RSS
 

Pāreja. Džastins Kronins

27 Dec

Šogad Zvaigzne tieši mēnesi pirms gaidāmā pasaules gala 21. decembrī (kurš, ak vai, tā arī nepienāca) izdeva grāmatu „Pāreja”, tā teikt, lai sagatavotu cilvēkus lielajai apokalipsei.
Jāsaka uzreiz, ka es neesmu postapokaliptiskās literatūras cienītāja un arī šo grāmatu izvēlējos lasīt viena vienīga iemesla dēļ- ja mūsdienās par bestselleru ir spējusi kļūt 850 lapaspušu bieza grāmata, kas sver vairāk par kilogramu- es pieņemu, ka to ir vērts lasīt. Nu kaut vai tāpēc vien, lai paskatītos, ar ko tad autors ir spējis noturēt mūsdienu nelasošās publikas uzmanību.

Šoreiz laikam izvairīšos no sižeta atstāstīšanas, jo, pirmkārt, tas ir ļoti apjomīgs, un, otrkārt, negribētos kādam izbojāt lasīšanas prieku. Pateikšu vien to, ka mums šeit ir darīšana ar kārtējo valdības „labas gribas” ekperimentu, kas aiziet galīgi šķērsām un rezultējas neaptverama mēroga apokalipsē. Tomēr ir bariņš cilvēku, kas iemanījušies izglābties un kaut kā nebūt turpina cilvēces attīstību, kas nupat jau šķiet krietni apdraudēta.

Šī nav kārtējā vampīrgrāmata, kas uzbliezta uz vampīrpopularitātes viļņa (lai gan vampīri tur vispār figurē, tiesa gan, ne gluži to klasiskajā formā), šī ir viena kārtīga un apjomīga apokalipses grāmata ar episkiem piedzīvojumiem. Mani īpaši iepriecināja grāmatas lineārā hronoloģija- lielākoties postapokaliptiskās grāmatās stāstīts par laiku pēc apokalipses un par apokalipsi parasti tiek runāts retrospektīvi, bet šeit viss notiek mums pierastajā secībā- vispirms ir mums pazīstamā pasaule, kas aizņem veselu grāmatas ceturtdaļu, tad nāk apokalipse un tad seko stāsts par cilvēkiem Laikā Pēc. Mani patiešām sajūsmināja šī secība, jo tas ļauj daudz labāk iejusties stāstā un to izdzīvot, lasītājs no viņam pazīstamas pasaules uz nepazīstamo pārvests tiek pamazām. Te būtu vietā piebilst, ka grāmatas darbība sākas ļoti tuvā nākotnē, man šķiet, ka rēķinot man sanāca apmēram 2020. gads, bet varbūt jau kļūdos.

Protams, cilvēki, kas dzīvo Laikā Pēc, praktiski neko nezina par cilvēces vēsturi un ir zudis praktiski viss kultūras mantojums, tāpēc ir ļoti interesanti lasīt, kā cilvēki skatās uz dažādām mums pašsaprotamām lietām. Bija grāmatā tāda smieklīga vieta, kurā galvenie varoņi pamestā veikala skatlogā ieraudzīja augstpapēžu kurpes un nespēja saprast, kāda jēga no apaviem, ar kuriem nav iespējams staigāt.
Ak jā, grāmatas varoņi. Šeit pamatīgi jāuzslavē autors, jo varoņu grāmatā ir daudz un lielākā daļa no tiem ir dziļi un pamatīgi izstrādāti, ir ļoti maz tādu, kas izskatās tikai pēc kartona dekorācijām. Ja vēl klāt pieliek to, ka autors pārāk nekavējas ar daudzu varoņu nogalināšanu, tad varoņu ziņā šī grāmata jau sāk līdzināties Martina Troņu spēlei. Nu, gandrīz.

Grāmatas beigas, protams, atstāja āķīti un divas versijas par to, kas tad tur beigās notika, tā ka ir pilnīgi skaidrs, ka tagad nevaru vien sagaidīt, kad latviski izdos otro triloģijas daļu. Varētu jau it kā izlasīt arī angliski, bet man kaut kā šķiet, ka ja jau triloģiju iesāku latviski, tad arī jāturpina latviski. Ceru arī uz to, ka kādā no divām nākamajām grāmatām tiks atbildēts arī uz jautājumu, vai apokalipse skāra tikai Ameriku vai tomēr visu pasauli.

Bija gan grāmatā divas trīs neloģiskas vietas, bet kopumā šī ir grāmata, kas man pierāda, ka arī postapokaliptiska žanra literatūra spēj mani sajūsmināt un aizraut, jo īpaši tāpēc, ka šī grāmata ir smalki un pārdomāti izstrādāta, un viss ir savās vietās.
Prieks arī par pēdējā laikā manāmo tendenci, ka tulkojot imperiālās sistēmas mērvienības tiek pārvērstas metriskajās, kā arī par psakaidrojošajām piezīmēm lapaspušu apakšā, jo itin bieži tādas lietas, kas amerikānim liktos pašsaprotamas, musm ir pavisam svešas, tas tiešām palīdz tikt galā ar grāmatas tekstu, neatstājot baltos plankumus.
Iesaku tiem, kuriem patīk lasīt konspirācijas teorijas par valdības slepenajiem eksperimentiem un tiem, kuri ļoti gaidīja pasaules galu. Domāju, ka patiks.

Un vēl tikai mans mīļākais citāts no grāmatas:

„Jā, elle pastāvēja, un Ārnate pat zināja, kur tā ir. Tepat vien tā bija.”

Vērtējums:
8/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Tags: ,

Leave a Reply

 

 
  1. Dainis Gžibovskis

    27th December 2012 at 5:28 pm

    Pašlaik lasu “Pāreju” (neizlasītas palikušas tikai pārsimts lappuses) un man mazliet traucē tas tēlu daudzums, jo grūti kādam pieķerties, lai būtu kāds, kuram just līdzi. Tas man ir svarīgi, jo parasti romānos meklēju kādu, ar ko identificēties, lai lasīšana būtu dzīvāka un aizraujošāka.
    Esmu lasījis atsauksmes par “Pāreju” angliski rakstošajos blogos un tajos rakstīts, ka grāmatas turpinājumā kļūdas tiekot labotas un lasītājam esot vieglāk identificēties ar romāna varoņiem.

     
  2. Asmodeus

    27th December 2012 at 5:33 pm

    Man otrā daļa šķita labāk sarakstīta par pirmo. Tikai jācer, ka trešā nesamaitās visu labo priekšstatu par triloģiju. Pirmajā nav tāda īstā ļaunā tēla uz kuru parādīt ar pirkstu, re kur vainīgais. Visi tādi mazi pelēki cilvēciņi, katrs dara savu melno darbiņu un beigās Apokalipse. Parasti jau pasaulē tā tas ar notiek bez mastermaindiem, kuri visu regulē.

     
    • spigana

      27th December 2012 at 5:35 pm

      Jā, par tiem pelēkajiem cilvēciņiem un māstermaindiem taisnība, tas man arī ļoti patika.

       
  3. spigana

    27th December 2012 at 5:35 pm

    Jā, par tiem pelēkajiem cilvēciņiem un māstermaindiem taisnība, tas man arī ļoti patika.