RSS
 

The Diving Bell and the Butterfly. Jean-Dominique Bauby

01 Mar

Pie šīs maģiskās grāmatas es nonācu netīšām. Parīzes Šekspīrnīcā pētīju citas grāmatas un no plaukta ārā vilku pavisam citu grāmatu, kad šī slaidā lokā piezemējās pie manām kājām. Pirms atlikšanas plauktā pārņēma ziņkārība, izlasīju grāmatas aprakstu uz grāmatas vāka un grāmata Šekspīrnīcas plauktā atpakaļ vairs nenonāca, jo šī ir ļoti īpaša grāmata.

Grāmatas galvenais varonis un vienlaikus autors piedzīvo smagu lēkmi, 3 nedēļas guļ komā, bet, kad atmostas, atklāj, ka viņš ir paralizēts no galvas līdz kājām. Vienīgā ķermeņa daļa, ko viņš spēj pakustināt ir viens acs plakstiņš. Bet paralizēts ir tikai viņa ķermenis, kamēr smadzenes un apziņa joprojām turpina darboties tikpat perfekti kā „iepriekšējā dzīvē”, kad Žans-Do bija slavenā žurnāla Elle galvenais redaktors. Šo stāvokli autors dēvē par „Le scaphandre et le papillon” jeb- ūdenslīdēja skafandrs un tauriņš. Viņa ķermenis viņu velk tumšās dzīlēs kā senlaicīgs ūdenslīdēja skafandrs, bet apziņa viņu aiznes neticamos piedzīvojumos ar tauriņa spārnu vieglumu.
Un šādā stāvoklī autors nodiktē savu grāmatu- ar ārpasauli sazinoties vienīgi mirkšķinot aci. Asistente viņam lasa priekšā speciāli izveidotu alfabētu, kurā burti sakārtoti pēc to lietojuma biežuma franču valodā, un pie vajadzīgā burta autors pamirkšķina. Tad process tiek atkārtots un tā grāmata tiek nodiktēta pa vienam burtam vien ar milzīgu pacietību un iejūtību.

Mani piesaistīja veids, kādā šī grāmata ir sarakstīta- man šķita, ja cilvēks ir veltījis laiku un pacietību, lai tik dramatiskā veidā nodiktētu grāmatu, šim cilvēkam ir, ko teikt un to ir vērts lasīt.
Katrs teikums, frāze, vārds ir rūpīgi izsvērts, apdomāts, ir izmests viss liekais, jo katrs vārds ir piepūle, un katra frāze ir jāiemācās no galvas, perfekti jānoslīpē, lai nākamajā rītā pa burtam nodiktētu asistentei.
Šī ir apbrīnojama, brīnišķīga, maģiska grāmata, kurā autors runā par savu dzīvi jaunajā stāvoklī, ko ārsti dēvē par locked-in sindromu. Par šo sindormu ārstiem praktiski nekas nav zināms un šī grāmata būtībā ir pasaulē pirmais materiāls, kas ļauj ielūkoties šādu cilvēku dzīvē, viņu grūtībās un mokās, ko sagādā nespēja veikt viselementārākās lietas- Žans-Do nespēj pat norīt siekalas, nemaz nerunājot par tādām lietām kā pabužināt galvu saviem bērniem vai runāt ar draugiem. Un tomēr autora vēstījumā nav ne miņas no rūgtuma vai aizvainojuma, grāmatu caurstrāvo vēlme cīnīties un cerība, burvīga satīra un humora izjūta. Un grāmatas valoda plūst viegli kā dzeja.
Lasot grāmatu, nav iespējams palikt vienaldzīgam un šī grāmata neizbēgami raisa cieņu pret autoru un viņa cīņu, kā arī liek uz dzīvi skatīties pavisam citām acīm. Šī grāmata ļauj atkal un atkal iemīlēt dzīvi.

Pēc šīs grāmatas ir uzņemta arī filma, kas ir perfekts papildinājums grāmatai, lai arī nespēja mani sajūsmināt tik ļoti kā pati grāmata. Filma lielākoties pasauli rāda no Žana-Do skatupunkta, ar visu ierobežoto skatu un acs mirkšķināšanu, filmai fonā skan galvenā varoņa iekšējais monologs, kuru citi nespēj sadzirdēt. Un izcilas noskaņas radīšanai filmā bieži parādās kadri ar tauriņiem vai cilvēku senā ūdenslīdēja skafandrā, kas slīkst.
Ja vispirms ir izlasīta grāmata, tad filma it kā uzliek punktu uz i un paspilgtina vai pabeidz grāmatas raisītās izjūtas. Neesmu pārliecināta, ka tikpat spilgts iespaids rastos pretējā secībā- vispirms filma un grāmata, tāpēc es, protams, kā vienmēr iesaku sākt ar grāmatu. (Starp citu, viena no modelēm, kas pavīd filmā Elle fotosesijas laikā, ir latviešu modele.)

Peter Bradshaw par filmu ir teicis burvīgus vārdus un man šķiet, ka tos tikpat veiksmīgi var attiecināt arī uz grāmatu:

„Compelling in it`s simplicity and truth. It is a vivid reminder that all of us, healthy and otherwise, have to live inside bodies that are terrifingly vulnerable, and when those bodies go wrong, tough questions are raised about our place in the world.”

Šī viennozīmīgi ir iedvesmojošākā grāmata, ko esmu lasījusi pēdējā laikā un es noteikti to grasos pārlasīt vēl un vēl tuvākā vai tālākā nākotnē.

Vērtējums
10+/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. Ofēlija Spektore

    1st March 2013 at 5:28 pm

    Es atceros, ka es šo grāmatu lasīju Humbertā. Linda ieteica. Tā arī vienā vakarā,trīs tējkanniņu laikā izlasīju. Es zinu, ka man ļoti patika, taču man nešķiet, ka es biju tādā sajūsmā. Ja godīgi – es pašu grāmatu atceros visai blāvi. Katrā ziņā, es gribēju, kaut grāmata būtu nedaudz garāka – es biju aizrauta, taču man šķiet, ka emocionāli grāmata mani neaizkkustināja TIK ļoti.
    Tagad paliek interesanti, kā es uz to reaģētu tad, ja es to lasītu tagad.