RSS
 

Skarbā brīnumzeme un pasaules gals. Haruki Murakami

11 Oct

Ar šo Murakami grāmatu man jau ir vēsture- pirms pāris gadiem iegādāju sev to angļu valodā, bet, kad sāku lasīt, sapratu, ka ne sitama nelasās. Toreiz norakstīju visu uz to, ka varbūt angļu valoda vēl nav tādā līmenī, lai pavilktu Murakami un noliku plauktā, jo latviski ar nekur nevarēju dabūt. Bet te Zvaigzne pirms kāda brīža pārizdeva šo grāmatu un es nolēmu dot tai otro iespēju.
Varbūt vaina ir tanī, ka ar katru izlasīto Murakami grāmatu manas ekspektācijas pret nākamo aug ģeometriskā progresijā, bet varbūt šī vienkārši bija tik ļoti saslavēta, ka vairs jau nebija, kur pašai grāmatai izpausties. Nezinu. Bet katrā ziņā šī un Norwegian wood ir Murakami grāmatas, kas mani aizrāvušas vismazāk. Pat ne tā, ka pavisam, pavisam nepatika. Nē, uz beigām jau kļuva pat labāk, bet manā galvā šī grāmata nobāl pret citām Murakami grāmatām.

Grāmatu veido divi stāsta pavedieni- viens par šifrētāju, kurš pret savu gribu ir ievilkts neaptveramā zinātniskā afērā, un otrs- par Pasaules galu, kas ir pilsēta, kurā ieejot cilvēks zaudē savu ēnu un līdz ar to arī savas atmiņas un pats sevi. No pilsētas izejas nav un vienīgie, kas no tās var katru dienu izkļūt ir pilsētas vienradži.

Vispār grāmata ir ļoti murakamīga- stāsta duālisms, kur divi sižeti veido vienu veselu, galvenie varoņi, kuru vārdus nekad tā arī neuzzinām, galvenie varoņi, kuriem raksturīga padevība un samierināšanās ar likteni, kāds mūzikas skaņdarbs, kas ir atslēga uz kādu no stāsta noslēpumiem. Šoreiz man patika tas, ka jau grāmatas pirmajā trešdaļā bija noprotama abu stāstu saistība, tomēr es tā arī grāmatā neatradu to izdaudzināto noslēpumainību un mistēriju- pēc manām domām šī ir shematiski vissakārtotākā, lineārākā, loģiskākā un iepriekšparedzamākā no visām Murakami grāmatām. Pat to, kā tikt ārā no pilsētas es sapratu jau tanī pašā mirklī, kad tas tika pieminēts. Tā teikt- ja 1. cēlienā pie sienas karājas bise, tad 3. cēlienā tā noteikti izšaus. Protams, Murakami nav taupījis fantāziju, lai radītu īpatnēju, savā ziņā utopisku pilsētu, un ne mazāk ir pūlējies radīt īpatnu dzīves pavērsienu šifrētājām, tomēr pati sižeta līnija ne ar kādu noslēpumainību neizceļas. Patiesībā sižets vispār ir diezgan rāms. Darbība, protams, notiek, tomēr visa grāmata ir ļoti pieklusinātos un piezemētos toņos. Nu gluži kā tāda mierīga, postoša upe, kas nesteidzīgi rit savu ritējumu, tomēr aizslauka prom visu, kas vien tai patrāpās ceļā.
Un vēl tie tēli… ar visiem pārējiem viss vēl bija daudzmaz kārtībā, bet galvenais varonis- nu neticams un pārspīlēts līdz pat matu galiņiem. Tā vien šķiet, ka Murakami šeit katram varonim ir piešķīris vienu, divas rakstura īpašības un tad pārspīlējis tās līdz tādai pakāpei, ka nekam citam vairs nepaliek vietas. Parasti man tas Murakami grāmatās patīk- varoņi ir viengabalaini un viņus viegli izprast, bet šoreiz man tas likās krietni vien pārspīlēts. Nu piedodiet, bet vīrietis, kurš ar 6 centimetru grieztu brūci vēderā rāpjas klintīs, mani galīgi nepārliecina. Šis tak nav nekāds lētais bojeviks, kur tādas lietas ir piedodamas.

Tiktāl par to, kas man nepatika, bet tagad mazliet par tām burvīgi pozitīvajām lietām, kas kopumā šo grāmatu manās acīs izglāba. Mani ļoti sajūsmināja pasaule, kurā risinās šī romāna darbība un tās daļas par Pilsētu bija bauda lasīt. Un vienradži! Tādu skumji, brīnišķīgi tēli, viņos es iemīlējos no pirmā acu skatiena. Pozitīvi arī tas, ka nav salkani laimīgu beigu, viss beidzas tieši tā, kā tam bija jābeidzas un neatstāj nepatīkamu pēcgaršu pēc pēdējās lapaspuses aizvēršanas. Vēl bija pāris interesantas idejas. Nu, piemēram, par to, kā uz viena zobu bakstāmā kociņa var iegravēt jebkāda garuma stāstu vai doma par iekšējo un ārējo apziņu. Šīs ir lietas, kuru dēļ man grāmata neizsakāmi patika. Un varbūt, ja es nebūtu no šīs grāmatas gaidījusi to izdaudzināto mistiku, tad kas to lai zina- varbūt man arī būtu bezdievīgi paticis.

Ak jā, es nevaru nepieminēt to, cik ļoti nopriecājos par zemsvītras piezīmēm, kurās bija konvertēta valūta un paskaidrots šis tas no japāņu vai pasaules kultūras. Jo citādi jau ar tām japāņu jēnām nekad nevar saprast, kas ir daudz un kas maz. Par to patiešām milzīgs prieks, ceru to sagaidīt no citām grāmatām ar.

Nobeigumam daži citāti.

“..lielākā daļa nepatikšanu ir nekonkrētas runāšanas rezultāts. Tie cilvēki, kas nerunā konkrēti, dvēseles dziļumos neapzināti meklē nepatikšanas.”

“Nomirt ir atstāt pustukšu skūšanās putu tūbiņu.”

 

Vērtējums

6/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Tags: ,

Leave a Reply

 

 
  1. Asmodeus

    11th October 2012 at 11:42 am

    Man gan šī šķita viena no labākajām Murakami grāmatām. Visšvakākā man šķiet ir 1Q84 triloģija. Bet tā brūce vēderā jau bija maksimums zemādas tauku slāņa ievainošana tas, ja muskuļi nav skarti, perfomanci neietekmē. Nebija jau vēdera dobuma uzšķēršana.

     
  2. Evija

    11th October 2012 at 8:20 pm

    Pierādās, ka katram sava gaume. 😀 Man šis romāns ļoti patika, bet atšķirībā no Asmo, šķiet, ka 1Q84 varētu būt labāks, lai gan esmu izlasījusi tikai pirmo grāmatu.
    Man gan ar to noslēpumu atrisināšanu tik labi neveicās.. Un jā, vienradži bija ļoti forši! :)