RSS
 

Mirdzums. Stīvens Kings

10 Jul

Kings ir kārtējais no tiem autoriem, ko lasīt taisījos jau sen, bet nezināmu iemeslu dēļ tā arī nebija sanācis iepazīties ar kaut vienu viņa grāmatu. Bet nu Zvaigznes svaigi izdotais “Mirdzums” mani pamudināja labot šo robu manā izglītībā un man milzīgs prieks, ka tā.
Vispār, man ar to šausmu žanru ir tā kaut kā jocīgi- šausmu filmas es kategoriski atsakos skatīties (nu labi, Kubrika ekranizāciju šai grāmatai gan laikam būs jāievērtē), savukārt literatūrā šausmu lauciņš mani neatbaida, drīzāk jau pat vilina. Grūti izskaidrot, kāpēc šāda nekonsekvence Spīganas izvēlēs, bet tā nu reiz tas ir. Man gan ir teorija par to, ka grāmatu ietekmi tomēr ir mazliet vieglāk kontrolēt, savukārt filmā redzētu kadru no atmiņas tik viegli neizdzēsīsi, tie mēdz uzpeldēt atmiņā visnepiemērotākajos brīžos.

Denijs ir piecgadīgs zēns, kuram daba devusi apbrīnojamas spējas- Mirdzumu- viņš dažkārt spēj saskatīt nākotni, ja kārtīgi papūlas, viņš spēj lasīt citu cilvēku domas un vienmēr sajust citu cilvēku noskaņojumu.
Denijam ir tētis Džeks, kurš kādreiz Slikti Uzvedās (pieaugušo valodā- bija alkoholiķis ar smagām paškontroles problēmām) un bija skolotājs. Bet tad Džeks skolotāja darbu zaudēja un nu viņš būs ziemas uzraugs viesnīcā “Overlook”, kura ziemā ir absolūti izolēta no pārējās pasaules.
Tā vien šķiet, ka nu Torensu ģimenes- Denija, Džeka un māmiņas Vendijas- dzīve ievirzīsies idilliskā periodā- visu ziemu varēs trijatā pavadīt vientuļajā viesnīcā, par iztikšanu nebūs jāsatraucas, Denijs mācīsies lasīt un visa ģimene atkal satuvināsies. Diemžēl viesnīcai ir savi plāni un savs laika ritējums. Denijs jau no paša sākuma zināja, ka viesnīcā slēpjas postošs ļaunums, bet tētim tik ļoti vajadzēja darbu.
Un tam visam pāri biedējošais, bet Denijam neizprotamais uzraksts AKVAPELS…

Jāatzīst, ka grāmata bija patiešām biedējoša, bet ne gluži tādā nozīmē, kā biju gaidījusi. Šinī grāmatā šausmas neslēpjas asiņainos slaktiņos vai staigājošos miroņos (par kuru trūkumu šeit arī nevarētu sūdzēties), bet gan tās atkailinātajā cilvēcībā. “Mirdzums” ir viens kārtīgs psiholoģisks romāns, kas katru cilvēka darbību izķidā pa sastāvdaļām un atklāj to, cik šaura robeža šķir normālu cilvēku no psihopāta. Protams, protams, šeit to izšķirošo grūdienu deva viesnīca, tātad pārdabiskie spēki, kuriem ikdienā neticam, tomēr nemaz nav tik grūti iedomāties, ka visas tās pārdabiskās lietas būtu tikai kādu pa īso sagājušu smadzeņu darbības rezultāts. Un tanī brīdī, kad šo grāmatu lasa, laiku pa laikam atceroties, ka kāds taču tiešām varētu šitā nojūgties un attiecīgi visu to arī pastrādāt- lūk, tad šī grāmata kļūst patiesi baisa un šausmīga.
Kā vienu no grāmatas galvenajiem plusiem jāmin to, ka spriedze tiek kāpināta lēnām, soli pa solītim. Lasītājs uzreiz netiek iemsts kaut kādā šausmīgā pasaulē, nemaz ne, viss sākas ar laimīgu dzīves brīdi, kad šķiet, ka nu jau visas problēmas ir garām. Un arī tad, kad grāmatā sāk ienākt pirmās pārdabiskās, šausmīgās lietas, pa galvu vēl maisās doma, ka varbūt tās bija tikai viņu iedomas. Nu, mēs taču zinām, cik dzīva ir bērnu iztēle un cik viegli nobīties no kailu zaru grabināšanās tukšā mājā.
Man šķiet, ka autoram milzīga uzslava pienākas par perfektu bērna attēlojumu. Ja tā padomā, nav nemaz tik daudz pieaugušo grāmatas, kurās bērni būtu attēloti dzīvi un ticami, kā bērni, nevis kā pieaugušo viedoklis par bērniem. Un vispār jau varoņi šinī grāmatā ir pavisam dzīvi un reāli (un man personīgi nesimpātiski, izņemot Deniju, protams), un arī viss tas aprakstītais domu process ir tieši tāds, kā dzīvē- līdz galam neizdomātas, saraustītas domas, visas smieklīgās un nopietnās lietas kopā vienā katlā. Tas domu haoss romānā bija ārkārtīgi labs, gluži tā it kā lasītājs pa taisno ielūkotos varoņu galvās.

Jā, vienā mirklī gan grāmata šķita par garu un bez salkanām beigām saulrietā es itin labprāt būtu iztikusi, bet kopumā mani ārkārtīgi sajūsmināja sižeta spirālveida virzība- būtībā visu laiku atkārtojas vieni un tie paši nedaudzie motīvi, bet ar katru reizi, kad tie parādās, tie ir pacelti jaunā līmenī, apaudzēti ar jaunām detaļām un nozīmēm.

Jāatzīst- ja aiz loga neplosītos vasaras svelme, bet gan rudens vētras vai ziemas sniegputeņi, man pēc šīs grāmatas būtu bail tumsā iet uz virtuvi padzerties un diez vai es ar vienu murgošanas reizi būtu tikusi cauri. Nezinu, cik daudz tas ir autora meistarības nopelns, cik daudz tur nospēlēja tas, ka grāmatā ir aprakstītas lietas, kas man arī reālajā dzīvē uzdzen šausmas, bet fakts paliek tāds, ka mani šī grāmata aizrāva un ievilka savos tīklos un netaisījās laist vaļā. Man personīgi šī grāmata bija gluži kā tanī aprakstītā viesnīca- tās interesēs itin nemaz nebija ļaut man aiziet. Un vēl pilnai laimei visas šausmas sākās ar lapsenēm, un man tā jau riebjas lapsenes, bet es sēžu un lasu grāmatu un man tieši gar degungalu nolido lapsene. Tā jau var padomāt, ka patiešām jumts aizgājis un pat atvadu zīmīti nav atstājis.
Viennozīmīgi ir skaidrs, ka Kinga grāmatas lasīšu vēl, un man šķita, ka šī ir ļoti laba grāmata ar kuru sākt Kinga daiļrades iepazīšanu. Domāju, ka varētu patikt Po faniem un tiem, kuri izbauda psiholoģiski šausminošu romānu.

Vērtējums
9/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Comments are closed.