Pirms dažām dienām nosolījos, ka turpmāk nemetīšos rakstīt grāmatu aprakstus uzreiz pēc tam, kad izlasīta grāmata, bet gan nogaidīšu kādu dienu, lai viss smuki saliekas pa plauktiņiem un apraksti nesanāk tik saraustīti. Bet kas Tev to deva… Izlasīju Hēga Kluso meiteni un nenoturējos ne stundu, kā jau gribas spert laukā visu, ko es par to brīnumu domāju.
Ar Kluso meiteni turpinu noīsināt mājās stāvošo, bet nelasīto grāmatu sarakstu, un jāatzīst, ka sanāca ļoti veiksmīga grāmatas izvēle- gan atbilstoši noskaņojumam, gan mazliet sasaucās ar nesen lasītām grāmatām un vienu otru, kas spilgi iesēdusies atmiņā.
Nav vērts pārstāstīt grāmatas sižetu, jo sižets šeit spēlē vien otršķirīgu lomu, šī grāmata vairāk ir piezīmes uz Baha partitūru malām un smalks cilvēku psiholoģiskais portretējums, nevis trilleris, lai arī sižeta pamatā ir starptautiska sazvērestība.
Tā vietā nāksies iepazīstināt ar diviem grāmatas galvenajiem varoņiem. Vispār jau to svarīgo varoņu ir vairāk, bet atklāt viņu raksturus jau būtu grāmatas spoilošana.
Kaspers Krone ir pasaulslavens klauns, kurš gan pašlaik ir iekūlies vairākās tiesas prāvās par nodokļu nemaksāšanu un kuram ir piespriesta izraidīšana no Dānijas. Tomēr galvenā lieta, kas raksturo Krones kungu, ir viņa fenomenālā dzirde- viņš ne tikai telefonsarunas laikā pēc dzirdētajām skaņām spēj noteikt otra cilvēka atrašanās vietu, bet spēj saklausīt pat katra cilvēka apslēptāko būtību, noskaņu, emocijas.
Savukārt Klāra Marija ir pārlaicīgi nopietns bērns, kurai apkārt plešas klusums. Dievišķais klusums, kuru Kaspers ir meklējis visu dzīvi.
Klusā meitene ir tāds tipisks skandināvu maģiskais reālisms. Tas te nav nekāds Markess, kura grāmatas plūst krāšņi, vijīgi un nepārtraukti, šis ir kārtīgs ziemeļniecisks, vēju aprauts maģiskais reālisms, kas ne mirkli lasītājam nepiedāvā atpūtu. Lasīt šo grāmatu ir kā skatīties teātra izrādi aiz aizvērtiem aizkariem, laiku pa laikam aizkari uz dažām sekundēm tiek pavērti nelielā spraudziņā un lasītājs ierauga, kas notiek uz skatuves, bet pēc tam aizkari tiek ar steigu aizrauti ciet un lasītājam neredzētās izrādes daļas jāpiedomā vien pašam.
Mani kaut kā vienmēr pievelk tās realitātei un loģikai nepiesaistītās grāmatas, es ar tām sastopos visneiedojamākajās un negaidītākajās vietās un veidos, visnegaidītākajos brīžos. Šī grāmata viennozīmīgi ir viena no tādām. Šeit nav nekā no mūsu pierastās realitātes, šai grāmatai ir pašai sava pasaule ar savu gravitāciju. Un arī savu laika ritējumu. Pareizāk sakot- šīs grāmatas laika līnijai izsekot vispār nav iespējams, es ātri attapos, ka vieglāk būs pieņemt, ka pilnīgi viss notiek vienlaicīgi, nevis mēģināt katram notikumam piemeklēt hronoloģiski atbilstošo vietu.
Vieglāk šo grāmatu būs uztvert klasiskās mūzikas pazinējiem, jo gana daudz šeit tiek izteikts tikai un vienīgi caur mūziku. Patiesībā pat aprakstīt šo grāmatu būtu vieglāk muzikāli, nevis vārdos, jo šai grāmatai piemīt absolūti unikāls muzikāls skanējums.
Kaut kādā ziņā gribas Hēgu salīdzināt ar Rušdi- abi ir tādi pašpietiekami rakstnieki, viņi tik nesās uz priekšu un ij nedomā pievērst uzmanību tam, vai lasītājs spēj izkluties cauri tai grāmatai.
Vienu mirkli gan man sāka šķist, ka Hēgs smejas par savu lasītāju un atklāti demonstrē savu intelektuālo pārākumu, bet es tā padomāju, ka vispār jau tā nav Hēga vaina, ka es no mūzikas neko nejēdzu un par reliģiju neinteresējos. Nevar jau pārmest cilvēkam to, ka viņš ir gudrs un izglītots tikai tāpēc, ka es kaut kādu daļu no tā nesaprotu un neuztveru.
Eksistē tādas grūtās grāmatas, kurām izburties cauri ir ārkārtīgi sarežģīti un grūti, toties pēc tam tās atstāj milzīgu gandarījumu un lietas, par kurām domāt vēl ilgi, ilgi. Pēc šīm grāmatām paliek spēcīga pēcgarša, kas netaisās lasītāju pamest, bet gan iekārtojas atmiņā uz palikšanu. Klusā meitene viennozīmīgi ir viena no tādām grāmatām. Patiesībā tagad, kad tā ir pabeigta, man tā patīk vēl vairāk kā pašā lasīšanas procesā, šī stāsta šarms turpina tikai pieaugt pēc tam, kad pāršķirtas pēdējās lapaspuses.
Iespējams šī pieaugošā patika pret grāmatu ir saistīta ar to, ka vismaz pirmajās trijās ceturtdaļās tā man uzdzina depresīvi apātisku noskaņojumu. Sākumā es nevarēju saprast, kāpēc tā, jo aprakstītie notikumi nav nemaz tik ārkārtīgi traģiski un grāmatā atrodamās skumjas ir tādas klauna skumjas, kas parasti man nepielīp. Un tad es sapratu- šī grāmata mani dzina apātijā tāpēc, ka tā nelaida mani sev klāt. Es drīkstēju būt tikai viena no tiem, kas sēž skatītāju rindās, bet nekad ielūkoties aizkulisēs, nemaz nerunājot par iekļūšanu grāmatas pasaulē. Šī grāmata efektīvi uzceļ barjeru starp sevi un lasītāju un lasītājam šeit vispār nav nekādas teikšanas, jāsamierinās vien ar to, kas tiek piedāvāts. Uz beigām gan situācija pamazām sāka mainīties- lai arī lasītājs joprojām nedrīkst izkustēties no savas vietas skatītāja krēslā, tomēr beidzot tiek atklāta visa skatuve un salīdzinājumā ar visu pārējo grāmatu beigas bija vieglas, kā pastaiga basām kājām zālītē pēc mežonīgas laušanās cauri džungļiem.
Jāsaka, ka šī ir viena grūta grāmata un tikšana tai cauri prasa zināmu piepūli un iedziļināšanos. Es par Kluso meiteni varētu runāt (vai mēģināt runāt, neveikli formulējot izjūtas, kas nemaz nedomā padoties vārdiem) vēl ilgi, manā blociņā tā aizņem rekordlielu vietu- 7 lapas sīkā rokrakstā, bet es domāju, ka šeit man vajadzētu apstāties.
Spīgana ir pārliecināta, ka grāmata viennozīmīgi ir lasīšanas vērta, tikai ir jāprot sevī atrast to pareizo toņkārtu un sinhroni noskaņoties ar šo grāmatu, tad nebūs tā dusmās jāmet pret sienu. Droši vien patiks mūzikas mīļotājiem un tiem, kuri saskata mazliet skarbās skandināvu literatūras neatvairāmo skaistumu un šarmu.
Citāti no grāmatas:
“Viņiem aiz muguras slējās ostas jaunceltnes. Kaudzē sakrauti dzīvokļi par 70 tūkstošiem mēnesī, projektēti kā kosmosa stacijas uz Marsa.”
“Elle. Tā nav atrašanās vieta. Elle ir transportējama. Mēs visi nēsājam to līdzi.”
“Patiesa brīvība ir tā, kad nav jāizvēlas, jo viss ir ideāls tāds, kāds tas ir.”
“Prātīgums ierobežo mūs, cilvēkus, un traucē mūsu uzņēmībai pret patiesi brīnumaino.”
Vērtējums:
9/10 (un ja es ilgi turpināšu par to domāt, vērtējums no 7-8, kas bija lasīšanas laikā, izaugs līdz visiem 10)
Ints Valcis (@asmodeus_lv)
15th July 2013 at 2:16 pm
Šī mans stāv pie varbūt vajag izlasīt. Tagad sāku nosliekties uz lasīšanu.
spigana
15th July 2013 at 8:07 pm
Visnotaļ apsveicama nosliekšanās.
Sibilla
15th July 2013 at 3:36 pm
“Klusā meitene” ir grāmata, kuras lasīšana patiešām var izvērsties par savdabīgu piedzīvojumu.
spigana
15th July 2013 at 8:06 pm
Šoreiz “savdabīgs” ir diezgan maigi teikts.