RSS
 

Pusnakts bērni. Salmans Rušdi.

29 Aug

Nav tā, ka es būtu atmetusi domu par savu 100 grāmatu projektu, tik vien kā secināju, ka tās grāmatas nevar raut cauri vienu pēc otras, starp tām vajag atelpu un galu galā, ir jau arī citas grāmatas, ko briesmīgi gribās izlasīt, tāpēc pa to sarakstu bīdos pa maziem solīšiem. Rušdi gan nevarētu saukt par mazu solīti, bet drīzāk par milzu labirintu, bet lai nu kā- te nu es esmu, izlasījusi vēl vienu grāmatu no 100.
Ziniet, ir tādas grāmatas, par kurām grūti rakstīt. Un Rušdi jau lasīt mēdz būt grūti, kur nu vēl pārgremot bloga lasītājam kaut cik baudāmā formā, bet šķiet, ka man nav citas izvēles.

Pusnakts bērni ir daudzslāņaina, daudzšķautņaina Indijas ģimenes sāga, kas ieturēta absolūtā haosā, bet arī perfektā ritmā. Šis grāmatas neatkārtojamais haoss piešķir tai maģiskā reālisma auru, kas grāmatas gaitā arvien vairāk pieņemas spēkā.
Galvenais varonis ir Salīms, viens no Pusnakts bērniem, grāmata ir kā viņa biogrāfija, viņš steidzas izstāstīt savu stāstu, saglabāt to pirms savas nāves, kura, kā nojaušams, ir tuvu. Pusnakts bērni ir ļoti īpaši- viņi ir dzimuši vienā stundā ar Indiju un katram no viņiem piemīt maģiskas vai vismaz ļoti īpašas spējas, bet Salīms ir visspēcīgākais no viņiem, viņš arī kļūst par šo pusnakts bērnu neviennozīmīgi atzīto vadoni.
Visas grāmatas gaitā Salīma dzimta ir nemitīgā, nepārtrauktā, neizjaucamā simbiozē ar valstiski nozīmīgiem notikumiem un nekad līdz galam tā arī nav skaidrs, kura kuru atbalso- ģimene valsti vai valsts ģimeni.
Salīms pie lasītāja vēršas tieši, nepastarpināti un atklāti, viņa stils ir spontāns un samežģīts, kā jau cilvēkam, kas steidz citiem pavēstīt savu stāstu, kamēr vēl nav par vēlu, un tas viss lasītājam rada nepārspējamu klātbūtnes sajūtu.

Rušdi ir nepārspējams meistars, ja runājam par vārdu, teikumu, izteikumu melodiju. Katrs uzsvars, akords, visi kāpumi un kritumi ir tieši savās vietās, ne soli pa labi vai kreisi. Tā vien šķiet, ka Rušdi grāmatu nevis raksta, bet komponē, ieved tajā galveno tēmu un tad ķircina lasītāju atkāpjoties no tās cik vien bieži iespējams tikai tāpēc, lai pierādītu, ka viss ir saistīts un nekas nav mazsvarīgs. Un bez tā, ka grāmata jau tā ir aizraujoša, tā ir līdz malām piepildīta ar vizuāli ārkārtīgi krāšņām ainām. Šī grāmata ir spējīga novest ārprātā un padarīt cilvēku pilnīgi traku, ap pēdējām 100 lapaspusēm man bija skaidrs, ka vai nu es piebeigšu to grāmatu vai viņa piebeigs mani, citu variantu vairs nebija.
Lai arī izmēru ziņā grāmata nav nemaz tik liela, tomēr svars un lappušu skaits ir ievērojams. Un tai ir arī, ko turēt- tur iekšā ir vismaz visa Indija, ja ne krietni vairāk, bet noteikti ne mazāk. Ne velti Salīms saka- „lai izprastu šo stāstu, jums būs jānorij visa pasaule”, un tas ne sekundi nav melots. Grāmata ir groteska pat brīžos, kad ir skaista. Un, ja nu kādu mirkli nespēj būt groteska, tad vismaz paradoksu pilna gan. Negaidiet no šī briesmoņa vieglu lasāmvielu, gatavojieties kaujai.

Kā jau jebkura šāda apjoma un sižeta grāmata, arī šī neizbēgami nonāca līdz punktam, kurā stāsta saturu veido lielākoties politika un tieši šinī brīdī jau tā lēnie lasīšanas tempi nokritās līdz neiedomājami lēniem (~5-10 lapaspuses dienā), jo jau ikdienā politika nav mans iemīļotākais lauciņš un tā nespēj ilgstoši saistīt manu uzmanību, kur nu vēl absolūti sveša, Indijas-Pakistānas politika, par kuru manas zināšanas līdzinās absolūtai nullei. Nezināmi notikumi, neko neizsakoši vārdi un svešādas tradīcijas- tas nebūt neveicināja ātrākus lasīšanas tempus. Bet nepārprotiet mani- garlaicīgi nebija nekad.

Rušdi vispār ir tāds ļoti īpašs rakstnieks un visas viņa grāmatas ir neatkārtojamas un lieliskas, bet jāpiebilst vēl, ka šī ir novērtēta kā viņa vislabākā grāmata- tā ir saņēmusi ne tikai prestižo Bukera balvu, bet arī Bukera Bukeru, kas nozīmē, ka no grāmatām, kurām 25 gadu laikā ir piešķirta Bukera balva, tika izvēlēta viena- vislabākā.
Jāatzīst arī, ka Rušdi ir ārkārtīgi piesātināts un man ar viņu parasti ir tā, ka izlasu vienu Rušdi grāmatu un tad ir sasniegts pietiekams Rušdi līmenis asinīs, lai mierīgi varētu dzīvot vēl gadu.

Noslēgumam daži citāti, kas man šķita izrakstīšanas vērti.

Vispirms jau par grāmatas stilu:

„Atmiņu patiesību, jo atmiņai tā ir pašai savējā. Tā izvēlas, izsvītro, izmaina, pārspīlē, samazina, glorificē un arīdzan nozākā, bet beigu beigās tā rada pati savu realitāti, savu viendabīgo, bet parasti secīgo versiju par notikumiem, un neviens cilvēks, būdams pie pilna prāta, nekad neuzticēsies kāda cita versijai vairāk nekā savējai.”

Viena no grāmatas domām ir par to, kas notiek ar cilvēkiem, uz kuriem tiek liktas pārmērīgi lielas cerības, kas nospiež un smacē:

”Man jau bija licies, ka manā ģimenē valdīja skaļi neizteikta ticība labiem uzņēmējdarbības principiem; viņi cerēja saņemt to, ko ieguldīja manī. Bērniem tika ēdiens jumts virs galvas kabatas nauda garas brīvdienas un mīlestība, tas viss it kā par velti, un vairums mazo muļķīšu nospriež, ka tā ir sava veida kompensācija par piedzimšanu.”

„Vai redzat viņu, jūs mežoņi? Tas tur vīrs nes civilizāciju! Un izrādiet viņam cieņu: viņam ir zobens!”

„Sēro par dzīvajiem. Mirušajiem ir viņu kampara dārzi.”

Vērtējums
9/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Tags: ,

Leave a Reply

 

 
  1. zais

    29th August 2012 at 9:07 pm

    Šī nav lasīta, bet Mora pēdējā nopūta gan. Rušdi tiešām māk sapīt vārdu karuseļus, bet arī tajā grāmatā bija politika

     
  2. skaistumadienasgramata

    2nd October 2012 at 12:13 pm

    Ar Rušdi ir tā – kad lasi, sajūsma pilnīga, valoda izcila laba, personāži… Pēc pāris gadiem (resp. tagad) es nevaru pateikt absolūti neko par viņa gramatām. Puhhh… kā migla izklīdusi, neatstājot ne mazākos nospiedumus atmiņā. Un tā man iet ar lielāko daļu mūsdienu literatūras.

     
  3. Kni

    6th April 2015 at 12:06 am

    Spī, vēl tas pēdējais stāsts, tās apmēram pēdējās 30 lappuses un es būšu to paveikusi. Viss ir tieši tā, kā Tu teici, pirms devi man grāmatu, un tā, kā es lasu te tagad. Esmu izlasījusi šo grāmatu bet ir sajūta, it kā caur to būtu nodzīvojusi vairākas dzīves. Kaut kas neprātīgi piesātināts. Tik daudz sajūsmas brīžu, tik daudz vēlmes pierakstīt, apstāties, kavēties, atgriezties. Rušdi ir maģija.

    “Rušdi grāmatu nevis raksta, bet komponē.”
    Jā.