RSS
 

Eric. Terry Pratchett

18 Jun

Manā dzīvē pirmo reizi pienāca gadījums, kad es kādu grāmatu izvēlējos pēc tās apjoma. Nē, nu labi, pirmais kritērijs bija- gribu atkal lasīt kaut ko no Discworld, bet principā vienkārši izvēlējos visīsāko Discworld grāmatu, kas man tanī mirklī bija pieejama. Situācija, protams, vienkārša- man ceļā (lai beidzot tiktu mājās) jāpavada apmēram 15-16 stundas, iepriekšējo grāmatu esmu pabeigusi vakarā pirms izbraukšanas, bet n-tās stundas ātrvilcienos un lidmašīnā nav nekāda izklaide, ja nav grāmatas, ko lasīt. Vēlams vieglas grāmatas, jo garastāvoklis tā jau zem nulles par idiotisko franču dzelzceļa interneta mājaslapu, kas man laupīja 3 stundas miega un zināmu naudas summu.
Bet neba nu par to ir stāsts.

Tātad. „Eric” ir tāda mazliet netipiska Discworld sērijas grāmata, bet man neizdodas tā precīzi vārdos noformulēt, ar ko tad tieši tā atšķiras no pārējām, ko esmu lasījusi. Laikam jau ar to, ka šī ir vairāk tā kā parodija, bet līdz šim biju saskārusies tikai ar satīrisko Prečeta versiju.
Parodija lielākoties par pasaules lielākajiem mītiem- šinī grāmatā sastopama gan elle, kas kļuvusi vēl ellīgāka un briesmīgāka (īsāk sakot- birokrātiskāka) kā jebkad, gan Trojas karš ar visu Helēnu, kas desmit kara gados kļuvusi par apvēlušos sievišķi ar 7 bērniem, gan pasaules radīšana, kad vēl nav nekā un tad rodas kaut kas. Asprātīgi un smieklīgi, kā jau vienmēr, man jau sāk aptrūkties jaunu un jaunu apzīmējumu Prečeta grāmatām katram bloga ierakstam.

Un, kā jau ierasts, arī šinī Prečeta grāmatā atrodamas vairākas filozofiskas domas, kas aizķeras galvā.
Vispār, mani bloga ieraksti par Prečetu pamazām pārvēršas īsā, īsā sižeta vai idejas aprakstā un tad garum garos citātu kalnos, bet es patiešām, patiešām tur nekā nespēju līdzēt…

Nu tad- turpinājumā tas, kas man no šīs grāmatas šķita izrakstīšanas vērts:

Interestingly enough, the gods of the Disc have never bothered much about judging the souls of the dead, and so people only go to hell if that’s where they deserve to go. Which they won’t do if they don’t know about it. This explains why it is important to shoot missionaries on sight.

After all, the whole point of the wish business was to see to it that what the client got was exactly what he asked for and exactly what he didn’t really want.

Uz mājām ceļoju kopā ar māsu, šis vienbalsīgi tika atzīts par mums piemērotāko citātu, kas jebkad literatūrā piedzīvots:

“You didn’t have to kick me!” “You’re quite right. It was an entirely voluntary act on my part.”

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. Ints Valcis (@asmodeus_lv)

    18th June 2012 at 2:27 pm

    Jā, šī ir laba grāmata. Izlasījis esu m vienu reizi, bet kā audiogrāmatu esmu noklausījies vairākas reizes. Man patika MS DOS reference Mallificarum Sumpta Diabolicite Occularis Singularum.