RSS
 

The Kingdom of Gods. N. K. Jemisin

01 Nov

Izlasīju “Inheritance” triloģijas trešo, noslēdzošo daļu un… jāatzīst, ka daļēji esmu krietni vīlusies. Kāpēc daļēji? Tāpēc, ka no visām grāmatām, ko man nācies lasīt, šī ir vienīgā, kura precīzi pusē sadalās- pirmā puse man nepatika un šķita vāja, otrā puse jau bija pirmo divu grāmatu cienīga.

Pasaule ir uz milzīgu pārmaiņu sliekšņa- ir pagājuši apmēram 100 gadi, kopš dievi vairs nav Arameri vergi un Arameri pamazām zaudē savu varu pār pasauli.
Shahar ir topošā Arameri valdniece un viņai, kā jau topošai valdniecei, nāksies pieņemt daudzus smagus lēmumus, to skaitā tādus, kas attiecas uz dievu, ko viņa mīl- Sieh. Savukārt Sieh dažādu apstākļu dēļ ir iesprostots mirstīgo pasaulē un viņam nākas sadzīvot ar pavisam jauniem dzīves apstākļiem.

Šoreiz grāmatas galvenais varonis ir viens no pasaules vecākajiem dieviem, dievs-bērns Sieh un, kā jau šinī triloģijā pierasts, grāmatas darbība tiek risināta no pirmās personas skatupunkta, šinī gadījumā- no Sieh skatu punkta. Un tā, diemžēl, ir šīs grāmatas vājākā vieta. Nevienu mirkli visā grāmatā Sieh nepārliecina- ar lasītāju nerunā dievs-bērns, kurš vēl piedevām, ir visvecākais no zemākajiem dieviem (joprojām nevaru atrast labu tulkojumu vārdam “godlings”). Šoreiz autorei patiešām nav izdevies radīt ticamu varoni, ir sanācis tikai vājš mēģinājums un Sieh vairāk izklausās pēc pieaugušā, kas neveiksmīgi mēģina tēlot bērnu, nevis pēc tā, kam viņam būtu jābūt. Protams, var saprast, kāpēc autore ir izvēlējusies šādu galveno varoni- ar trešo grāmatu lasītājam beidzot ir radīts pilnīgs priekšstats par grāmatas pasauli, jo nu tā ir aprakstīta arī no dievu viedokļa un mēs par pasauli uzzinām daudz jauna, bet tas tomēr neglābj grāmatas pirmo pusi.
Precīzi visu grāmatas pirmo pusi mēs lasām par Sieh attiecībām ar Shahar un tas brīžiem kļūst neizsakāmi garlaicīgi, jo autore jau atkal atkārto pati sevi, dieva un mirstīgā attiecības atkal risinās pēc tā paša šablona, kas bija iepriekšējās grāmatās- vienmēr centrā ir parasta mirstīgā meitene, kas beigās izrādās nemaz neesam tik parasta, un kāds dievs, kas šinī meitenē ir samīlējies, bet baidās tikt sāpināts, jo mirstīgie ir mirstīgi. Nē, nu nopietni, cik var? Visa triloģija daudz iegūtu, ja autore par dievu un mirstīgo romantiskajām attiecībām rakstītu krietni vien mazāk. Labākās grāmatas vietas viennozīmīgi ir tās, kurās netiek apskatītas šīs naivi romantiskās, pasakām līdzīgās attiecības.

Lūk, bet tad lasītājs ir ticis grāmatai pusē un piepeši visa tā lieta sāk iet uz labo pusi- mirstīgo-dievu attiecību aprakstu daudzums krietni samazinās, toties parādās krietni vairāk interesantas darbības un pasaules apraksta. Beidzot parādās arī dievu savstarpējās attiecības un patīkami tas, ka autore ir izdarījusi loģisku secinājumu, ka dieviem tāds jēdziens kā dzimums ir absolūti vienaldzīgs un tā vispār vairāk vai mazāk ir tikai mirstīgo izdomāta lieta, attiecīgi dievi attiecībās tādiem sīkumiem kā šķirošana pēc dzimuma uzmanību vispār nepievērš.
Otra lieta, kas man šinī grāmatā ļoti patika, ir teicami izstrādāta maģija, dievi un pasaules rašanās. Maģija jo īpaši, jo nav tāda bērnišķīgā uzskata, ka maģija strādā tieši tā, kā nu kādam dotajā brīdī ievajagās, bet gan tai ir savi likumi un principi. Īpaši patika Sieh skaidrojums par maģiju: “Maģija ir komunikācija. Tu runā ar Visumu un Visums atbild.”
Un vispār grāmatas otrā puse ir patiešām interesanta, notikumi uzņem apgriezienus un ir vairāki negaidīti sižeta pavērsieni, bet par to gan es te vairāk neko nevaru stāstīt, jo nevar tak citiem izbojāt sižetu.

Kopumā šis ir labs triloģijas noslēgums, ja neskaita to grāmatas pirmo pusi, un patīkami, ka triloģija beigās rada tādu pabeigtības sajūtu- pasaule ir no visām pusēm apskatīta, ir izstāstīts viss no sākuma līdz tādām nosacītām beigām vai pareizāk sakot- jaunam sākumam.

Ak jā, grāmatas beigās autore ir burvīgi izjokojusi lasītājus un es uz tā pamatīgi uzķēros. Grāmatas vārdnīca ir pamatīgi apķēpāta un aprakstīta ar asprātīgām piezīmēm. Un tas ir izdarīts tik meistarīgi, ka es no visas sirds noticēju, ka kāds grāmatnīcā pa kluso ir apķēpājis manu grāmatas eksemplāru. Re ku skaidrojums no pašas autores par šo brīnišķīgo meistarstiķi: http://aidanmoher.com/blog/2011/11/articles/guest-post-n-k-jemisin-on-god-doodled-appendices/

Vērtējums:
5/10 par pirmo pusi
8/10 par otro pusi

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Tags: ,

Leave a Reply