RSS
 

Simts gadi. Herbjorga Vasmu

04 Mar

Vasmu ir autore, kuru ir grūti izskaidrot un izstāstīt. Viņas grāmatu sižeti būtu piederīgi lubu romāniem, bet tas, ko Vasmu raksta, ne tuvu nav lubenes, tās ir grāmatas, kuras vēsta par vientulīgām bērnībām un stiprām, neparastām sievietēm. Vasmu grāmatas ir tiešas, atklātas un neizpušķotas, un Vasmu raksta par dzīviem cilvēkiem, tāpēc viņas grāmatas ir īpašas. Tas nekas, ja šie varoņi vai viņu dzīves notikumi ir dzimuši Vasmu galvā, tie ievelk lasītāju un pēc pēdējās lapaspuses pāršķiršanas gribas saukt- dodiet vēl!

Simts gadi ir stāsts par četru paaudžu sievietēm, par šo sieviešu likteņiem un izvēlēm, un šai grāmatai īpašu šarmu piešķir divas lietas- pirmkārt, Vasmu tik raksturīgais, krāšņais darbības fons- Norvēģijas ziemeļi, otrkārt, šis romāns ir autobiogrāfisks.

Kad dabūju tikko iznākušo Vasmu grāmatu, visiem Dekameroniem nācās pasēdēt maliņā un pagaidīt, jo šo grāmatu gribējās lasīt tūlīt pat. Tiesa, šī tomēr nekļuva par manu mīļāko Vasmu grāmatu- „Dinas grāmata” joprojām paliek nepārspēta, iespējams tāpēc, ka pati Dina man šķiet pievilcīgāka un aizraujošāka par šīs grāmatas varonēm. Un tiem, kuri vēl nav iepazinušies ar Vasmu grāmatām, es iesaku sākt tieši ar „Dinas grāmatu”, nevis šo, jo šī ir jātaupa vēlākam laikam, kad Vasmu grāmatas jau ir iepazītas un izpētītas. Kāpēc? Jo šī grāmata beidzot sniedz atbildi uz varbūt neizteikto jautājumu- kāpēc Vasmu raksta gandrīz tikai par „neredzamajiem bērniem”, par bērnībām, kuras reti nosaucamas par saulainām un par cilvēkiem, kas no tām izaug, kāpēc Vasmu tik ticami un dzīvi raksta par sāpēm un aizvainojumu, kas neviļus tiek nodots no paaudzes paaudzē.
Starp citu, to, ka šī grāmata ir autobiogrāfiska, es pati sapratu tikai grāmatas pašā pēdējā teikumā, jo man tik ierastā lasīšanas manierē grāmatas anotāciju pirms tam izlasījusi nebiju. Un šis atklājums grāmatas beigās mani bezgalīgi sajūsmināja.

Un tomēr šī ir grāmata, kurā ir jāielasās- sākums šķita tāds kā mazliet neveikls un tam vajadzēja tikt pāri, bet pēc tam jau stāstījums plūda raiti, bija jāaprod ar to, ka varoņu ir tik daudz, ka visus paturēt galvā iespējams nebūs, brīžiem grūti tikt līdzi arī nemitīgajai lēkāšanai laikā, un vēstules grāmatas beigās, manuprāt, mazliet pabojāja visādi citādi labu grāmatu.

Žēl gan, ka pret Vasmu grāmatām regulāri tiek veikti nežēlīgi noziegumi, liekot tām nēsāt briesmīgus vākus, kuriem nav nekāda sakara ar grāmatas saturu un kuri mūžīgi liek Vasmu grāmatām izskatīties pēc prastām lubenēm. Tas, kurš taisa šos vākus (latviešu valodas izdevumam ir saglabāts oriģinālais grāmatas vāks), acīmredzot nekad nav lasījis kaut vienu Vasmu grāmatu.

Bet vispār man šo grāmatu gribētos saukt par milzīgu puzli, kas sastāv no sīkiem gabaliņiem, kuri izmētāti pa visu grāmatu, un kopaina atklājas tikai pamazām, saprotot, kā tas vai cits notikums saistās kopā ar šo vai to.

Un vēl tikai mans mīļākais citāts no grāmatas:

„Ignorēt nozīmē pieņemt noteiktu lēmumu.”

Vērtējums:
7/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. Una

    5th March 2013 at 2:27 pm

    Mīļā Spīgana! Par kuriem Herbjorgas Vasmu grāmatu vākiem ir runa? Kuri jums atstāj lubenes iespaidu?