasīju atsauksmes par šo grāmatu no lasītājiem un ar apbrīnojamu regularitāti uzdūros viedoklim, ka grāmatas varoņi ir stulbi un aprobežoti un ka grāmata taču nemaz neatspoguļo to laiku, jo redz minēti ir tikai bagātnieki.
Negribās piekrist ne vienam, ne otram viedoklim. Par cilvēku aprobežotību- jā, pirmajā brīdī tā patiešām šķiet, bet mani ne mirkli nepameta sajūta, ka patiesībā tā ir tikai labi iestudēta, laikmeta uzspiesta maska- cilvēkiem jābūt jautriem, jādzīvo brīvi un priecīgi, sievietes ir skaistas dekorācijas, bet vīrieši- naudas mašīnas izklaidēm. Jā, nu neuzbāzās viņi nevienam ar intelektuālām sarunām, viņi baudīja dzīvi, radīja paši savu romantiku un savdabīgu bohēmu, kas vēl automātiski nepadara visus par muļķiem.
Šinī kontekstā atmiņā aizķērās viens Dēzijas citāts, ko viņa saka par savu meitu:
„I`m glad it`s a girl. And i hope she’ll be a fool- that`s the best thing a girl can be in this world, a beautiful little fool.”
Otrs minētais arguments, ka grāmata taču neatspoguļo to laiku, man vispār šķiet, teiksim, nepārdomāts. Tas vien, ka kāds romāns nav iekļāvis sevī visu konkrētā laika sabiedrību taču vēl nenozīmē, ka tajā neparādās laikmeta gars, noskaņa un tendences, nav jau visiem jābūt Balzakiem, lai drīkstētu apgalvot, ka ir uzrakstījuši par to vai citu laikmetu un ļāvuši lasītājam tajā ielūkoties.

Īsāk sakot- grāmata ir laba un lasīšanas vērta, bet par to jau neviens droši vien arī nešaubījās, tas, kādu iespaidu uz katru no lasītājiem tā atstāj, jau ir katra personīga darīšana. Mans secinājums ir, ka pieķēros šai grāmatai nepareizajā brīdī un kādreiz būs jāatkārto, pagaidām par pārējo klusēju.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. voila

    13th March 2012 at 3:56 pm

    Pagājušo vasaru izlasīju, bet kaut kā nepalika atmiņā. Liekas, ka nedaudz pārvērtēta viņa ir.