RSS
 

Un ēzelis ieraudzīja eņģeli. Niks Keivs

10 Apr

Reiz pienāca tāda diena, kad Spīganai atkal gribējās lasīt ko sulīgi, drūmi melnu, kaut ko, kas uzceptu smadzenes. Un viņa zināja, ka Spīganas grāmatplauktā ir atrodama tieši viena tāda grāmata- Nika Keiva „Un ēzelis ieraudzīja eņģeli”. Jā, tas ir tas pats Niks Keivs, kurš slavenais mūziķis un jā, viņa grāmata ir tieši tāda pati kā viņa mūzika.

Eikrids piedzimst mēms un izstumts, bet viņam ir dievišķs uzdevums. Viņa māte ir nevīžīga žūpa, bet viņa tēvs savas dienas vada, taisot nežēlīgus slazdus dzīvniekiem. Viņš dzīvo baismīgajā Ukuloras ielejā, kuras galvenie iedzīvotāji ir fanātiski ticīgie, kuru nežēlība nepazīst robežas. Un, kad mazā Beta tiek atzīta par svēto, izredzēto, tikai Eikrids ir tas, kurš zina patiesību.

Man vienmēr ir patikušas drūmas vai šizofrēniskas grāmatas, bet šī visā manā grāmatu lasītājas karjerā ir vienīgā, kas spējusi manī izraisīt patiesu riebumu un pretīgumu. Parasti, lasot grāmatas, es mēdzu našķoties, bet šoreiz es pavisam ātri atklāju, ka vienlaicīgi dabūt lejā šo grāmatu un ēdienu ir krietni pāri maniem spēkiem, un ēšanai atmetu ar roku, jo no grāmatas atrauties nespēju. Tiesa gan, kad pirms vairākiem gadiem šo grāmatu mēģināju lasīt pirmo reizi, es netiku tālāk par 20 lapaspusēm, es vienkārši nespēju izturēt toreiz šo grāmatu, bet šoreiz bija vēlme tieši pēc tādas un es jau zināju, kas mani sagaida, pie kam, šķiet, ka pēc tām 20-30 lapaspusēm pie grāmatas pamazām pierod un tā ievelk sevī.
Šo grāmatu pretīgu nepadara sižets. Protams, arī tas nav nekāds saulainais un notikumi ir šausminoši, bet ar briesmīgiem notikumiem vien riebumu nevienā neizraisīsi. Nē, šīs grāmatas galvenais trumpis ir fantastiskā valoda, kas galvā zīmē drūmi krāšņas ainas un liek sāpēs saviebties pie grāmatā tik bieži sastopamās vardarbības. Tieši autora stils un valoda ir tas, kas šo grāmatu no vienkārši riebīgu notikumu apraksta paaugstina par ģeniāli pretīgu literāru mākslas darbu.

Atļaušos citēt fragmentu no grāmatas anotācijas, jo es nudien nespēju vēl precīzāk aprakstīt šo grāmatu:

„Spēcīga, poētiska un nevaldāma proza. Neatvairāma un satriecoša savā barokālajā krāšņumā. Ja sen meklējat kādu, kas spēj rakstīt kā visrūdītākais klasiķis un pārsteigt ar pārdroša teksta ambīciju pamatotību, — tad tieši šo grāmatu ir vērts izlasīt. Nika Keiva pirmais un atzinību guvušais romāns ir fantastisks ceļojums gotiskas traģēdijas pasaulē.”

„Un ēzelis ieraudzīja eņģeli” ir neprātīga, piesātināta un brīnišķīga grāmata, kura atmiņā kavēsies vēl ilgi jo ilgi.
Un tomēr par spīti savai sajūsmai par šo grāmatu, es neesmu pārliecināta, vai es apņemtos to kādam ieteikt lasīt. Bukovska faniem droši vien jā un cilvēkiem, kam patīk melnas grāmatas, bet noteikti ne visiem.

Vērtējums:
9/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Leave a Reply

 

 
  1. Sisyphus

    10th April 2013 at 6:09 pm

    Šī ir ļoti skaista grāmata. Pat savā ziņā ļoti Keiviska, ja tā var sacīt, vismaz salīdzinājumā ar Banija Manro Nāvi. Atceros, ka skolas laikā lielu daudzumu no šīs grāmatas biju iemācijies no galvas. Šķiet tas bija gabals, kur galvenais varonis bija iekritis bedrē un lādēja visu pasauli. Tagad rodas sajūta, ka tur varēja atrast arī kaut ko Uz kraujas rudzu laukā, taču šī ir feināka, ar visu savu “tumšumu.”

     
    • spigana

      11th April 2013 at 5:01 pm

      Jā, diezgan interesanti, cik ļoti Bannijs MAnro atšķiras no šīs grāmatas…

       
  2. Aiga

    10th April 2013 at 6:21 pm

    Izklausās, ka man arī varētu patikt. Tikai jautājums – cik daudz tur ir vardarbība pret dzīvniekiem? Tas ir mans klupšanas akmens :(

     
    • spigana

      11th April 2013 at 5:00 pm

      Laikam jāsaka- daudz. Un piedevām tāda mega skarba un nežēlīga…. Bet domāju, ka pamēģināt jau var.