RSS
 

Šantarāms. Gregorijs Deivids Robertss

02 Aug

Pirms ķerties pie šīs grāmatas būtu visnotaļ ieteicams kādu brīdi apmeklēt svaru zāli, jo šī nav no mazajām grāmatām- vairāk nekā 900 lapaspušu un gandrīz pusotrs kilograms. 12 dienas to visur nostaipīju līdzi un tas svars ir diezgan jūtams. Īpaši, ja grāmatu vēl iemanās uzmest uz kājas….

Grāmatas sižets ir balstīts patiesos notikumos- paša autora dzīvē- un dzīve viņam nav bijusi nekāda vienmuļā. Pēc šķiršanās no sievas sācis lietot heroīnu un, lai spētu uzturēt šo visnotaļ dārgo atkarību, laupījis bankas. Par bruņotajām laupīšanām pasēdējis Austrālijas cietumā, no kura visnotaļ pārdrošā veidā gaišā dienas laikā izbēdzis, grāmatas autors ierodas Bombejā, kur uzsāk ārzemniekam pavisam netipisku dzīvi- paspēj gan mitināties graustu rajonos, gan nodibināt labdarības klīniku, gan iesaistīties mafijā un pa vidu vēl aizskriet uz Afganistānu karot ar krieviem.

Stāsts ir krāšņš un piedzīvojumiem bagāts, ja nebūtu zināms, ka autors pats to visu piedzīvojis, ne viens vien šo stāstu atmestu malā ar vārdiem, ka “tā jau dzīvē nenotiek” un nevajag te muļķības stāstīt, ja… Šī grāmata ir vēl viens pierādījums, ka dzīve var būt krāsaināka un notikumiem bagātāka par jebkuru grāmatu vai filmu.
Visprecīzākais šī romāna raksturojums laikam būtu- tas ir visīstākais Bolivudas kino tikai grāmatas formātā. Te ir gan dejošana, gan dziedāšana, gan kaušanās, gan lielā mīlestība, īsāk sakot- viss, kas atrodams košajā un skaļajā Bolivudas kino. Un šinī grāmatā ir atrodama brīnišķīga humora izjūta. Komiskas situācijas dažādo kultūru dēļ rodas vai ik uz soļa, un tie perfekti attēloti runasveidi brīžiem patiešām spēj smīdināt.
Šantarāms lieliski attēlo mums svešu kultūru, pavisam savādāku vidi, nekā tā, ko esam pieraduši redzēt, pilnīgi citu dzīvesveidu un domāšanu, neierastu spēju mīlēt svešiniekus un sadzīvot cieši, cieši kopā.
Zinu, ka ir cilvēki, kurus šī grāmata iedvesmoja ceļojumam uz Indiju, tieši tik krāšņa un mīlestības piesātināta tā ir. Mani arī šī grāmata ietekmēja, tikai pavisam citā virzienā- es sapratu, ka noteikti negribu uz turieni braukt. Grāmata tik dzīvi attēloja dzīvi Bombejā, tos cilvēku pūļus un mentalitāti, ka es sapratu- es personīgi tur neizturētu pat pāris stundas, nemaz nerunājot par vairākām dienām, es labprātāk to izbaudīšu no droša attāluma- lasīšu par to grāmatās.
Lai potenciālos lasītājus nebiedē milzīgais apjoms- grāmata lasās raiti un viegli. Un šeit man jāsaka- visu cieņu tulkotājai. Pirmkārt, uz latviešu valodu ir perfekti pārnesti visi tie īpatnējie indiešu izteicieni un tas, kā viņi izsakās angliski, otrkārt, tulkojums ir ārkārtīgi krāšņā, dzirkstošā un skaistā latviešu valodā, ar vārdiem, kas mums jau sen piemirsušies, bet šeit piešķir īsto garšu visai šai eklektiskajai grāmatai. Reti gadās, ka tik ļoti gribas slavēt tulkotāja darbu.

Pirms turpinu šo aprakstu ar lietām, kas mani šinī grāmatā kaitināja, vēlos tikai vēlreiz apliecināt, ka grāmata man patika un tā bija gana izklaidējoša, lai man nerastos šaubas par to, vai tiešām ir vērts turpināt un piebeigt tās 900+ lapaspuses.
Ja man būtu jānosauc šīs grāmatas žanrs, es teiktu- ceļojuma apraksts. Liels, ārkārtīgi detalizēts ceļojuma apraksts. Jā, šeit ir raita darbība, šaudīšanās un piedzīvojumi, tomēr es to nesaukšu par piedzīvojumu romānu, un pat par autobiogrāfiju ne, par spīti tam, ka grāmata patiešām ir autobiogrāfiska, jo grāmatas stils ir izteikti ceļojumu apraksta stils- detalizēti un smalki tiek aprakstīts, kas tad ar galveno varoni notiek, ko viņš piedzīvo, ko citi teica. Ja šis romāns būtu izfantazēts, neviens autors vienā grāmatā nesamestu divus tik atšķirīgus stāstus- Bombeju un Afganistānu, kurus kopā saistīja tikai darbojošās personas, bet ne notikumu gaita un noskaņa. Te ir tāds kišmiš ar rozīnēm un vēl AK-47 vēsturi pa vidu.
Un man īsti nav skaidrs, kā no īstiem, dzīviem cilvēkiem var uztaisīt tik plakanus varoņus kā šinī grāmatā. Katram varonim piemīt tikai viena viņu raksturojoša iezīme (par vienīgo izņēmumu varētu nosaukt kolorīto Prabakeru) un skumji, ka tas lielā mērā attiecināms pat uz galveno varoni, kurš taču ir autors pats, tāpēc teorētiski sevi vismaz būtu jāspēj attēlot kā dzīvu cilvēku, bet īsti tas autoram nav padevies. Un patiesībā jau iemesls ir skaidri redzams- autors, attēlojot sevi, ir neiedomājami liekuļojis un centies sevi nemitīgi attaisnot lasītāja (vai savās) acīs. Būtībā šo grāmatu mierīgi varētu uzskatīt par grēksūdzi. Autors ir paštaisns, liekulīgs vai muļķis, vai arī visi kopā, un tas neiedomājami kaitina.
Es tā uzreiz nespēju iedomāties otru grāmatas varoni, kas man būtu tik ļoti nepaticis kā Lins un līdz šim man nekad nebija radusies vēlme kādu grāmatas galveno varoni tā kārtīgi iepļaukāt, lai tak attopas beidzot. Nemaz nerunājot par to, cik neticami naivs un lētticīgs var būt viens cilvēks. Nu kā, nu kā viņu varēja pārsteigt visi tie noslēpumi, kas grāmatas beigās atklājās, kā viņš to visu varēja neredzēt un ko tieši viņš gaidīja no rūdītiem mafiozi? Kā var nebūt skaidrs, ka šie nav cilvēki, kas kaut ko dara pašaizliedzīgu mērķu vārdā un palīdz kādam, ja tur apakšā nav arī kāds personiskais labums?
Mani nepameta sajūta, ka autors absolūti nepazīst cilvēkus, neprot saskatīt apslēpto un sadzirdēt to, kas netiek izteikts skaļi, un diemžēl grāmatai tas nenāk par labu.
Un tās Lina un Karlas attiecības… Nu kur var divi pieauguši cilvēki cimperlēties riņķī un apkārt kā tādi neaptēsti pusaudži un taisīt drāmu visās malās? Un kad grāmatā parādījās frāze par karmisko, zvaigznēs ierakstīto mīlestību, man pirmo reizi gribējās to grāmatu mest pret sienu.
Vispār ar to mīlestības padarīšanu šinī grāmatā iet tā pagrūši. Ir nepieciešama liela meistarība, lai rakstītu par mīlestību labi un patiesi, tā, lai tas neskanētu banāli salkani, diemžēl autoram šādas meistarības īsti nav un bija vietas, kas man likās… nu, varbūt nevajadzēja gluži tā.
Vēl viena problēma ir ar tām mūžīgajām grāmatas gudrībām. Autors raksta, raksta par aizraujošiem notikumiem, bet tad piepeši izdomā lasītājam pamest kādu pabanālu pseidofilozofijas gabaliņu. Protams, ne visa grāmatas filozofija bija nebaudāma un tur bija arī ļoti labas idejas, kas bija apdomāšanas vērtas, par dažām es pat būtu ar mieru diskutēt, bet pa vidu bija tādi teksti, ka man gribējās jautāt, vai pats autors to vispār ir izlasījis un paklausījies kā tas izklausās no malas.
Īsti nespēju arī saprast, ko domāt par grāmatas vāku… Kad es to pirmo reizi ieraudzīju, es nodomāju, ka kaut ko bezgaumīgāku, banālāku un šausmīgāku es sen neesmu redzējusi (un vāka autora mājaslapu aizvēru tikpat ātri kā atvēru), bet no otras puses… Vispār jau tas vāks ir ieturēts tādā Bolivudiskā stilā, laikam jau šai grāmatai tas piestāv un šeit tīri labi iederas. Tā nu joprojām nesaprotu, ko domāt, laikam jau jāatzīst, ka par spīti manai nepatikai, tas vismaz saskan ar grāmatu. Bet tomēr, nu vai tad nevarēja kaut ko gaumīgāku?

Tomēr par spīti visai pseidofilozofijai, liekulībai un salkanajai mīlestībai, šī grāmata bija aizraujoša. Es nekā nespēju piekrist uz vāka rakstītajam un nosaukt šo par šedevru, tomēr noturēt manu uzmanību 900+ lapaspuses ir jāprot un tas nav viegli, pie kam Bombeja te ir atklāta visā tās krāšņumā un lasītāju grāmata aizved neticamā ceļojumā. Šī būs īstā grāmata brīdim, kad ir vēlme veltīt laiku eksotiskas kultūras izpētei un izdzīvot īsti eklektisku dzīvi otrā pasaules malā. Un noteikti patiks Bolivudas kino cienītājiem.

Citāti no grāmatas:

“Optimisms ir mīlestības brālēns, un trīs aspektos tas mats matā līdzinās mīlestībai: tas ir uzbāzīgs, tam ir problēmas ar humora izjūtu un tas uzrodas tādos brīžos, kad to vismazāk gaida.”

“-Tu baidies no augstuma?
-Tikai tad, ja tas atrodas zem manis!”

“..gaisā pastāvīgi virmoja kvēpaini putekļu mākoņi, kas nosēdās uz jebkuras virsmas, nosmurgājot to ar katoliski krāšņu cūcību.”

Vērtējums:
7/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. Lasītāja

    2nd August 2013 at 9:24 pm

    Hmm, hmm, tāda dīvaina tulkotājas slavēšana, izliekoties, ka viņai nav vārda. Itur! Māra. Māra Poļakova.
    (Ne par tēmu. Tu kaķi pie matu krāsas piemeklēji? Smuki.)

     
    • spigana

      3rd August 2013 at 8:51 am

      Jā, es pat nezinu, kas tas man par niķi cilvēkus dēvēt titulos, nevis vārdos.
      (Es vienmēr esmu zinājusi, ka Spīgana piestāvētu tikai rudam kaķim, bet vispār kaķītis izvēlējās mani. Un tagad ir briesmīgi greizsirdīga uz grāmatām. :D)

       
  2. msmarii

    5th August 2013 at 9:01 pm

    Raksta otrā daļa apstiprināja manas aizdomas par to, kas mani šai “ķieģelī” varētu kaitināt. Zināmas aizdomas jau bija radušās paviesojoties cienījamā grāmatas autora mājas lapā. Šī būs jāatstāj vecumdienām, kad viss labākais izlasīts, bet es ceru,ka tā nebūs 😀
    Par kaķiem – tas ir pilnīgi loģiski, ka rudmatei ir ruds kaķis. Uz tā plaukta viņš/-a izskatās traki nopietns, tāds kā norūpējies. Droši vien sēž virsū tai grāmatai, ko gribi paņemt.