Hemingvejs- tā ir visīstākā sodība. Nav daudz citu autoru, kas mani tik ļoti ievilktu savās grāmatās un liktu dzīvot savos stāstos. Lasot Hemingveju, man vairāk kā jebkad radās vēlme dzīvot Parīzē, vai vēl labāk- dzīvot Parīzē divdesmitajos gados. Lai arī līdz šim Hemingveju sanācis lasīt samērā maz (ne mazākās nojausmas, kāpēc tā), Hemingvejs ir stabili ierindojies manu mīļāko autoru topā.
A Moveable Feast ir autobiogrāfisks īso stāstu krājums par Hemingveja dzīvi Parīzē divdesmitajos gados. Stāstos parādās vairākas tā laika slavenības- Ģertrūde Šteina, Skots un Zelda Ficdžeraldi, Ezra Paunds un citi- un stāsti pēc savas būtības ir brīnišķīgs laika, vietas un vides atspoguļojums.
Mani fascinē Hemingveja „vienkāršais” stils, lai gan teikt par Hemingveju „vienkāršs”, man šķiet zaimošana. Viņš raksta īsi un konkrēti, patiesi, bez izpušķojumiem, bez liekuļošanas un piepušķošanas. Un tieši šis patiesums ievelk sevī un iztēlē uzbur krāšņas un dzīvas ainas, liek just izsalkumu brīdī, kad autors raksta par badošanos un uzmetas zosāda, kad Hemingvejs raksta par Parīzes aukstajām ziemām un mazuli, kuru silda kaķis.
Šī ir grāmata par skaistu dzīvi un laimi par spīti visam, pēc šīs grāmatas izlasīšanas vispamatīgākais iespaids bija- par rakstīšanu Hemingvejam vēl labāk padevās tikai dzīvošana. Un māksla dzīvot ir prasme, kas piemīt retajam cilvēkam, jo īpaši dzīvot tik viegli tādos apstākļos.
A Moveable Feast ir burvīga grāmata, kas mani bezcerīgi savaldzināja. Pie kam, parasti man nepatīk lasīt viena un tā paša autora grāmatas vienu pēc otras, bet šoreiz pēc šīs nolikšanas būtu gribējies uzreiz lasīt nākamo Hemingveju, žēl tikai, ka mājās nebija, būs jāpaciešas.
Viens no citātiem, kas iekrita acīs:
„-I`d be glad to shoot you.
-Would you?
-No. There`s a law against it.”
Vērtējums:
9/10
