RSS
 

Svešinieks. Albērs Kamī

31 Dec

Šoreiz bija tā, ka, pirms sāku lasīt grāmatu, es absolūti neko nezināju par tās sižetu. Grāmata vienkārši bija mana 100-grāmatu-projekta sarakstā un es pirms lasīšanas diezgan apzināta centos izvairīties no jebkādas informācijas par to. Vienā brīdī, jau tuvojoties grāmatas vidum, gan neizturēju un iekš goodreads.com palūrēju sižeta aprakstu, jo sāka jau likties, ka tanī grāmatā nekad nekas nenotiks, izrādījās, ka būtu bijis jāpaciešas vien knapi 10 lapaspuses, lai sāktos īstā romāna darbība. Bet vispār man patīk šādi lasīt grāmatas- es zinu, ka vajadzētu būt labai (klasika, kā nekā), bet par sižetu neko nezinu un lasu absolūti bez ekspektācijām, un tad grāmata sagādā pārsteigumu. Biežāk šitā varētu.

Jauns, ar savas dzīves bezmērķīgumu un inertumu nomocīts alžīrietis- Merso kungs- tiek iejaukts sīkās vietējā sutenera intrigās, kas beidzas ar cilvēka nogalināšanu. Viņš tiek apcietināts un notiek absurds tiesas process, kura uzmanības lokā ir ne tik daudz slepkavība, kā paša rakstura nepilnības. (aizņēmos no grāmatas anotācijas)

Lai arī grāmata ir sarakstīta pirmajā personā, noskaņa ir ļoti atsvešināta, galvenais varonis uz savu dzīvi skatās kā svešinieks no malas, un pirmajā grāmatas pusē šķiet, ka grāmatā gandrīz nekas nenotiek. Galvenajam varonim nomirst māte, bet viņam būtībā vienalga, jo viņi jau sen atsvešinājušies. Merso iemīl skaistā Marija, bet viņam vienalga. Marija grib ar viņu precēties, bet viņam joprojām vienalga. Viņa „draugs” piekauj kārtējo mīļāko, bet Merso tikai vienaldzīgi noskatās. Gandrīz visas grāmatas garumā tā Merso vienaldzība nejēdzīgi kaitināja, viņš šķita gandrīz kā tāds dzīvs mironis, vai, ja vēlamies pieturēties pie grāmatas nosaukuma, svešinieks pats savā dzīvē.
Bet tad sekoja tas absurdais tiesas process, kurā Merso par vainīgu atzīst ne tik daudz viņa nodarījuma dēļ, bet gan attieksmes un rakstura dēļ. Prokuroram Merso šķiet amorāls un sabiedrībai nederīgs cilvēks, un prokurora uzskatus pat var saprast, jo Merso patiešām izturas neciešami vienaldzīgi un atsvešināti, tomēr grāmatas gaitā arvien spilgtāk iezīmējas tas, ka tā nav vienaldzība, bet gan atturība, iespējams pat kautrība. Un Merso vienkārši neredz jēgu notikušo skaidrot atkal un atkal, viņš neizprot to, ka ar patiesības pavēstīšanu mazliet citādā veidā, viņš būtu mīkstinājis savu sodu. Tiesas prāvā Merso nodod viņa paša raksturs. Galu galā sanāk, ka „par slepkavību apsūdzēto sodīs ar nāvi tikai tāpēc, ka viņš nav raudājis mātes bērēs”.
Godīgi sakot, uz grāmatas beigām es jau sāku žēlot Merso, viņš vairs nešķita vienaldzīgs, bet gan sabiedrības nesaprasts. Un tad pašās pēdējās lapaspusēs nāca doma, ka Merso jau nemaz nav vienaldzīgs vai inerts, viņš ir neparasti pragmatisks un racionāls cilvēks, kas dzīvi uzskata par gandrīz bezjēdzīgu padarīšanu, savukārt sabiedrība to nespēj ne saprast, ne pieņemt.

Kritiķi šo darbu bieži dēvē par vienu no lieliskākajiem eksistenciālisma paraugiem, tomēr pats Kamī savas dzīves laikā vienmēr strikti noraidīja viņam piekārto eksistenciālisma birku. Viņš pats apgalvoja, ka turoties pie absurdisma. Un, godīgi sakot, es neredzu iemeslu, lai šinī jautājumā nepiekristu autoram. Es gan tik smalki nepārzinu žanru viegli plūstošās robežas, tomēr, ja man jāvērtē šo darbu, es drīzāk saku, ka tas ir absurdismam un nevis eksistenciālismam piederīgs.

Starp citu, lasot šo grāmatu, man šķita interesanti tas, kā grāmatas, īpaši tad ja lasītas cieši viena pēc otras, sasaucas viena ar otru pat tad, ja tām ne sižetiski, ne žanriski nav ne mazākās līdzības. Piemēram, grāmatas sākumā man Merso šķita virspusēji līdzīgs Čārlijam no „Puķes Aldžernonam”- tā pati pasaules un sabiedrības neizpratne un nezināšana, tikai iemesli pilnīgi citi. Savukārt Merso izteiktā doma par to, ka visiem būtu pareizi viņu aizmirst tūlīt pēc nāves, uzreiz sasaucās ar 451 grādu pēc Fārenheita, kur cilvēki nevēlas sērot un mirušie tiek ātri sadedzināti, bet vēl ātrāk aizmirsti. It kā 3 absolūti atšķirīgas grāmatas, kurām īsti pat nekā kopīga nav, bet galvā veidojas ciešas asociācijas. Iespējams tāpēc, ka tik ļoti dzīvoju līdzi grāmatām un visus varoņus uztveru kā dzīvus.

Nobeigumam jāsaka, ka grāmata man patiesi patika, par spīti tam (vai varbūt tieši tāpēc), ka sākumā ārkārtīgi kaitināja. Grāmatā paustās idejas ir labas, dzīves un atsvešinātības atspoguļojums- lielisks. Un ir pilnīgi skaidrs, kāpēc šī grāmata ir iekļauta 100 must-read grāmatu sarakstā.

Vērtējums
9/10
(es pēdējā laikā nevaru saprast- es pārāk viegli dāļāju labus vērtējumus vai tomēr lasu tikai labas un izcilas grāmatas…)

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. Sisyphus

    31st December 2012 at 2:55 pm

    Kamī tiešām tā ir teicis? Jaunības laikos esmu daudz laika pavadījis viņa piezīmju grāmatiņās, neko diži citu, kā pierakstus par teātri, mīlestību un cieņu pret krievu literatūru un viņu eksistenciālismu, tur bija pagrūti atrast. Ja nu vienīgi dienu piezīmes, kā arī darbu manuskriptu uzmetumus :) Tādēļ man būtu grūti piekrist par to absurdismu, jo, lai gan daži no stāstiem ir pavisam savādi, tiem visiem ir kas “apakšā” – kaut vai Mērī nemanāmā nacistu okupācija, sižetiskā līdzība ar citiem darbiem, izmisums, līdzcilvēku pat plānprātība, ja tā var sacīt. Bet feins darbs, feins!

     
    • spigana

      31st December 2012 at 3:03 pm

      Nu tādai informācijai es uzdūros, mazliet palasot par Kamī.

       
      • Sisyphus

        31st December 2012 at 3:56 pm

        To varētu teikt par Sartru, kas par šādu izrunāšanos uzspļāva Nobela komitejai :)

         
  2. Zilo

    4th February 2013 at 11:59 pm

    “…grāmata man patiesi patika, par spīti tam (vai varbūt tieši tāpēc), ka sākumā ārkārtīgi kaitināja” – lasīju “Svešinieku” ļoti, ļoti sen, bet šis teikums uzsita atmiņas, jo, toreiz lasot, jutos līdzīgi :)