Grāmatu Spīgana par grāmatām

Ja dzīve ir dikti rozā, jālasa grāmatas, kas salauž sirdi un tad uzmin tai ar kāju. Lasot grāmatas, es ļoti reti smejos un vēl retāk- raudu, un “The Fault in Our Stars” ir pirmā grāmata, kurai ir izdevies mani gan sasmīdināt, gan likt birdināt asaras (dažkārt arī vienlaicīgi), kas pats par sevi jau ir rādītājs, ka šī ir īpaša grāmata.

Hazel ir 16 gadus veca meitene, kurai konstatēts neārstējams plaušu vēzis. Kā viņa pati izsakās, “my lungs suck at being lungs”. Un tieši tad, kad viņa ir nolēmusi, ka nevēlas neskaitāmu cilvēku sirdīs atstāt rētas, viņa iepazīstas ar 17 gadus veco Augustus, kura vēzis ir prasījis viņa kāju. Jaunieši ātri atklāj, ka viņu starpā valda nepārvarams pievilkšanās spēks un sirdīs, kuru dienas ir skaitītas, rodas dziļas jūtas vienam pret otru.

Ziniet to sajūtu, kad klausoties lielisku mūziku, uzmetas zosāda? Šī grāmata izraisa precīzi tādas pašas izjūtas.
Ir vairāki iemesli, kāpēc man šī grāmata šķita tik laba, un viens no tiem ir (aizņemoties izteicienu no pašas grāmatas)- šī nav vēža grāmata. Jā, tā ir par diviem jauniešiem, kas ir slimi ar vēzi, bet viņu galvenā rakstura īpašība nav “vēža slimnieki” un šinī grāmatā nevalda heroiskas cīņas un cēlas nāves. Hazel un Augustus dzīvo īstas dzīves, smejas un cieš un vispār ir vieni no asprātīgākajiem un patīkamākajiem varoņiem, ko gadījies sastapt grāmatā. Viņi ir nevis Vēža Slimnieki, bet gan cilvēki, kuru ķermeņos ieperinājies vēzis. Grāmatā perfekti saplūst šķietami pretstati- perfekta humora izjūta un smagā, riebīgā cīņa ar vēzi.
Un tas viss ir uzrakstīts bezgala skaisti, lakoniski un patiesi, sniedzot lasītājam ieskatu sāpēs “no iekšpuses”. Jā, grāmata ir sāpīga un diez vai par šo tēmu vispār ir iespējams rakstīt savādāk, bet galveno varoņu spēja jokot par sevi, par savu slimību un nopietni diskutēt par tādiem jaautājumiem kā “Kāpēc olas ir ekskluzīvi brokastu ēdiens?” paceļ šo grāmatu pāri asarainiem stāstiem, kas izmisīgi cenšas spēlēt uz lasītāju jūtām.
Es pat īsti nezinu, kas man galvenajos varoņos patika vairāk- brīnišķīgā humora izjūta vai mēreni dumpinieciskā, tomēr dzīvesgudrā filozofija, kas var piemist tikai tīņiem, kas savā īsajā mūžā izcīnījuši smagākas kaujas, nekā liela daļa pieaugušo. Bet nopietni, es iemīlējos abos jauniešos un samērā negaidīto sižeta pavērsienu uztvēru ļoti personiski un diezgan personiski apvainojos uz Augustus māsām, kas ap viņu uķinās kā ar bēbi.
Mani sajūsmināja tas, ka autors kā gudru un dziļu cilvēku spēj atklāt 17 gadus vecu jaunieti, kura mīļākā grāmata ir vidospēles pārveidojums romānā, ka autors nemēģina saviem varoņiem likt lasīt nez kādus filozofus no augstajiem plauktiem, ka Hazel var vēl un vēl lasīt vienu un to pašu ārkārtīgi labo grāmatu, bet pēc tam ar vecākiem skatīties realitātes šova maratonus. Patīkami, ka autors nemēģina varoņu gudrību definēt ar kaut kādiem “ārējiem faktoriem”, bet gan atklāj to pamazām- viņu dialogos un domās.

Jā, bija lietas, kas mani kaitināja. Augustus neaizsmēķēto cigarešu metafora man šķita “par daudz” un bezgalīgi neloģiska, un es nevarēju saprast, vai tiešām viņi no sirds ticēja, ka rakstnieks viņiem izstāstīs grāmatas sižetu, kas palicis aiz grāmatas vāka, un nesapratu, kāpēc Hazel “V for Vendetta” uzskata par “puiku filmu”, tomēr tie vairāk bija nenozīmīgi sīkumi. Gandrīz vai varētu uzskatīt, ka šādi sīkumi grāmatā bija nepieciešami, savādāk Hazel un Augustus jau būtu pārāk perfekti…

“The Fault in Our Stars” ir dziļa, atklāta, sāpīga un satriecoši brīnišķīga grāmata. Gandrīz vai gribētos teikt, ka tā būtu jāizlasa visiem, tomēr es neriskēšu, jo ir cilvēki, kuriem noteikti nevajadzētu tuvoties tik sāpīgām grāmatām un, protams, neba nu visiem šī grāmata patiks. Un vispār man bail, ka es (un daudzi, daudzi citi) to tik ļoti saslavēšu, ka citi sacerēsies par daudz un galu galā grāmata izraisīs vilšanos. Tomēr man šī grāmata ārkārtīgi patika un gribas teikt, ka šī ir “svarīga” grāmata, kuru noteikti ir vērts lasīt.

Citāti no grāmatas:

“I started thinking about little kids putting a cylindrical peg through a circular hole and how they do it over and over again for months when they figure it ou and how basketball was basically just a slightly more aerobic version of that excersise.”

“I fell in love the way you fall asleep: slowly, and then all at once.”

Vērtējums:
10/10