RSS
 

Gulivera ceļojumi. Džonetens Svifts

12 Sep

Šoreiz man tā pavisam neplānoti sanāca izlasīt vēl vienu grāmatu no mana 100 grāmatu projekta. Godīgi sakot, kad izvilku no plaukta Gulivera ceļojumus, biju jau piemirsusi, ka arī šī grāmata ir tajā sarakstā, un patiesībā jau bija paredzēts lasīt ko pavisam citu, bet tas 59. gada pabružātais izdevums ar apdzeltējušām lapām izskatījās tik neatvairāmi kārdinošs, ka es padevos. Man patiesībā žēl, ka vairs netaisa tādus cietos vākus grāmatām, kā senāk- tādus ar audumu apvilktus (neesmu pārliecināta par tehniskām detaļām, bet pēc pieskāriena un faktūras šķiet, kas tas ir speciāls audums), man tie šķiet bezgala patīkami un jauki. Bet par Gulivera ceļojumiem- līdz šim tas bija robs manā izglītībā- bērnībā tos lasījusi nebiju un žēl, ka tā, man noteikti būtu paticis.
Tiesa gan, es absolūti neesmu gatava piekrist viedoklim, ka Gulivera ceļojumi ir bērnu grāmata. Nu galīgi un nemaz nav! Protams, bērniem tā liksies kā jauka pasaciņa par punduriem un milžiem, bet patiesībā šī grāmata ir spēcīga vēsturiska satīra un pats autors jau to rakstīšanas brīdī arī neslēpa. Tajos laikos gan tā bija satīra par tagadni, bet mums nu jau tā ir pasena vēsture, veseli 300 gadi pagājuši. Bet atgriežoties pie tā iedalījuma bērnu grāmatas- ja jau Gulivera ceļojumus klasificē kā bērnu grāmatas, tad taču visa fantastika/fantāzija ir tīrā bērnu literatūra, jo arī tur tak darbojas mūsu pasaulē neeksistējoši tēli, kas varbūt izklausās kā no pasākām izkāpuši. Muļķības kaut kādas.

Vēl kāda lieta, ko es biju palaidusi garām- eksistē 4, nevis 2 Gulivera ceļojumi. Gulivers nokļuva ne tikai Liliputijā un Brobdingnegā (milžu zemē), bet arī Laputā, kas ir lidojoša sala, un no tās vēl dažās zemēs, un Hoihnhnmu zemē. Un galu galā vissvarīgākais tomēr ir pēdējais ceļojums- Gulivera piedzīvojumi Hoihnhnmu zemē, uz to grāmatā likts vieslielākais uzsvars, tas aprakstīts visdetalizētāk un visvairāk ietekmēja Guliveru. Tāpēc mani mazliet pārsteidz tas, ka lielākoties popularizē viedokli, ka Gulivera ceļojumi ir tikai divi.
Tātad, pirmajā ceļojumā Gulivers nokļūst Liliputijā, kuras iedzīvotāji ir tik maziņi, ka vairāki tādi var bez problēmām satilpināties uz Gulivera plaukstas. Apraksts grāmatas beigās apgalvo, ka Liliputija ir Anglijas miniatūra, tad nu būsim arī tam ticēt. Un patiešām- autors asprātīgi izzobo tā laika politisko sistēmu un sadzīvi. Un vēl karš par to, ar kuru galu ola jāsasit- ar plato vai tievo- ir absolūti lielisks.
Nav pagājis ilgs laiks, kopš Gulivers atgriezies mājās no saviem piedzīvojumiem Liliputijā un jau atkal piedzīvojumu alkas liek viņam doties ceļā. Šoreiz neveiksmes rezultātā Gulivers nokļūst Brobdingnegā, kurā nu Gulivers ir mainītā situācijā- Liliputijā viņš bija cilvēks kalns, bet šeit milži ir visi citi un liliputs ir viņš pats. Šeit milži viņu izmanto kā savdabīgu cirku- kukainis, kas prot runāt! Arī šeit turpinās asprātīgā satīra par cilvēkiem un viņu domāšanu, parādās arī domas par to, cik viss ir relatīvs un sāk parādīties pirmās moralizēšanas iezīmes, kas uz beigām sāks ienākt stāstā nospiedošā daudzumā.
Trešais ceļojums ir visraibākais un tajā Gulivers nonāk vairākās zemēs, pirms viņam izdodas sveikam un veselam atgriezties mājās. Vispirms Gulivers nonāk uz lidojošas salas- Laputas, kuru apdzīvo pavisam dīvaini ļautiņi- profesori, kuri visu laiku pavada tikai un vienīgi domājot par matemātiku un mūziku. Viņu prāts ir tik nodarbināts ar pārdomām, ka viņi nav spējīgi pamanīt neko no tā, kas notiek apkārt un viņiem nepieciešami speciāli kalpi, kas profesoriem uzsit pa ausīm, ja kāds to uzrunā. Guliveram šai salā ātri vien apnīk, jo vienīgie cilvēki, ar kuriem ir iespējams saprātīgi aprunāties ir kalpi un sievietes, tāpēc Gulivers no Laputas nokāpj uz Balnibarbiju, kas ir šai salai pakļauta karaliste. Šeit lasītājs tiek iepazīstināts ar visu laiku jocīgāko un nejēdzīgāko universitāti pasaulē, bet nevarētu gan apgalvot, ka kaut kas no šī stāsta būtu pārmērīgi pārspīlēts, ja salīdzina ar mūsu reālajām universitātēm.
Ceturtais ceļojums ir visīpatnējākais un izšķirošs turpmākajai Gulivera dzīvei un viņa raksturam. Hoihnhnmu zemē viss ir ačgārni- šeit augsti attīstītā dzīvnieku suga ir hoihnhnmi jeb mūsu valodā- zirgi, bet radījumi, kas līdzinās cilvēkiem- jehūzi, ir garīgi neattīstīti un tiek izmantoti kā darba dzīvnieki, kas ar saviem paradumiem izraisa neizmērojamu pretīgumu. Šinī daļā lasītāju sagaida milzīgs daudzums moralizēšanas, jo hoihnhnmi ir garīgi augstu attīstītas būtnes ar nevainojamu morālo stāju. Gulivers tik ļoti sajūsminās par šo tikumisko dzīvi, ka nolemj visu atlikušo mūžu nodzīvot pie hoihnhnmiem, tomēr liktenis ir lēmis citādi un pēc 3 gadu svētlaimīgas dzīves Gulivers no šīs zemes tiek izraidīts, jo pārāk līdzinās riebīgajiem jehūziem. Gulivers ir tik ļoti pielāgojies šai dzīvei, ka nu viņam cilvēki ir kļuvuši nepanesami pretīgi un atgriešanās Anglijā viņam ir milzīgs trieciens, jo viņš nekad vairs nevēlētos dzīvot starp ienīstajiem jehūziem. Principā varētu teikt, ka no cilvēku skatu punkta Gulivers atgriežas mājās pilnīgi sajucis prātā.

Visi stāsti ir rakstīti ceļojumu aprakstu stilā- tajos ir tikai izklāstīti fakti, novērojumi un dažādas morālas dabas pārdomas, bet tas viss ir rakstīts vienkāršā valodā, bez jebkādiem izpušķojumiem. Kā jau Gulivers pats uzsver- pēc atgriešanās no Hoihnhnmu zemes viņam meli un nepatiesība šķiet riebīgi un nu viņš runā tikai un vienīgi tīru patiesību, tāpēc viņš nevar atļauties kaut ko savos stāstos piepušķot vai izteikties nedaudz tēlaināk.
Mūsdienās arī mazliet neierasti tas, ka pirms katras nodaļas šakuma ir dots neliels konspēkts par notikumiem, kas lasītāju sagaida šinī nodaļā.
Pēdējā daļa lielākoties sastāv no moralizēšanas un cilvēku rakstura noniecināšanas tādā mērā, ka jau sāka palikt grūti to lasīt, tomēr bija interesanti, īpaši tad, ja šo romānu uztver kā vēsturisku, kā aprakstu par 18. gadsimta pašu, pašu sākumu. Jo interesantāk šo grāmatu būs lasīt cilvēkiem, kas spēj uztvert sarkasmu milzīgos daudzumos un lasīt starp rindiņām.
Gulivera ceļojumi uzskatāmi parāda arī domu par to, ka brīdī, kad pārstājam ierastās lietas un lietu kārtību uztvert par pašsaprotamu, daudzas no tām sāk izskatīties neticami nejēdzīgas un ačgārnas, un neloģiskas, un nesaprātīgas. Gulivera ceļojumi uz zemēm, kur mīt pavisam citādāki ļaudis, ir perfekts uzskates līdzeklis tam, ka lielākā daļa mūsu dzīvesveida un pasaules uzskatu ir tikai pieraduma, nevis loģikas diktēti.

Vispār es priecājos par to, ka beidzot esmu izlasījusi Gulivera ceļojumus, tā ir patiešām interesanta lasāmviela, jo īpaši tāpēc, ka man patīk lasīt par vēsturi šādā formā- kā daiļliteratūru. Par cilvēkiem un viņu paražām šādā veidā var uzzināt krietni vien viarāk kā lasot vēstures grāmatas. Vēstījuma stils gan man bija mazliet par sausu, lai grāmata būtu patiešām baudāma, bet tas stils un autora valoda jau piederas pie lietas. Starp citu, sākotnēji Svifts Gulivera ceļojumus bija iecerējis kā parodiju par ceļojumu aprakstiem, kas tajā laikā bija ārkārtīgi populāri un pilni ar izdomātām vai pārspīlētām detaļām. Tomēr rakstot Svifts aptvēra šīs grāmatas patieso potenciālu, tāpēc galu galā tā izvērtās pamatīgā satīrā par cilvēkiem un viņu dabu.

Nobeigumam pāris citāti:

“Vai šie nožēlojamie jehūzi iedrošinās mani uzskatīt par tik pagrimušu, ka aizstāvēšu savu patiesību?”

“Sieviešu untumus neierobežo ne klimats, ne tautība un tie ir vienveidīgīgāki nekā varētu domāt.”

“Saprāts nevaldīja politisko projektētāju skolā. .. Šie nelaimīgie cilvēki ieteica projektus, kas pārliecinātu valdniekus izvēlēties sev tādus mīluļus, kuriem būtu liela gudrība, spējas un tikumi; pēc šā projekta ministri jāmāca rūpēties par sabiedrības labklājību .. izprast viņu patiesās intereses .. un minētas vēl citas mežonīgas un neiespējamas fantāzijas.”

Vērtējums
6/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Tags:

Leave a Reply

 

 
  1. Lauris Rinmanis

    12th September 2012 at 1:24 pm

    Jāatzīst, ka daudzas grāmatas, kas ir iekļautas bērnu literatūras sarakstā ir domātas ne tikai bērniem, jo zem stāsta, kas ir interesants un aizraujošs, pilns ar neticamām būtnēm, slēpjas otrs stāsts – par raksturiem un attieksmēm, garu un miesu, politiku un reliģiju. Jāatzīst, ka tas ir labs veids sagatavot bērnus pieaugušo dzīves konceptiem, jo tie jau būs reiz lasīti un pieredzēti un tādējādi, dzīvē sastapti, nebūs vairs šokējoši. Tas arī palīdz bērniem pieņemt lēmumus, jo galvenais varonis ir “labs” un pieņem lēmumus balstoties uz nedefinētām, bet esošām ētikas normām, kas attiecīgi kalpo par piemēru bērniem.
    Līdzīgs literatūras paraugs ir K.S.Luisa “Nārnijas hronikas”, kuras tieši tāpat ir interesanti stāsti ar ļoti augstu pievienoto simbolisko vērtību.
    Un jāsaka, ka šo principu – stāsti bērniem, kas ir stāsti pieaugušajiem – ir visai veiksmīgi pārņēmuši amīšu multeņu veidotāji, jo šīs, it kā, bērniem domātās multenes, ar prieku un aizrautību skatās arī pieaugušie un redz tur kaut ko vairāk… :)

     
    • spigana

      12th September 2012 at 7:30 pm

      Arī taisnība. Laba doma, lasot šo grāmatu, par to neaizdomājos, lai gan vienmēr to esmu teikusi par Vinniju Pūku. :)

       
  2. Lauris Rinmanis

    12th September 2012 at 1:24 pm

    Jāatzīst, ka daudzas grāmatas, kas ir iekļautas bērnu literatūras sarakstā ir domātas ne tikai bērniem, jo zem stāsta, kas ir interesants un aizraujošs, pilns ar neticamām būtnēm, slēpjas otrs stāsts – par raksturiem un attieksmēm, garu un miesu, politiku un reliģiju. Jāatzīst, ka tas ir labs veids sagatavot bērnus pieaugušo dzīves konceptiem, jo tie jau būs reiz lasīti un pieredzēti un tādējādi, dzīvē sastapti, nebūs vairs šokējoši. Tas arī palīdz bērniem pieņemt lēmumus, jo galvenais varonis ir “labs” un pieņem lēmumus balstoties uz nedefinētām, bet esošām ētikas normām, kas attiecīgi kalpo par piemēru bērniem.
    Līdzīgs literatūras paraugs ir K.S.Luisa “Nārnijas hronikas”, kuras tieši tāpat ir interesanti stāsti ar ļoti augstu pievienoto simbolisko vērtību.
    Un jāsaka, ka šo principu – stāsti bērniem, kas ir stāsti pieaugušajiem – ir visai veiksmīgi pārņēmuši amīšu multeņu veidotāji, jo šīs, it kā, bērniem domātās multenes, ar prieku un aizrautību skatās arī pieaugušie un redz tur kaut ko vairāk… :)

     
  3. L.T.L.

    12th September 2012 at 8:37 pm

    Gulivera ceļojumus bērnu literatūrā ierindoja padomju laikā, kad fantāziju drīkstēja tļauties tikai bērni. Šāda domāšana gan joprojām ir neatņemama mūsu valsts literatūrzinātnes sastāvdaļa (ar nelieliem iznēmumi jaunākās, gk. ar anglofono kultūru pazīstamās paaudzes vidū). grāmata, kas rakstīta kā konkrēta politiskā satīra, ar konkrētām laikmeta alūzijām, nekad nav bijusi un nevar būt bērnu literatūra jau sava noluka dēļ vien.
    no otras puses, pieaugušie reizēm ir tik bezjēgā sarežģīti, ka kļūst bērnišķīgi.
    tieši tāpēc Vinnijs Pūks, Mazais Priincis un kaudze ar citiem tēliem ieiet vēsturē kā lielo gudrību atklājēji. :)

     
  4. L.T.L.

    12th September 2012 at 8:37 pm

    Gulivera ceļojumus bērnu literatūrā ierindoja padomju laikā, kad fantāziju drīkstēja tļauties tikai bērni. Šāda domāšana gan joprojām ir neatņemama mūsu valsts literatūrzinātnes sastāvdaļa (ar nelieliem iznēmumi jaunākās, gk. ar anglofono kultūru pazīstamās paaudzes vidū). grāmata, kas rakstīta kā konkrēta politiskā satīra, ar konkrētām laikmeta alūzijām, nekad nav bijusi un nevar būt bērnu literatūra jau sava noluka dēļ vien.
    no otras puses, pieaugušie reizēm ir tik bezjēgā sarežģīti, ka kļūst bērnišķīgi.
    tieši tāpēc Vinnijs Pūks, Mazais Priincis un kaudze ar citiem tēliem ieiet vēsturē kā lielo gudrību atklājēji. :)