RSS
 

The Martian Chronicles. Ray Bradbury

06 Mar

Šī ir viena no tām grāmatām, kas man mājās krietnu laiku stāvējusi nelasīta (kauna traips manā izglītībā), bet nu es to beidzot izlasīju un nekādīgi nevaru saprast, kāda velna pēc nebiju to lasījusi agrāk, jo biju absolūtā sajūsmā. No otras puses gan- varbūt pat labi, ka nebiju lasījusi, jo mājās bija latviskā versija, bet tagad tiku pie angliskās un, protams, Bredberiju angliski lasīt ir krietni vien lielāka bauda.

Zeme ir uz kodolkara sliekšņa, bet cilvēki cer atrast jaunu patvērumu uz Marsa, kuru apdzīvo ārkārtīgi seni un saprātīgi marsieši.
Šai grāmatai ir netipiska uzbūve- tā būtībā ir īso stāstu krājums, un tos stāstus varētu lasīt arī jauktā secībā, katram no tiem ir pašam sava jēga, tomēr saliekot tos kopā, veidojas pilnīga kopaina, kas seko cilvēku gaitām uz Marsa un mēģinājumiem to iekarot.

Ja man šo grāmatu būtu jāraksturo vienā teikumā, es teiktu, ka tā ir grāmata, kas piedāvā perfektu atbildi uz mūžseno jautājumu: „Kāda ir dzīves jēga?” Šī nu reiz ir tā grāmata, kas spilgti parāda, ka fantastika nav nekāds „vieglais” literatūras žanrs, kā to dažkārt mēdz nicīgi dēvēt.
Šī grāmata ir perfekts filozofijas un piedzīvojumu sakausējums.

(No šīs vietas aprakstā būs sastopami daži spoileri.)
Manā galvā šī grāmata tā nosacīti iedalījās trīs daļās- pirmā daļa man patika visvairāk, tanī stāsti ir rakstīti vairāk no marsiešu skatu punkta un sižeta virzība ir spraigāka un asprātīgāka; otrajā daļā marsieši ir izmiruši un nu Marsu ir okupējuši cilvēki, šeit Bredberijs ir veiksmīgi attēlojis cilvēkus no vistumšākās puses, liekot teju vai kaunēties, ka piederi pie šīs rases, šinī daļā man ārkārtīgi patika stāsts, kurā kāds bagāts bibliofils uzbūvē māju pēc Po parauga, bija aizraujoši to lasīt; lūk, un trešā daļa ir tā, kurā cilvēki ir atgriezušies uz Zemes, lai cīnītos kodolkarā, šī daļa mani būtībā aizrāva vismazāk, vienīgi bija interesants stāsts par automatizētu māju, kas darbojas vēl ilgi pēc tam, kad visi tās iedzīvotāji ir nomiruši.
Pirmajā daļā, kā jau minēju, stāstos atklājās ārkārtīgi aizraujoši notikumi un tos marsiešu stāstus man būtu gribējies krietni vairāk, otrajā daļā tad nu vairāk parādās filozofija un apcere par cilvēka dabu un bezjēdzīgo rīcību. Trešā daļa mani mazliet mulsināja- man galīgi nebija skaidrs, kāda velna pēc visi tie cilvēki atgriežas uz Zemes, ja ir skaidrs, ka visi tur nomirs drausmīgi mokošā nāvē, jo plosās kodolkarš. Un grāmatā piedāvātais izskaidrojums- ka cilvēki vēl pārāk maz dzīvojuši uz Marsa un ilgojas pēc Zemes, mani galīgi nepārliecināja. Jā, es ticu, ka daži aizbrauktu atpakaļ, jo uz Zemes taču ir palikuši tuvinieki un tā, bet es tiešām nespēju noticēt, ka visi cilvēki pēkšņi ņem un speras atpakaļ uz Zemi tādā situācijā.
Starp citu, man likās, ka būtu interesanti pavērot, vai notikumi attīstītos savādāk, ja uz Marsu tiktu ne tikai amerikāņi, bet arī citu valstu iedzīvotāji.

Kopumā šī ir grāmata, kas uz mani atstāja lielu iespaidu un noteikti viena no tām, kas atmiņā paliks vēl ilgi, ilgi. Pievienoju savam favorītu plauktiņam un grasos kādreiz atkal pārlasīt.

Manuprāt, labākie citāti no grāmatas:

„Anything that`s strange is no good to te average American. If it doesn`t have Chicago plumbing, it`s nonsense.”

„Martians didn`t try too hard to be all men and no animal. That`s the mistake we made when Darvin shoved up.”

„..very reason for living is life; to enjoy and relish life.”

„Can one man be right while all the world thinks they are right? Let`s not think about it. Let`s crawl around and act exciting and pull the trigger.”

Vērtējums:
9/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. Lauma

    7th March 2013 at 11:22 am

    Jūtos kaut kur lasījusi, ka Marsiešu hronikas tiešām ir rakstītas pa stāstiņam un ar pārtaukumiem – laikam publicēšanai avīzē.

     
    • spigana

      8th March 2013 at 7:42 pm

      Jā, taisnība, dažiem stāstiem pat norādīts, ka autortiesības pieder tam vai tam laikrakstam.