RSS
 

Eņģeļa spēle. Karloss Ruiss Safons

14 Mar

Sākās ar šo grāmatu viss tik tipiski man- pēc īpaši nejauka zobārsta apmeklējuma Spīganai sevis palutināšanai vajadzēja pastaigāt pa grāmatnīcām un aplūkot, kas nu jauns mums te ir saradies, bet vispār jau mērķa kaut ko iepirkt nebija (ha ha, tādu naivumu manā vecumā). Ieraudzīju plauktā kārdinoši gozējamies Eņģeļa spēli un beigas šiem nodomiem pienāca tai pašā sekundē, un tas nekas, ka marta grāmatu budžets sen jau kā iztērēts un vispār jau droši vien jāēd arī man mājās kaut kas būtu, un tas jau nekas, ka mājās stāv vismaz 50 nelasītas grāmatas, kas skumji sakrautas kaudzēs un gaida manu uzmanību. Nē, man tagad vajag Eņģeļa spēli un viss. Kāpēc tā?
2010. gada Ziemassvētkos 3 dienas nodzīvojos pie mammas un māsas, kas nebija īpaši aizraujošs pasākums, tāpēc māsa man iedeva vienu no tobrīd jaunākajām grāmatām viņas kolekcijā- „Vēja ēna” ar piebildi, ka man noteikti patikšot. Viņa, protams, nebija kļūdījusies ne sekundi un grāmatu pabeidzu lasīt tai pašā naktī ap 5 no rīta apmēram tādā pašā pozā, kā biju sākusi un ne īpaši spējot just savas kājas. Tāpēc, ieraugot Vēja ēnas „2. daļu”, man, protams, vajadzēja pārliecināties vai šī spēj turēt līdzi Vēja ēnai un vai taisnība uz vāka lepni uzdrukātajam sauklim- „..pārspējot Vēja ēnu!”.

Un vīlos. Neatceros, kad vēl tā būtu vīlusies kādā grāmatā kā sākot lasīt šo, un ne jau tāpēc, ka būtu slikta, bet vienkārši tāpēc, ka manas ekspektācijas bija krietni par lielu un Vēja ēnas virtuozitāte komplektā ar pāris nejaušībām Eņģeļa spēli gluži vienkārši atstāja ēnā. Piekam, mani grāmatu lasīšanas wīkendi jau kādu laiku ir neģēlīgi nolaupīti un grāmatām visžēlīgi atlicinātas vien darbdienas, tāpēc Eņģeļa spēli arī neizdevās izlasīt vienā piegājienā, lai arī ļoti gribējās. Tāda izraušana cauri vienā elpas vilcienā krietni uzlabo šo grāmatu iespaidu uz mani.
Tomēr vilšanās nebija ilga, tikusi līdz apmēram 200 lapaspusei, sapratu, ka ir briesmīgi nepareizi vērtēt šo grāmatu tikai kontekstā ar Vēja ēnu un uz turpmāko grāmatu centos skatīties kā uz atsevišķu romānu (kas krietni vien palīdzēja izbaudīt Eņģeļa spēli), un patiesībā jau Eņģeļa spēle nemaz nav tāds tiešs Vēja Ēnas turpinājums, vienkārši stils ir ieturēts tāds pats un arī šinī grāmatā darbība risinās drūmā Barselonas versijā un garāmejot ieved lasītāju arī Aizmirsto grāmatu kapsētā, ar kuru tikām tik apburoši un maģiski iepazīstināti Vēja ēnā.

Davids Martins jau kopš skarbās bērnības lolo sapni- kļūt par rakstnieku un, kad sapnis pamazām sāk pieņemt reālus apveidus, noslēpumaina svešinieka iejaukšanās pārvērš viņa dzīvi groteskā stāstā, no kura nav rodama izeja. Līdz grāmatas beigām autors piedevām vēl ir parūpējies arī par krietnu kaudzīti līķu, lai Davida dzīve nekādā gadījumā nekļūtu vieglāka un saulaināka mīļoto cilvēku skavās, un noslēpumainajam svešiniekam neviens paņēmiens neliksies par zemisku, lai sasniegtu savu lielo mērķi- piespiestu Davidu pabeigt grāmatu, kas radītu jaunu reliģiju un valdītu pār tās lasītājiem (nu, ne gluži burtiskā nozīmē valdītu).

Grāmata lasītāju sagaida un stāstā ievada ar daudzsološu sākumu un mērenu humora devu un apmēram tā arī virzās uz priekšu līdz pat pašām beigām- ironija un sarkasms mērenās devās un nemitīgi solījumi, ka nupat, nupat sāksies tas gotiskais romāns, kas lasītājam tik ļoti apsolīts, katra nodaļa (nodaļas, starp citu, ir patīkami īsas, katru reizi atļaujot domu- nu vēl tikai vienu nodaļu un tad gan eju gulēt!) beidzas ar daudzsološu, mistisku frāzi, kas rauj lasītāju uz nākamo nodaļu un tad šo spēlīti sāk no jauna.
Lasot grāmatu, es uz viņu lamājos, dusmojos un pārskaitos un vispār nevarēju piedot autoram tik banālas banalitātes pāris epizodēs, ka tā vien prasās viņu iepļaukāt, un vairākas paviršības tekstā, bet tas viss izzuda kā pēc burvju mājiena, kad tiku līdz epilogam. Ja caur visu grāmatu vijās tādi iepriekš paredzami „neparedzētie pagriezieni”, tad beigas nu reiz ir tas vienīgais tiešām lielais pavērsiens, kas mani pārsteidza nesagatavotu un būtībā izglāba visu grāmatu no pilnīgi traģiska aizmirstības likteņa.
Nu labi, es pārspīlēju, ja mazliet pieslīpētu pāris vietas grāmatā, novēršot sajūtu, ka tā vietām jau ir izirusi pa vīlēm un autors nevīžīgi uzmetis pāris ielāpus pa virsu, Eņģeļa spēle noteikti spētu mēroties spēkiem ar Vēja ēnu un būtu tai cienīgs turpinājums.
Un par spīti tam, cik ļoti es dusmojos uz to grāmatu, neviena cita manā kolekcijā nespēj lepoties ar tik daudz aizlocītiem stūriem kā šī.
Jāatzīst, ka grāmatā vispār ir daudz citējamu tekstu un pat ļoti daudz saprātīgu izteikumu par reliģiju. Lai arī parasti es savā blogā grāmatu citātus neiekļauju, šoreiz nespēju turēties pretī vilinājumam:

„[..] ja atmetam dzeju, reliģija ir morālais kodekss, kas tiek izpausts caur leģendām, mītiem un visāda veida literāriem sacerējumiem ar mērķi izveidot ticējumu, vērtību un normu sistēmu, ar kuras palīdzību regulēt kādu kultūru vai sabiedrību.”

Un par šo es, protams, biju sajūsmā:

„Izlemiet paši, kā izšķiest savu laiku un naudu. Es palikšu šeit un lasīšu, jo dzīve ir īsa.”

Es nekādā ziņā negribu kādu atrunāt no šīs grāmatas lasīšanas, drīzāk jau tieši otrādi, bet ja nu ar Safona daiļradi iepazīties nav gadījies, es tomēr ieteiktu sākt ar „Vēja ēnu” un pēc tam ķērties pie Eņģeļa spēles.
Kopumā Eņģeļa spēle ir grotesks, gotisks romāns ar savām vājībām, ko atzīstu par labu esam. Un jā, tik labas beigas es negaidīju.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
4 Comments

Posted in Grāmatas

 

Leave a Reply

 

 
  1. Una

    16th March 2012 at 9:11 am

    K.Ruisa Safona romāns “Eņģeļa spēle” stāsta par notikumiem un laiku pirms darbā “Vēja ēna” aprakstītajiem. Ja ievēroji, – Daniela Semperes piedzimšana tiek pavēstīta Eņģeļa spēle-s Epilogā. Ja ir lasīts romāns Vēja ēna, saistību atrast nav grūti. Ja vien ir lasīts…

     
    • spigana

      17th March 2012 at 5:54 pm

      Ievēroju gan un diezgan apzināti izlaidu šo informāciju grāmatas aprakstā.

       
  2. Ints Valcis (@asmodeus_lv)

    2nd April 2012 at 8:38 pm

    Hmm, tagad lasu “Vēja ēnu” un visu laiku šķiet, ka tas ir kāda spāņuvaloīgo seriālu pārstāsts. Visi tie sižeta pavērsieni, lielās mīlestības un bērnības traumu traģiskā ietekme uz tālāko likteni. Kopumā jau grāmata ir lasāma un sižets aizrauj, bet cerējo uz ko vairāk.

     
  3. Andris Bekmanis (@LuckImUrFather)

    15th May 2012 at 11:00 pm

    Ņemot vērā pavērsienu jau grāmatas pirmajā trešdaļā, uzreiz kļūst skaidrs, ka šī grāmata ir kaut kas pavisam cits kā “Vēja ēna” – ne sliktāks, bet savādāks, Vienīgais, kas man pietrūka bija tēls, kas krāšņuma ziņā būtu līdzvērtīgs Ferminam no Vēja ēnas. Bet kopumā – šis ir viens no “garšīgākajiem” autoriem, ko nācies lasīt. Un jā – epilogs liek piedot visus sīkos negludumus kas bija pa ceļam.
    P.S. Es tiešām nesaprotu lasītāju cepienu, kuri sūdzas, ka autors beigās ir visus piešmaucis un nav atrisinājuma. Kas tieši nebija? Biblisku apmēru batāliju gaidījāt? :)