RSS
 

Bēgšana no Franka. Herbjorga Vasmu

13 Mar

Pavisam nesen rakstīju par Vasmu grāmatu Simts gadi ar tādu neizteiktu domu, ka no Vasmu esmu ar mieru lasīt jebkuru grāmatu. Pēc tam mana māsa iekš to Twitter paziņoja, ka ir gatava atdot teju vai dvēseli par Vasmu grāmatu „Bēgšana no Franka”, kas grāmatnīcās vairs nav pieejama. Tad nu savtīgos nolūkos- lai apmaiņā pret grāmatu piespiestu māsu darīt man vajadzīgas lietas- iegādājos to grāmatu ibook.lv un pirms atdošanas māsai vēl paspēju arī izlasīt. Un, ak vai, nekad nebūtu domājusi, ka pienāks diena, kad man kādā Vasmu grāmatā būs tik smagi jāviļas.

Šoreiz neatstāstīšu sižetu, jo šai grāmatai laikam gan būtu svarīgi to nezināt.
Mums dota ir galvenā varone Sanne, līdz slimīgumam pedantiska būtne un piedevām vēl garlaicīga svētule. Neatceros pēdējo reizi, kad man kādas grāmatas galvenais varonis būtu tik šausmīgi riebies kā šinī grāmatā (pat Sagānas Akordos negāja pa tik augstiem plauktiņiem šinī ziņā). Bet es jau parasti saku, ka lasīt grāmatas ar varoņiem, kas personiski ir nesimpātiski, ir diezgan interesanti, ja vien to nav jādara ilgstoši.
Tad vēl ir Franks- Sannes mīļākais, kurš, protams, protams, katru mīļu dienu solās šķirties no savas sievas.
Un ir Frīda- Sannes draudzene, pilnīgs Sannes pretstats.

Grūti par šo grāmatu rakstīt, jo visas manas piezīmes, ko veicu lasīšanas laikā, beigās izrādījās grāmatas atrisinājums un galvenais pavērsiena punkts, tāpēc, negribot izspoilot grāmatu, nākas daudz paturēt pie sevis un nepateikt. Jāatzīst gan, ka tās grāmatas beigas krietni glāba visu grāmatu un vispār pēdējās pārdesmit lapaspuses bija krietni jēdzīgākas par visu grāmatu kopumā.
Es domāju, ka lielākā šīs grāmatas problēma ir tā, ka Vasmu ir atrauta no viņas ierastās vides- darbība vairs nenorisinās uz Norvēģijas krāšņās dabas fona- un Vasmu līdz ar to zaudē pusi savas pievilcības. Lai arī tā, protams, ir tikai un vienīgi autora darīšana, es domāju, ka „izkāpt” no Norvēģijas bija liela kļūda, jo pārējās Eiropas apraksti vairs tik skaisti nevedas un šķiet pliekani.
Jā, patiesībā visa tā grāmata šķita tāda plakana, bez dziļuma. Grāmatas pirmajā trešdaļā nenotiek praktiski nekas, mēs tikai varam iepazīties ar izcili kaitinošo galveno varoni. Tad pēc pirmajām simts lapaspusēm beidzot sāk parādīties vismaz kaut kāda emocionāla pievienotā vērtība- parādās bērnu nama ainas, kuras līdz pat grāmatas beigām tā arī paliek visspēcīgākās epizodes. Kaut kur ap grāmatas vidu vai pat vēlāk sāka parādīties arī darbība, bet savus augstumus Vasmu tā arī nesasniedz.
Netipiski Vasmu arī tas, ka galvenā varone ir nevis stipra sieviete, kas uz skarbās bērnības pamatiem uzbūvējusi neatkarīgu dzīvi, bet gan vāja bezrakstura būtne, kas peld pa straumi.

Man tā vien šķiet, ka Vasmu iznīkst, ja viņu izrauj no ierastās vides, un šī viennozīmīgi ir neveiksmīgākā Vasmu grāmata, ko esmu lasījusi. Ne miņas no tā Vasmu tiešā, gandrīz skarbā stila, tā vietā pie lasītājiem ir nonākusi banāla un diezgan vienmuļa grāmata. Es pat neesmu pārliecināta, vai to tiešām bija vērts lasīt.

Vērtējums:
4/10 (būtu likusi zemāku atzīmi, bet grāmatas atrisinājums man tomēr patika…)

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. Paula

    13th March 2013 at 11:12 am

    Par šo varu tikai piekrist. Lasīju pirms vairākiem gadiem un tā diemžēl bija mana pirmā tikšanās ar Vasmu – vīlos tik ļoti, ka citas viņas grāmatas lasīt tā arī neesmu mēģinājusi. Tavs apraksts par “Simts gadi” gan tagad uzjundīja vēlmi varbūt tomēr pamēģināt izlasīt kādu citu no Vasmu grāmatām:)

     
    • spigana

      13th March 2013 at 11:14 am

      Pavisam atmest ar roku Vasmu nevajag. Es silti iesaku mēģināt vēlreiz ar Dinas grāmatu.

       
  2. andrejs

    13th March 2013 at 11:33 am

    es gan īsti nepiekrītu, ka vasmu iznīkst, ja viņu izrauj no ierastās vides: dinas dēla sižets (lielu daļu sižeta gan esmu paspējis aizmirst) arī, manuprāt, lielākoties bija risināts centrāleiropā un par sliktu es to nesauktu. bet nu jā, tēli nāca no ziemeļnorvēģijas.