RSS
 

Dienas atlikusī daļa. Kadzuo Išiguro

04 Sep

Ar Išiguro daiļradi es pirmo reizi sastapos „Neļauj man aiziet” grāmatas veidolā un biju diezgan ļoti sajūsmināta. Pēc tam Zvaigznes izdoto „Dienas atlikusī daļa” gan grāmatnīcās redzējusi biju, bet uz lasīšanu nebiju saņēmusies vāka dēļ. Jā, nemaz nav smieklīgi, es mēdzu vērtēt grāmatas pēc to vākiem, kas, starp citu, itin nemaz nav peļama metode vairākumā gadījumu, bet šoreiz gan nenostrādāja, jo grāmata izrādījās laba un baudāma.

Stāstu lasītājam vēstī Stīvensa kungs- vecs angļu virssulainis, kurš dodas nelielā ceļojumā pa Angliju, lai satiktu sava nama izbijušo saimniecības vadītāju, Kentones jaunkundzi. Protams, šāds ceļojums neizbēgami izvēršas izbraukumā pa atmiņām par laiku, kad Stīvensa kungs bija lorda Dārlingtona virssulainis. Atmiņu epizodes risinās starp diviem pasaules kariem un skar nozīmīgus politiskus notikumus no neierasta skatu punkta.

Iespējams, ka šī grāmata varētu šķist vienmuļa vai pat garlaicīga, jo sižeta pavērsienu nav vispār un arī aprakstītās epizodes uz mūsdienu piesātināto lasītāju varētu neatstāt īpašu iespaidu, tomēr mani bezgalīgi sajūsmināja autora valoda un stils, tas cik atbilstoši tie bija dotajai situācijai un galvenajam varonim. Lasot šo grāmatu, uzreiz ir skaidrs, ka vēstījuma galvenais varonis ir „vecā kaluma” snobisks anglis šī apzīmējuma cēlākajā un labākajā nozīmē, īsts džentlmenis un dižs virssulainis. Stīvensa kungs savu būšanu profesionālajos augstumos uztver līdzīgi kā lielākā daļa fanātisku ticīgo.

Iedomājieties, kas tas par cilvēku, kuru ceļojumā pārņem gandrīz nepārvarama vēlme iegriezties ciemā, kas ir „slavens” ar to, ka tajā savulaik ražoja valstī labāko sudrablietu spodrināmo līdzekli? Es Stīvensa kungu nekā citādi nespēju raksturot, kā vien- darbaholiķis, tomēr pat šis apzīmējums nav piemērots dotajai situācijai, jo Stīvensa kungs drīzāk vienkārši dzīvo savam darbam un nekas cits viņam vispār neeksistē. Rodas iespaids, ka pēc Stīvensa kunga ieskatiem, dzīve ir viena vienīga nebeidzama profesionālu pienākumu virkne, un pat ne tikai pienākumu, bet kalpošanas. Pēc būtības Stīvensa kunga galvenā dzīves jēga patiešām ir kalpošana un izcila kalpošana. Īpaši amizantas man šķita epizodes, kas skāra Stīvensa kunga ķircināšanās problēmu un viņa nespēju izlemt, vai un kādā veidā, un cik lielā mērā būtu jāatbild ar ķircinošām piezīmēm uz jaunā saimnieka ķircināšanos.

Un turpinot par profesionālo dzīvi- tā vien šķiet, ka virssulaiņa vai saimniecības vadītājas profesija būtu pielīdzināma dzīvei klosterī:

„Kentones jaunkundze ir profesionāle ar augstu pienākuma apziņu. Es skaidri zinu, ka viņai nav nekādas vēlēšanās dibināt ģimeni.”

Brīdis, kad Kentones jaunkundze izsaka savu nožēlu par to, ka istabene apprecējusies, šķiet gandrīz vai cinisks, jo apgalvojums, ka šo istabeni gaidīja spoža karjera, ka no tās būtu sanākusi saimniecības vadītāja, bet viņa to ir izpostījusi ar savām laulībām, mūsdienās šķiet patiešām cinisks. Tomēr laikam gan vajadzētu ņemt vērā starpību starp mūsdienām un tā laika ieradumiem…

Gribētos apgalvot, ka šinī grāmatā parādās vissvešādākā pasaule, ar kādu jebkad esmu sastapusies. Ļaujiet paskaidrot- kad kāds fantastikas autors savā darbā rada fiziski pavisam citādu pasauli, autors ir spiests to lasītājām vairāk vai mazāk izskaidrot, atklāt un parādīt, jo citādāk lasītājs nespēs uztvert sižetu, jo viņam nebūs zināšanu par šo jauno pasauli. Diezgan neizbēgami ir arī tas, ka, atklājot lasītājam jauno pasauli, autors tanī ieviesīs vairāk vai mazāk mūsu pasaules elementu, lai padarītu to lasītājam saprotamāku. Bet šīs grāmatas gadījumā ir pavisam citādāk- darbība risinās mums visiem pazīstamā pasaulē un ar vēsturiski akurātiem faktiem, līdz ar to autoram nav pienākuma lasītājam kaut ko izskaidrot. Bet Stīvensa kunga iekšējā pasaule jebkuram mūsdienu lasītājam ir tik absolūti sveša, ka tik sveša nevarētu būt neviena cita no jauna uzbūvēta fiziska pasaule.

Vienā no grāmatas epizodēm parādās arī ārkārtīgi interesanta doma par politisko procesu un parasta iedzīvotāja attiecībām. Tās galvenā būtība ir šāda- nevienam cilvēkam, kura profesija nav tiešā veidā saistīta ar politiku, nav jāpārzina politikas notikumi, tā vietā uzmanība būtu jāvelta personīgajai izaugsmei, jo šāds laika izlietojums būtu daudz efektīvāks, bet politika jāatstāj cilvēkiem, kam tā ir profesionāls pienākums. Man šī doma sēž galvā jau vairākus gadus un šī ir pirmā reize, kad kaut kur sastopos ar līdzīgu domu. Patīkami, protams.

Un tagad, kad esmu beidzot izrakstījusies par galvenā varoņa dzīvi un grāmatas sižetu, paskatīsimies uz šo grāmatu no citas puses. Var jau būt, ka nepiedodami kļūdos, tomēr, lasot šo grāmatu, mani ne mirkli neatstāja sajūta, ka grāmata ir par pavisam ko citu, ne to, kas tiek izteikts vārdos un par ko vedina domāt sižets. Lasītājam šis stāsts neatklājas tiešā veidā, tas ir jāizlasa starp rindiņām, jānoķer bēglis aiz astes. Šī grāmata ir kā dārgumu lāde ar dubultu dibenu, kuras patiesais saturs atklājas vien tad, kad ir atklāts dubultā dibena noslēpums.

Zem visa redzamā stāsta slēpjas vēl viens- netverams, vārdos un varbūt pat galvenā varoņa domās neizteikts stāsts, ko Stīvensa kungs slēpj pats no sevis, jo šādas iespējas atzīšana, domas pieļaušana par to, ka viņš savu mūžu varbūt ir izniekojis vai vismaz izlietojis neīstam, iedomātam mērķim, būtu graujoša un pat traģiska. Tomēr nē, kalpošana ir Stīvensa kunga būtība un galu galā, viņš vadīja milzīgu namu, no kura tika ietekmēti arī pasaules notikumi, un pat apjauta par to, ka dzīvi varēja nodzīvot citādāk, nespētu sagraut Stīvensa kunga gandarījumu un lepnumu par dižo kalpošanu.

Bet tomēr iespējams, ka es kļūdos un mēģinu grāmatā saskatīt to, kā tur nav. Viss kas var būt….

Ak jā, pēc šīs grāmatas motīviem ir uzņemta arī filma ar tādu pašu nosaukumu un patiesībā šī filma par apmēram pusnedēļu aizkavēja šī bloga ieraksta tapšanu, jo pirms rakstīšanas gribēju noskatīties arī filmu. Godīgi sakot, velti, jo filma mani diezgan ļoti garlaikoja un es to pat nenoskatījos līdz galam, jo šķita, ka filmā ir salikti nepareizie akcenti un ka notikumu būtība ir izkropļota un neatspoguļo īsto Stīvensa kunga dabu. Bet varbūt es vienkārši neko nejēdzu no filmām. Vismaz citas atsauksmes par šo filmu bija labas.

Vispār man šī grāmata patika un nenožēloju laiku, ko veltīju tās izlasīšanai, tomēr šķiet, ka Išiguro „Neļauj man aiziet” tomēr bija labāka un raisīja spēcīgākas emocijas. Tiesa gan, Bukera balvu tomēr dabūja šī grāmata, nevis manis minētā….

Re ku Doronike precīzi aprakstījusi šo grāmatu: http://burtkoki.wordpress.com/2012/02/11/kadzuo-isiguro-dienas-atlikusi-dala-2004/

Noslēgumam vēl tikai jauks citāts no paša grāmatas sākuma:

„..man, tāpat kā daudziem, nav īpašas vēlēšanās kaut ko mainīt ierastajā lietu kārtībā. Taču pašmērķīga turēšanās pie tradīcijām nav tikums.”

Vērtējums:
7/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Tags: ,

Leave a Reply

 

 
  1. Asmodeus

    4th September 2012 at 2:36 pm

    Jā, kādreiz Britiem kalpi un kungi bija divas pasaules, kuras praktiski nekad privāti nesaskārās. Sevišķi deviņpadsmitajā gadsimtā. Lielākās mājās kalpotājiem, kuriem nebija uzdevums komunicēt ar kungiem, tādu ieraugot ieteicams bija pagriezties ar seju pret sienu un censties nekrist acīs.

    Savukārt sievietei izsisties par saimniecības pārzini bija, tā sakot, lielākā karjeras iespēja tā laika pasaulē. Gandrīz vai būs šī grāmata jāpalas, vienmēr esmu par šo tēmu lasījis tikai vēsturiskus darbus, nekad daiļliteratūra.

     
    • spigana

      4th September 2012 at 2:38 pm

      Šis gan nav 19. gadsimts, atmiņu epizodes nāk no 20. gadsimta 30. gadiem, bet jā, kā vēsturiska daiļliteratūra, šis būs izcils eksemplārs.

       
      • Asmodeus

        4th September 2012 at 2:50 pm

        Tad jau šis grāmatas tēls jau bija no izmirstošas sugas.

         
        • spigana

          4th September 2012 at 3:43 pm

          Drīzāk izmirušas, ne izmirstošas.

           
  2. L.T.L.

    4th September 2012 at 7:10 pm

    kā lielākā daļa tā, ko raksta Isjiguro, šī grāmata ir par Neizbēgamo. man viņas daiļums šķita tieši atturīgajās, lēnajās, nesteidzinātajās krāsās, kuŗas stāstījums atklāj tik pamazām. un tā pēc-izlasīšanas sajūta – a savējās dienas atlikušo daļu, vai to izdosies nodzīvot tā, kā tradīcija un gods prasa?
    ‘Neļauj man aiziet’ ir mazliet līdzīga, bet ar citu pavērsienu, tā skatās vairs ne uz tradīciju nesatricināmību, bet gan uz cilvēka nenovēršamo ceļu uz nāvi, kuŗas priekšā – lai cik skumji būtu to atzīt – atkāpjas pat mīlestība.
    par filmām nezinu..man jau redz, patīk angļu ‘big house’ filmas un vispār lēnas filmas, tā, ka nevaru piekrist par to, ka gaŗlaicīgas. pie kam abos gadījumos ir izdevies nofilmēt tušētās krāsas, stāstījumu, kuŗu vērojot, iekšā savandās kaudzēm sajūtu un jautājumu.
    vēl iesaku pamēģināt Mariamas Petrosjanas grāmatu ‘Nams, kuŗā…’ (Дом, в котором…) – tikai nezinu, vai ir latviski. vēl tagad skudriņas skrien p akauliem, kad atceros.

     
  3. doronike

    4th September 2012 at 8:39 pm

    :)
    Varbūt filmas skatīšanai ir jātrāpa īstais fīlings, bet grāmata jau arī nav nekāds action, tāda diezgan rāma un minorīga. Vismaz man galvenais varonis ir ar Entonija Hopkinsa seju.
    Es no Išiguro esmu lasījusi tevis pieminētās divas grāmatas, un abas ir ļoti dažādas – “Neļauj man aiziet” mani iespaidoja vairāk, labprāt pārlasītu. Latviski ir tulkotās vēl trīs, jāieplāno izlasīt.

     
  4. doronike

    4th September 2012 at 8:39 pm

    :)
    Varbūt filmas skatīšanai ir jātrāpa īstais fīlings, bet grāmata jau arī nav nekāds action, tāda diezgan rāma un minorīga. Vismaz man galvenais varonis ir ar Entonija Hopkinsa seju.
    Es no Išiguro esmu lasījusi tevis pieminētās divas grāmatas, un abas ir ļoti dažādas – “Neļauj man aiziet” mani iespaidoja vairāk, labprāt pārlasītu. Latviski ir tulkotās vēl trīs, jāieplāno izlasīt.

     
  5. Grāmatu tārps

    6th September 2012 at 2:53 pm

    Es gan neesmu lasījusi citas šī autora grāmatas (kauns), bet šī konkrētā man ļoti patika. Ievilka sevī un nelaida ārā vēl kādu laiciņu pēc izlasīšanas:)
    Runājot par britu kungu/kalpu attiecībām, man šķiet perfekts “uzskates materiāls” ir seriāls Downton Abbey. Izcils scenārijs, aktieri utt., šo es tiešām ieteiktu noskatīties, ja nav jau redzēts.

     
  6. msmarii

    13th September 2012 at 3:42 pm

    Ļoti patika. Spilgti parāda 20 gs. sākuma kungu-kalpu attiecības. Arī es saskatīju to netveramo stāstu par Stīvensa kunga izniekoto dzīvi, par mirkļa nožēlu.

     
  7. msmarii

    13th September 2012 at 3:42 pm

    Ļoti patika. Spilgti parāda 20 gs. sākuma kungu-kalpu attiecības. Arī es saskatīju to netveramo stāstu par Stīvensa kunga izniekoto dzīvi, par mirkļa nožēlu.