Grāmatu Spīgana par grāmatām

Neparko nespēju atcerēties, kāpēc pirms vairākiem gadiem šo grāmatu iesāku lasīt un atstāju puslasītu. Patiešām nespēju to saprast, jo šoreiz grāmata mani sajūsmināja un šķita absolūti brīnišķīga, viena no tām, pie kuras atgriezīšos vēl un vēl.

“Brīnumkaste” būtu saucama par visnotaļ drosmīgu literāro eksperimentu. Principā šī grāmata ir autobiogrāfija maģiskā reālisma žanrā (un šīs divas lietas vajag mācēt dabūt kopā), bet eksperiments slēpjas tanī, kā šī grāmata ir rakstīta. Pirms savas 80 dzimšanas dienas Grass saaicināja kopā savus astoņus bērnus un lūdza viņiem ierunāt audio formātā savas atmiņas par bērnību, kuras tad Grass pēc tam pārrakstīja grāmatā- vietām paspilgtinot detaļas, šo to pieklusinot, bet pamatā vienalga atstājot savu bērnu stāstījumu par dzīvi, kas nereti itin nemaz nav glaimojošs pašam Grasam.

“Brīnumkaste” ir maģiski dzīva grāmata, no tās juku jukām plūst Grasa nu jau pieaugušo bērnu balsis un lasītājs nemaz nemana, kurā mirklī jau ir ierauts iekšā visā tanī trakajā “mičumačā”. Bērni runā cits caur citu, pārtrauc viens otru, atstāj kaut ko līdz galam neizteiktu, brīnās par to vai šo un strīdas par atmiņu pareizību, un grāmata plūst precīzi tā, kā tuvu cilvēku saruna- juku jukām, saprototies no pusvārda un strīdoties, katram paliekot pie savas patiesības arī pēc miera izlīgšanas. Un tas viss kopā grāmatai piešķir neatkārtojamu ticamību, šķiet, ka ne tikai tas stāsts ir īsts un patiess, bet arī elpo un dzīvo pats savu dzīvi starp grāmatas lapaspusēm.
Lai arī grāmatas apjoms nesasniedz pat 200 lapaspuses, šo grāmatu nemaz nevar tā ņemt un aprīt vienā piegājienā, nē, nemaz nemēģiniet, iestrēgs kaklā. Grāmata ir ārkārtīgi intensīva un piesātināta, te nav nevienas pašas liekas detaļas, ir atstāta tikai pati stāsta esence, tāpēc šī ir grāmata, kas jābauda pa mazam malciņam, nesteidzoties, visu kārtīgi apskatot un izgaršojot. Tu cilvēki lasi to grāmatu un lasi, un lasi, un lasi, un tad vienu brīdi sāk šķist, ka nu jau galva ir piebāzta pilna un vajag pauzi, beidzot kārtīgi ievilkt elpu, lai pēc tam atkal varētu mesties iekšā tanī stāstā. Iespējams, tikai iespējams, šis ir tas iemesls, kāpēc pirms dažiem gadiem nespēju pievārēt šo grāmatu- varbūt bija par daudz, pārāk piesātināta, pārāk intensīva. Toties šoreiz tieši tā grāmatas intensitāte bija tas, kas mani tik ļoti pievilka pie tās.
Un tomēr nav tā, ka grāmata būtu smagnēja, nē, tieši otrādi- grāmata ir netverama un plūstoša, tā rit uz priekšu aizgūtnēm, katrs no astoņiem bērniem grib ātrāk tikt pie stāstīšanas, notikumi un atmiņas traucas uz priekšu, un brīžiem šķiet, ka nemaz netiec līdzi tai grāmatai.
Protams, nevar noliegt to, ka man šī grāmata īpaši mīļa tāpēc, ka galveno lomu tanī spēlē fotogrāfijas, un ne jau šādas tādas fotogrāfijas, bet gan noslēpumaini maģiskas, kas rāda pagātni vai nākotni. Un paši bērni tā arī nevar īsti izlemt, vai viņi tām tic vai nē, bet man ir pilnīgi skaidrs, ka tās fotogrāfijas nebija vis nekāda manipulācija, bet gan īstas un taustāmas pagātnes vai nākotnes liecības.

Šī grāmata nav nekāda parastā ģimenes hronika, tā ir īsts pasaku stāsts, kurā realitāte neatšķetināmi sajaucas ar mītiem un atmiņām, un emocijām. Šo grāmatu ir jālasa tiem, kas mazliet vēl tic pasakām un brīnumiem, tiem, kuriem patīk tikt ierautiem atmiņu virpulī un ielūkoties citās dzīvēs. Bet negaidiet no šīs grāmatas klasisku autobiogrāfiju ar faktiem un pareizo hronoloģiju, šī grāmata nav nekas tāds un pat ne tuvu ne. Šī grāmata ir vistuvākais tam, ko varētu saukt par organizētu haosu un labi sakārtotu nekārtību, te ir viss, ko vien var vēlēties cilvēks, kurš vēlas palasīt kaut ko, kas pierādītu, ka pavisam ikdienišķa dzīve var būt pavisam maģiska un brīnumaina.

Vērtējums
10/10