RSS
 

1Q84. 1. daļa. Haruki Murakami.

19 Jun

Katru reizi, kad es paņemu rokās Murakami grāmatu, es nešaubos, ka tūlīt izbaudīšu lielisku grāmatu, un līdz šim man nav nācies vilties. Zvaigznes izdoto 1Q84 gan kaut kā atliku un atliku uz vēlāku laiku, jo gana nesen jau biju lasījusi „Kafka liedagā” un man netīk dažādas Murakami grāmatas jaukt kopā, bet tad es izlasīju žurnālā IR interviju ar Murakami un ilgāk jau nu vairs nebija iespējams noturēties.

Grāmata „sākas” ar Leoša Janāčeka Sinfonietu. Vispār, lasot šo grāmatu, es ieteiktu Sinfonietu arī noklausīties (http://youtu.be/gbncXDimwbQ), tas uzreiz piešķir grāmatai pavisam citu atmosfēru un ticamību, galu galā- tā ir visas grāmatas galvenā tēma.
Aomame taksometrā brauc uz ļoti svarīgu „biznesa tikšanos”, bet tas nav nekāds parastais taksometrs- tā šoferis savu darbu uztver nopietni un taksometrs ir neticami ērts un tajā ierīkota ekselenta skaņas sistēma. Kamēr Aomame ir iesprūdusi sastrēgumā, taksometra radio sāk spēlēt Janāčeka Sinfonietu un no šī brīža Aomames dzīve vairs nekad nebūs tāda kā agrāk.
Tengo ir matemātikas skolotājs, kuram matemātika ir visas dzīves kaislība, bet bez tā viņš arī raksta. Līdz šim gan viņam nav izdevies neko publicēt, bet tas nenozīmē, ka viņš ir slikts rakstnieks, vienkārši viņa brīdis vēl nav pienācis. Un, kad viņš piekrīt pārrakstīt Fukaeras fantastisko romānu „Gaisa kūniņa”, tieši šis romāns aizvedīs Tengo dzīvi pavisam citā virzienā.

1Q84 ir kārtējais Murakami meistardarbs, tas, ko angliski sauc par page turner. Es šinī grāmatā iegrimu un nespēju apstāties, līdz nebiju tikusi līdz pēdējai lapaspusei, katru reizi, kad es lasīju grāmatu, es pilnībā aizmirsu, ka man apkārt ir simtiem cilvēku un kur es vispār atrodos (kas dotajā situācijā bija milzīgs un ļoti pozitīvs ieguvums).
Murakami varoņi, kā jau vienmēr, ir neparasti- Aomame ir īpatnējākā, tiešākā un interesantākā sieviete, ar kuru man gadījies sastapties visā savas lasīšanas karjeras laikā, savukārt Tengo grauj jebkurus tradicionālos priekšstatus par to, kāds ir japānis vai vīrietis vispār.
Šī grāmata atšķiras no pārējām Murakami grāmatām, bet tādas jau tās ir visas, Murakami nekad neraksta divas grāmatas, kas līdzinātos viena otrai noskaņas vai stila, vai uzbūves ziņā, tomēr arī šī (tāpat kā pārējās) ir ieturēta īsti Murakamiskā stilā. Man īpaši patīk tas, ka Murakami grāmatās nekad nav daudz varoņu, ja kāds cilvēks grāmatā parādās tātad tam tur ir arī jābūt un viņam stāsta attīstībā būs gana nozīmīga loma.

Es par šo grāmatu biju neizsakāmā sajūsmā un principā tai ir tikai viens nozīmīgs mīnuss- katra grāmata nav grāmata pati par sevi, bet tikai vienas lielākas grāmatas daļa. Kad beidzās pirmā grāmata, es paliku ar sajūtu, ka stāsts ir tikai tikko knapi sācies, man pirmā daļa šķita tikai kā pagarāks ievads, tā ka iesaku uzreiz pirkt visas daļas. Un man tagad ir milzīgā dilemma- gaidīt, kad Zvaigzne izdos arī 3. daļu latviski vai tomēr nespīdzināt sevi un izlasīt jau tagad angliski…

Ak jā, un vēl man šausmīgi gribētos izlasīt to grāmatu- „Gaisa kūniņa”, kas ir viens no šī stāsta centrālajiem tēliem. Iedomājos, cik burvīgi būtu, ja tā būtu nākamā grāmata, ko Murakami sarakstītu…..

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Tags:

Leave a Reply