Mansards gana nesen atkārtoti izdevis Kristīnes Želves grāmatu “Meitene, kas nogrieza man matus”, kura mani pievilka ar ļoti glīto un gaumīgo noformējumu, un vāka fotogrāfiju es mierīgi varētu nodēvēt par izcilu. Tiesa gan, tā fotogrāfija manī iedveš mērenas šausmas, jo jau vīzija vien par to, ka kāds varētu ņemt un nogriezt manu bizi-līdz-jostasvietai, rada vēlmi sarauties kamoliņā un palīst zem segas, bet tas nekādā veidā nav saistīts ar šo grāmatu.
Neesmu pārliecināta, cik tehniski pareizi ir šo nelielo grāmatiņu saukt par stāstu apkopojumu, jo paši stāsti man nemaz pēc stāstiem neizklausījās, es drīzāk tās dēvētu par dzīves miniatūrām vai portretējumiem, dažus varbūt par skicēm, tomēr diez vai tehniskiem žanra apzīmējumiem šeit ir liela nozīme.
Grāmatā apkopoti septiņi stāsti, kuru vienojošā tēma ir dzīve 90. gadu Latvijā. Stāsti nav rakstīti ar domu par grāmatu vai to apkopošanu, tomēr tiem cauri nenoliedzami vijas unikāls autores stils un noskaņas vienotība.
Kā es paņēmu rokās šo grāmatu, tā arī izrāvu cauri vienā elpas vilcienā un tam par iemeslu kalpo ne tikai grāmatas nelielais apjoms, bet arī dzirkstošā un dzīvīgā nots uz kuras ieturēti visi stāsti. Tiem cauri vijas vieglums, ironija, brīnišķīga humora izjūta un spēja pasmaidīt par sevi, kas man šķita vissimpātiskākā autores rakstura īpašība.
Stāsti ne tikai ieskicē dažādas 90. gadu ainiņas, bet arī izcili portretē jaunu meiteni/sievieti ar visām viņas domām, cerībām, sapņiem, mīlestībām un pirmajām neveiksmēm. Vispār man vienmēr šķiet, ka ir vajadzīga zināma drosme, lai publiski sevi tik tieši atklātu.
Bez lieliskas humora izjūtas, dziļa psiholoģiska portretējuma un neaptverama viegluma šinī grāmatā uzslavas vērts ir arī veiksmīgais slenga lietojums- tas šajos stāstos ir ieplūdis tik dabiski, ka bieži to pat nemana, kas nebūt nav bieža parādība literatūrā.
Kopumā šī ir brīnišķīga, dzirkstoša un viegla, bet ne sekla grāmata, kuru noteikti ir vērts lasīt kaut vai tikai kā pamācību, kā viegli, ar humoru un bez drāmas uztvert reālo dzīvi, pie kam vēl ikdienā atrodot stāstīšanas vērtus stāstus. Nedomāju, ka kāds varētu nožēlot to laiku, kas būtu veltīta šīs grāmatas izlasīšanai.
Pēc šīs grāmatas man gribas teikt: “Dodiet vēl!”
Citāti no grāmatas:
“Revoļena vārds nozīmēja: Revoļucionnij Vožģ ĻEŅin*. Vecāki, kuri ir ielikuši zēnam šādu vārdu, pilnīgi noteikti ir spējīgi no viņa iztaisīt zemūdens inženieri.”
*Revolūcijas vadonis Ļeņins
“Pasaule gatavojās karam un, cik es atceros pasauli, tā vienmēr gatavojās karam. Protams, tajos brīžos, kad nekaroja.”
“Ļoti ilgi nezināju, ko īsti iesākt ar savu jaunību. Man gribējās to kaut kur likt. Un ilgu laiku es to liku mierā.”
Vērtējums:
9/10
