RSS
 

Sievietes, kuras skrien ar vilkiem. Klarisa Pinkola Estesa

27 Feb

Šī ir grāmata, no kuras es turētos pa gabalu un ij nedomātu to lasīt. Visās malās to slavē un dēvē par jauno sievietes bībeli, blogos un recenzijās stāsta, cik dziļas atklāsmes šī grāmata piedāvā un tad vēl kā kronis visam- goodreads pavīd viedoklis, ka šī grāmata varētu nepatikt tikai šovinistu cūkām un overly-sophisticated feministēm. Īsāk sakot- pārāk izklausījās pēc kārtējās sieviešu pašpalīdzības grāmatas un tas nu reiz ir lauciņš, kurā es nelienu.
Bet tomēr es izvēlējos izlasīt šo grāmatu. Izvēlējos tāpēc, ka grāmatas pamatuzstādījums šķita ļoti saistošs un no Zvaigznes vēl pirms grāmatas iznākšanas dabūju izlasīšanai nelielu fragmentu, kas man likās interesants.

Autorei tiek piedēvēti milzum daudz dažādi tituli, kurus es nu nekādīgi nespēju atcerēties, tomēr būtība ir tāda, ka viņa vāc senos mītus, nokasa no tiem cenzūru un lieko kristietības glazūru, un caur šiem senajiem mītiem un pasakām palīdz sievietēm atrast ceļu uz savu dabisko būtību mūsdienu pasaulē, kas noliedz tādas svarīgas lietas kā intuīcija un saikne ar Pirmatnējo Sievieti.

Uzstādījums izklausījās patiešām saistošs un tēma- bezgala aizraujoša, bet diemžēl izpildījums bija tāds, ka es sāku vēlēties, kaut es tomēr būtu klausījusi savai intuīcijai un grāmatai metusi līkumu.
Autores stils nemitīgi lika domāt, ka autore dzīvo pasaulē, kas pilnībā un neatgriezeniski atrauta no realitātes, pie kam vēl mēģina visus pārliecināt, ka viņas ceļš ir vienīgais pareizais un turpmāk nevienai saprātīgai sievietei vairs nebūs dzīvot kā līdz šim. Viss dabiskais un senais ir labs, viss mūsdienīgais- izmetams mēslainē kā sievieti graujošs un slikts.
Autore runā par apspiestām, vājām sievietēm, kurām netiek dota iespēja piepildīt savas vēlmes un ilgas, sievietes ir iesprostotas mājās kā krātiņā, bet viņām beidzot jāatrod spēkus izplest spārnus. Un tad piepeši nākamajā lapaspusē autore gari un plaši apspriež to, kā sieviete sajūt piepildījumu, zīdot bērnu. Piedodiet? Pirmkārt, sēdēt mājās un audzināt bērnus sievietēm neviens nekad nav aizliedzis, bet gan tieši pretēji, un, otrkārt, bērni un ģimene ne tuvu ne visām sievietēm ir dzīves piepildījums. Man tas „esi stipra un uzdrīksties” īsti loģiski negāja kopā ar „zīdi bērnu un tu sajutīsi piepildījumu”.
Rindkopa, kurā tiek stāstīts, kā Babajaga, iesaistot Vasilisu Brīnumgudro mājas darbu veikšanā, māca meitenei nebīties no savādām, neizprotamām un neparastām parādībām, manās acīs šo grāmatu sagrāva pilnībā par spīti tam, ka manā ikdienas dzīvē mājas uzkopšana patiešām ir savāda un neparasta parādība.

Un tomēr- man joprojām šķiet, ka šī būtu varējusi būt laba grāmata. Vai drīzāk- es neesmu šīs grāmatas mērķauditorija. Ja grāmata būtu sarakstīta baudāmākā stilā, ja būtu lakoniskāka un mazliet piezemētāka (nespēju noticēt, ka Spīgana to saka), ne tik pārspīlēta- man tā būtu patikusi. Savukārt pašreizējā variantā- šis nebija man. Šī grāmata ir jālasa sievietēm, kurām nepieciešams pamudinājums meklēt savu ES, un tām, kuras neattopas, ka viņu dzīvē kaut kas neiet pareizajās sliedēs. Es īsti nepiederu nevienai no kategorijām. Un ar intuīciju ar man nav problēmu sadzīvot.
Galu galā- šī grāmata piedāvā patiešām interesantas interpretācijas par mītiem un pasakām, tādas idejas, kas parasti pat prātā neienāktu, lasot tās pasakas, gan tāpēc, ka senie simboli jau zaudējuši nozīmi mūsu kultūrā, gan tāpēc, ka uztveram šos stāstus pārāk burtiski.

Tā nu nonācu pie grāmatas vērtējuma, kurā saku- šī nav slikta grāmata, bet tā nav paredzēta visām sievietēm, un, lai cik interesantas bija idejas, man tomēr bija grūti sagremot autores stilu, kas iemanījās manās acīs sagraut vai vismaz pazemināt šīs grāmatas vērtību.
Ja runājam par atklāsmēm- nu, var jau būt, bet jāatzīstas, ka es sev neko jaunu tur neatradu.

Bet viens citāts gan man patika:

„..mēs tikām mācīti kaunēties par savām ilgām.”

Vērtējums
5/10

P.S.- šī grāmata mani atkal uzvedināja uz domu, par kuru esmu pārliecināta jau sen: „Feminisma lielākais ienaidnieks ir feminisms.”. Ja sievietes vēlas sev izcīnīt dzīvē vietu un tiesības, kādas ir vīriešiem, tad nedrīkstētu izskatīties tā, ka sievietes patiesībā sev prasa privilēģijas. Ja jau ir vēlme būt vienlīdzīgām, tad arī jārīkojas kā vienlīdzīgām. Grāmatu jomā tas nozīmētu- lasīsim grāmatas, kuras ir vispārcilvēcīgas un piedāvā universālu filozofiju, nevis kaut ko, kas ir uzražots speciāli sievietēm, mākslīgi dalot seno gudrību sievietes un vīrieša gudrībā.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Tags: ,

Leave a Reply

 

 
  1. za_ne

    27th February 2013 at 12:30 pm

    Es arī šobrīd šo lasu, bet, diemžēl, pa šīm pāris nedēļām neesmu tikusi tālāk par pasaku “Sieviete-Skelets”. Es gribētu teikt, ka autores vienīgais spēks ir pasaku interpretēšana, kā Tu rakstīji- cenzūras nokasīšana. Grāmata ir neizsakāmi garlaicīga un stulbi pamācoša.

     
  2. santasbiblioteka

    27th February 2013 at 3:57 pm

    Es netiku taalaak par 40.lappusi. Man nepatika stils. Man likaas, ka autore visu laiku staasta, cik superiiga shii graaamata ir, un cik svariigi ir atrast pirmatneejo sievieti sevii, bet buutiibaa pie shii secinaajuma man vajadzeja nonaakt pashai personiigi.

     
  3. doronike

    27th February 2013 at 7:55 pm

    Interesants viedoklis, atšķiras no līdz šim lasītajiem un dzirdētajiem. Es grāmatu taisos lasīt jau gadus piecus :)
    Bet jāņem vērā, ka grāmata ir sarakstīta pirms 20 gadiem, šajā laikā women studies ir krietni attīstījušās.

     
  4. doronike

    27th February 2013 at 7:55 pm

    Interesants viedoklis, atšķiras no līdz šim lasītajiem un dzirdētajiem. Es grāmatu taisos lasīt jau gadus piecus :)
    Bet jāņem vērā, ka grāmata ir sarakstīta pirms 20 gadiem, šajā laikā women studies ir krietni attīstījušās.

     
  5. Lasītāja

    4th March 2013 at 9:08 pm

    Es grāmatu izlasīju laikam jau tad, kad Doronike vēl nebija sākusi vīkšīties, tāpēc manas atmiņas ir viegli miglainas un nekonkrētas. Man patika, bet es ļoti labu varu saprast, ka tā šķiet pilnīgi un galīgi nebaudāma, jo Estesas izteiksme pat angliski ir diezgan neierasta un vietām ļoti nedroši balansē uz robežas ar sviestainību. Man ir aizdomas, ka latviski tā varētu izklausīties vēl ezotēriskāk, un tas pat nav uzbrauciens tulkotājai. (Pirmatnējā sieviete gan man šķiet neizdevies Wild Woman atdarinājums.)

    Neatceros, ka būtu pamanījusi apgalvojumu, ka viss mūsdienīgais ir slikts, iespējams, tāpēc ka mūsu viedokļi šajā ziņā ir samērā līdzīgi. Cik atceros, man vietām bija par daudz kristietības, jo es gribēju pasakas, un tās nu es dabūju ar’, turklāt man ļoti patika gan iespēja jaunā veidā paskatīties uz zināmajiem motīviem, gan līdz tam nepazīstamie inuītu stāsti. Nu jā, es droši vien esmu mērķauditorija, turklāt man nav iebildumu pret psiholoģiskās pašpalīdzības grāmatām kā šķiru.

    Par sievietēm un mājas dzīvi. Iespējams, autore gribēja pateikt, ka ikvienai sievietei pašai ir jāizvēlas ar savu galvu, grib viņa bērnu vai negrib, un spārni nav jāupurē nevienas izvēles labad. Bet ar zīdīšanu varbūt nav nemaz tik vienkārši. Autore tomēr ir no ASV, kur ilgu laiku gandrīz nemaz netika pieļauta iespēja, ka sieviete dzemdē pati, bez epidurālās anastēzijas un ķeizargrieziena, to varēja izdarīt, tikai uzdrīkstoties nostāties pret sistēmu, ~un man ir smagas aizdomas, ka zīdīšana arī nebija iecienīta. Bērna barošanai tak ir domāti īpaši maisījumi, ko izstrādājuši speciālisti, mediķi. Nekādu māmiņalgu, neaizmirsīsim, tur arī nav.

    Vārdu sakot, grāmatā netrūkst aizdomīgu vietu, taču man šķiet, ka viss teksts kopumā ir labāks par atsevišķām sastāvdaļām, ja vien autores izteiksmes veids nav galīgi nepieņemams.

     
  6. Lasītāja

    4th March 2013 at 9:08 pm

    Es grāmatu izlasīju laikam jau tad, kad Doronike vēl nebija sākusi vīkšīties, tāpēc manas atmiņas ir viegli miglainas un nekonkrētas. Man patika, bet es ļoti labu varu saprast, ka tā šķiet pilnīgi un galīgi nebaudāma, jo Estesas izteiksme pat angliski ir diezgan neierasta un vietām ļoti nedroši balansē uz robežas ar sviestainību. Man ir aizdomas, ka latviski tā varētu izklausīties vēl ezotēriskāk, un tas pat nav uzbrauciens tulkotājai. (Pirmatnējā sieviete gan man šķiet neizdevies Wild Woman atdarinājums.)

    Neatceros, ka būtu pamanījusi apgalvojumu, ka viss mūsdienīgais ir slikts, iespējams, tāpēc ka mūsu viedokļi šajā ziņā ir samērā līdzīgi. Cik atceros, man vietām bija par daudz kristietības, jo es gribēju pasakas, un tās nu es dabūju ar’, turklāt man ļoti patika gan iespēja jaunā veidā paskatīties uz zināmajiem motīviem, gan līdz tam nepazīstamie inuītu stāsti. Nu jā, es droši vien esmu mērķauditorija, turklāt man nav iebildumu pret psiholoģiskās pašpalīdzības grāmatām kā šķiru.

    Par sievietēm un mājas dzīvi. Iespējams, autore gribēja pateikt, ka ikvienai sievietei pašai ir jāizvēlas ar savu galvu, grib viņa bērnu vai negrib, un spārni nav jāupurē nevienas izvēles labad. Bet ar zīdīšanu varbūt nav nemaz tik vienkārši. Autore tomēr ir no ASV, kur ilgu laiku gandrīz nemaz netika pieļauta iespēja, ka sieviete dzemdē pati, bez epidurālās anastēzijas un ķeizargrieziena, to varēja izdarīt, tikai uzdrīkstoties nostāties pret sistēmu, ~un man ir smagas aizdomas, ka zīdīšana arī nebija iecienīta. Bērna barošanai tak ir domāti īpaši maisījumi, ko izstrādājuši speciālisti, mediķi. Nekādu māmiņalgu, neaizmirsīsim, tur arī nav.

    Vārdu sakot, grāmatā netrūkst aizdomīgu vietu, taču man šķiet, ka viss teksts kopumā ir labāks par atsevišķām sastāvdaļām, ja vien autores izteiksmes veids nav galīgi nepieņemams.

     
  7. Lasītāja

    4th March 2013 at 9:09 pm

    Sasodīts, anestēzija, protams.

     
  8. Lasītāja

    4th March 2013 at 9:09 pm

    Sasodīts, anestēzija, protams.

     
  9. Juko

    5th March 2013 at 12:36 pm

    Atsaucos uz blogā pieminēto “Sidhartu”, gribas citēt : Ja kāds lasa rokrakstu, kura jēgu grib meklēt, tad nenicina tā zīmes un burtus un nedēvē tos par māņiem, nejaušību un bezvērtīgu čaulu, nē, viņš lasa tos, pēta un mīl tos, burtu pa burtam.
    Šobrīdī būtu laiks likt lietā padomu :).
    Šķiet, te vajadzīgs zināms briedums, lai spriestu par grāmatas vētību.

     
  10. Juko

    5th March 2013 at 12:36 pm

    Atsaucos uz blogā pieminēto “Sidhartu”, gribas citēt : Ja kāds lasa rokrakstu, kura jēgu grib meklēt, tad nenicina tā zīmes un burtus un nedēvē tos par māņiem, nejaušību un bezvērtīgu čaulu, nē, viņš lasa tos, pēta un mīl tos, burtu pa burtam.
    Šobrīdī būtu laiks likt lietā padomu :).
    Šķiet, te vajadzīgs zināms briedums, lai spriestu par grāmatas vētību.

     
  11. msmarii

    10th March 2013 at 6:21 pm

    Paldies par šo rakstu, citādi jau sāku baidīties, ka visas ir nemanāmi sazombētas un drīz apkārt sāks skraidīt pirmatnējo sieviešu bari. Neesmu lasījusi un netaisos lasīt. Es pati zinu kā man būt.

     
  12. msmarii

    10th March 2013 at 6:21 pm

    Paldies par šo rakstu, citādi jau sāku baidīties, ka visas ir nemanāmi sazombētas un drīz apkārt sāks skraidīt pirmatnējo sieviešu bari. Neesmu lasījusi un netaisos lasīt. Es pati zinu kā man būt.

     
  13. Gita Memmena

    5th April 2013 at 4:03 pm

    Pievienojos Juko. Izlasīju šo grāmatu 2004.gadā krievu valodā. Tā kā biju izlēmusi izlasīt vēlreiz, nopirku latviešu valodā. Manuprāt, grāmata ir lieliska, noderīga un vismaz bakalaura darba izstrādē bija TOP materiāls, kur smelties iedvesmu un zināšanas. Ļoti no svara, kāds tulkojums. Lai vai kā, plānoju grāmatu pārlasīt, ja ne oriģinālvalodā, tad krievu valodā noteikti :)

     
  14. Gita Memmena

    5th April 2013 at 4:03 pm

    Pievienojos Juko. Izlasīju šo grāmatu 2004.gadā krievu valodā. Tā kā biju izlēmusi izlasīt vēlreiz, nopirku latviešu valodā. Manuprāt, grāmata ir lieliska, noderīga un vismaz bakalaura darba izstrādē bija TOP materiāls, kur smelties iedvesmu un zināšanas. Ļoti no svara, kāds tulkojums. Lai vai kā, plānoju grāmatu pārlasīt, ja ne oriģinālvalodā, tad krievu valodā noteikti :)

     
  15. Lilita Viksna

    9th June 2013 at 8:29 am

    izlasīju pa diagonāli, jo autores visgudrība un pasaku interpretēšana mani riktīgi nokaitināja pēc kādas trešās pasakas… jā, autore ir tiešām gudra sieviete, bet diemžēl nemāk ar šo gudrību dalīties baudāmā veidā

     
  16. Lilita Viksna

    9th June 2013 at 8:29 am

    izlasīju pa diagonāli, jo autores visgudrība un pasaku interpretēšana mani riktīgi nokaitināja pēc kādas trešās pasakas… jā, autore ir tiešām gudra sieviete, bet diemžēl nemāk ar šo gudrību dalīties baudāmā veidā

     
  17. Santa

    4th January 2018 at 10:40 am

    Šī ir fantastiska grāmata. “Bērna zīdīšana” grāmatā gan bija domāta pārnestā nozīmē, kā daudz kas cits. Piekrītu, ka līdz šai grāmatai ir jāizaug, bet augam mēs visu mūžu. Arī es vienmēr esmu jutusies pašpietiekama, bet šobrīd ar siltu smaidu atskatos uz savām kļūdam, kas mani ir izaudzinšjušas par tādu cilvēku, kāds esmu šobrīd. Un zinu, ka mācīšanās ceļš turpināsies visu mūžu, cerams, vairs ne ar tik smagām kļūdām.