RSS
 

Hyperion. Dan Simmons

03 Jul

Pamazām cenšos samazināt to grāmatu skaitu, kas mājās stāv gadiem nelasītas. Hyperion gan salīdzinoši īsu laiku nosēdējis nelasīts- vien nieka pusotru gadu, bet nu beidzot pieķēros arī šai grāmatai. Pareizāk sakot- mani pierunāja tagad lasīt šo.

Uz grāmatas aizmugurējā vāka rakstīts, ka šī ir grāmata par septiņu cilvēku svētceļojumu 29. gadsimtā uz Time Tombs, kur viņus sagaida pusdievs, pusbriesmonis Shrike, kurš nepazīst žēlastības.
Lai arī tehniski šis apraksts atbilst grāmatas galvenajai sižeta līnijai, tomēr ne visai veiksmīgi raksturo pašu grāmatu, jo patiesībā grāmatā krietni lielāko daļu aizņem svētceļnieku dzīvesstāsti caur kuriem iepazīstam pasauli, kāda tā izskatās 29. gadsimtā pēc tam, kad Zeme gājusi bojā. Caur šiem stāstiem pamazām iepazīstam arī Shrike un daudz maz saprotam, kas un kā ir noticis cilvēces attīstībā. Un jāsaka uzreiz- neko īpaši labu jau nu cilvēki nav iemanījušies sastrādāt.

Šī man bija no tām jocīgajām grāmatām, ar kuru mocījos ilgi un gari- lasīju divas nedēļas, kas priekš 500 lapaspusēm un neierobežota brīvā laika tomēr ir ārkārtīgi daudz. Visjocīgākā bija sajūta, ka principā es saprotu- jā, šī ir laba grāmata, izcili sarakstīta, oriģināla, ar interesantu sižetu, bet mani personīgi tā absolūti nespēja aizraut, pie viena no stāstiem vispār šķita, ka tālāk vairs lasīt nespēšu. Īsti neesmu pārliecināta, kāpēc man pret šo grāmatu neradās siltākas jūtas, bet laikam jau galvenā vaina meklējama tanī, ka galvenie varoņi nav apveltīti ar personīgu raksturu, bet gan vairāk būtu uzskatāmi par arhetipiem, kas darbojas tikai savas profesijas vai dzīves ceļa robežās. Man tomēr vairāk patīk grāmatas par īstiem, dzīviem varoņiem, nevis cilvēkiem, kas raksturo kādu lielāku grupu, ko pārstāv. Ja nav vismaz viena spēcīga varoņa, kuram just līdzi visas grāmatas garumā, man grūti iet ar lasīšanu un grāmatas izbaudīšanu. Un jo vairāk man par šo žēl tāpēc, ka grāmata kā tāda ir patiešām laba.

Viena no lietām, kas padarīja šo grāmatu interesantāku ir tas, ka katrs stāsts ir ieturēts citā žanrā un savstarpēji manāmi atšķiras noskaņās.
1. Pirmais savu stāstu izklāsta mācītājs Hoyt un šo stāstu laikam gan viegli varētu ierindot šausmu stāstu kategorijā. Ar šo stāstu tiek aizsākta arī tendence, kas raksturīga visai grāmatai- vairāku varoņu stāsti vispirms tiek stāstīti par kādu citu personu un tikai tad par pašu varoni. Šis man šķita viens no visinteresantākajiem grāmatas stāstiem, pie kam viens no retajiem, kas likās pabeigts un neatstāja miljons minējumus par to, kas nu notiks tālāk. Bija arī gana patīkama mistērija, kur galu galā nekas nav tā, kā izskatās.
2. Karavīra Kassad stāsts mani teju vai nogarlaikoja līdz nāvei un šim es knapi tiku pāri. Tāds kārtīgs militārs action gabals ar šaušanu, sprādzieniem un kariem. Garlaicīgi man laikam bija tāpēc, ka šī ir tēma, kas mani nekad nav īpaši saistījusi un liela daļa no taktikas un ieroču aprakstiem pilnīgi neko neizteica. Ar šo stāstu tiku galā tikai tāpēc, ka šeit figurē vēl viena persona- mistiskā meitene, kuru Kassad satiek kara simulācijās. Tās daļas, kur parādījās meitene, bija gana interesantas, lai gribētos zināt, kas tad viņa īsti ir un no kurienes uzradās. Stāsta beigas neliek vilties un lasītājiem piedāvā vienu no šizofrēniskākajām seksa ainām, ko jebkad esmus sastapusi grāmatā.
3. Dzejnieks Silenus mani garlaikoja tikai nedaudz mazāk par karavīru un arī šo stāstu pievārēju ar lielām mokām. Es šo stāstu dēvētu par filozofijas un dzejas apvienojumu un manai gaumei šeit bija par daudz filozofijas un par daudz dzejas. Mani glāba vien tas, ka šeit bija ieskats Zemes pēdējās dienās, kā arī tās, ka pamazām atklājās dzejnieka milzīgā saikne ar Shrike. Kas raksturīgi visiem stāstiem, izņemot vienu, stāsta beigas bija krietni vien aizraujošākas par visu pārējo stāstu.
4. Skolotāja Weintraub stāstu es gaidīju visu grāmatu, jo mani ārkārtīgi interesēja, kāpēc viņš šinī ceļojumā uz savu nāvi ir paņēmis līdzi savu dažas nedēļas veco meitiņu Rachel. Biju izdomājusies tā un šitā, bet Bendžamina Batona tipa stāsts pārspēja visu, ko biju izfantazējusi. Šis stāsts viennozīmīgi ir mans šīs grāmatas favorīts un nelika vilties ne mirkli. Rachel ir arī vienīgā grāmatas varone, kurai spēju just līdzi, un gribēju uzzināt, kas ar viņu beigās notiks. Žēl, ka šī grāmata nesniedz atbildi uz šo jautājumu.
5. Svētceļojuma vienīgā sieviete Lamia lasītājiem piedāvā ačgārni klasisku Film Noir stāstu. Ačgārnu tāpēc, ka šoreiz klasiski vīriešiem piederošā detektīva loma šoreiz ir piešķirta sievietei, savukārt daiļās un liktenīgās klientes vietā ir ne mazāk pievilcīgs un liktenīgs vīrietis, kurš gan īsti nemaz nav vīrietis, bet vairāk mašīnas un cilvēka hibrīds. Šis bija tāds aizraujošs detektīvstāsts ar action elementiem un ļoti aizkustinošām beigām.
6. Grāmata sākās ar Konsula (godīgi sakot tā arī nepamanīju, vai kaut kur grāmatā ir minēts viņa vārds) uzaicinājumu svētceļojumā un ar viņa stāstu arī noslēdzas. Šis stāsts lasītājiem sagādā visvairāk pārsteigumu un negaidītu notikumu pavērsienu, jo izrādās, ka tie ļaunie nav nemaz tik ļauni un pati pasaule ar varbūt nav nemaz tāda kā izskatās, savukārt labajos tēlos slēpjas pa interesantam noslēpumam. Manuprāt ļoti veiksmīgs noslēguma stāsts, kas daudz ko saliek pa plauktiņiem.
Lai arī svētceļojumā dodas septiņi cilvēki, stāstus dzirdam tikai no sešiem, iemesla noskaidrošanu gan atstāšu lasītājiem pašiem. Un vispār man tomēr mazliet žēl, ka tas viens stāsts izpaliek, jo šķita, ka tam būtu jābūt interesantam, bet tas varbūt parādīsies nākamajā grāmatā.
Jā, šai grāmatai ir vēl 3 turpinājumi, ja pareizi saprotu- 2. grāmata turpinās no vietas, kur beidzās pirmā, bet 3. un 4. jau ir par citiem cilvēkiem. Laikam tā. Un tagad mani moka dilemma par to, vai es gribu lasīt otro grāmatu. No vienas puses- šo es knapi piebeidzu un biju nolēmusi turpinājumu nelasīt, bet no otras puses- pirmā grāmata beidzās visinteresantākajā vietā un atstāja intrigu par to, kas tad ar viņiem visiem notiks, tā nu laikam jau nāksies izlasīt vismaz otro daļu.

Kopumā- laba un interesanta grāmata, kuru mana ar spēcīgiem raksturiem izlutinātā gaume īsti nespēja līdz galam novērtēt, bet zinātniskās fantastikas cienītājiem noteikti patiks, nekur arī neesmu redzējusi īpaši sliktas atsauksmes par šo grāmatu.

Viens citāts gan man iepatikās:

“It no longer matters who consider themselves the master of events. Events no longer obey their masters.”

Ja parasti grāmatām vērtējumus dodu tikai pēc tā, cik ļoti tās izbaudīju, tad šoreiz atkāpšos no savas ierastās vērtēšanas sistēmas un grāmatai dodu divus vērtējumus- grāmatai kā tādai un tam, cik ļoti man grāmata patika personīgi.

Vispārīgais vērtējums:
8/10
Emocionālais vērtējums:
4.5/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. andris

    3rd July 2013 at 1:46 pm

    šī grāmata arī ļoti ilgi ir manā lasāmsarakstā, taču šķiet ka tev ir izdevies to pastumt tālāk rindā.
    P.S. Šī ir četru grāmatu cikla pirmā grāmata, tā ka iespējams par skolotāja meitiņu var noskaidrot turpinājumā.

     
    • spigana

      3rd July 2013 at 2:54 pm

      Tas nu gan nav pārāk jauki (nu, par to pastumšanu tālāk rindā). :(

       
  2. Asmodeus

    4th July 2013 at 8:12 am

    Man gan šis cikls ļoti patīk, esmu pāris reizes izlasījis. Otrā grāmata sniedz daudz atbildes, taču nav tik laba kā pirmā. Tagad lasot tavu aprakstu pilnīgi gribas izlasīt viņas vēlreiz.

    Tomēr autora tēma par to kas ir Dievs tehnogēnā pasaulē man patika.

    PS. Shrike ir tāds putnelis, ka savus nomedītos kukaiņus sprauž uz dzelkšņiem.

     
    • spigana

      5th July 2013 at 8:29 pm

      Tur jau tā lieta, ka tēma un sižets man arī patika (nu, vismaz lielākoties), bet lasīšana galīgi nevedās…
      Un uz Shrike es tā nebiju iedomājusies paskatīties. 😀

       
      • Ints Valcis (@asmodeus_lv)

        9th July 2013 at 10:32 am

        Otro reizi es šo ciklu lasīju sēdēdams Šeremetjevas lidostā, 14 stundas nebija ko darīt.