RSS
 

Pī dzīve. Jans Martels

13 Aug

Pamazām buros cauri Bukera balvu ieguvušajām grāmatām un tā kā Zvaigzne tieši nesen ir pārizdevusi Pī dzīvi, ķēros klāt šai.

Pisīns Molitors Patels jeb Pī ir 16 gadus vecs indiešu zēns, kura vecāki nolemj pārcelties uz Kanādu. Tomēr kuģis cieš avāriju un Pī nokļūst pagalam neapskaužamā situācijā- kā vienīgais katastrofā izdzīvojušais cilvēks Pī 227 dienas pavada Klusajā okeānā glābšanas laivā kopā ar Bengālijas tīģeri.

Atzīstos, ka sākumā biju nedaudz vīlusies šinī grāmatā- biju gaidījusi tādu kārtīgu piedzīvojumu romānu par izdzīvošanu, bet dabūju zoodārzu teoriju. Protams, vēlāk parādījās arī kuģa katastrofa un dzīve laivelē, bet arī šo daļu nevarētu nosaukt par tādu ļoti spraigu un piedzīvojumiem bagātu. Tieši otrādi- grāmata ir lēna, tās galvenā tematika ir psiholoģiskais pārdzīvojums un reliģija, nevis piedzīvojumi, lielākoties lasītājs ir pamests viens pats likteņa varā mazā glābšanas laivā kopā ar Pī un viņa tīģeri. Protams, tā nekādā gadījumā nav grāmatas vaina, ka es nebiju kārtīgi painteresējusies, ko taisos lasīt, un, ja es tai būtu piegājusi ar citām ekspektācijām, man šī grāmata būtu patikusi krietni vairāk. Bet tagad tā nu sanāca, ka ne pārāk lielo grāmatu mocīju ilgāk par nedēļu. Man droši vien šī grāmata vairāk patiktu, ja autors nebūtu pieturējies pie lineāras hronoloģijas, es noteikti justos vairāk ieinteresēta, ja grāmata sāktos ar kuģa katastrofu un tad laiku pa laikam pārmestos atpakaļ uz Pī bērnību, lai lasītājam būtu nepieciešamais konteksts un zināšanas (jo stāstā tai bērnībai un zoodārzam ir milzīga nozīme). Bet nu labi, neba nu man mācīt cilvēkiem, kā grāmatas jāraksta.
Biju arī diezgan pārsteigta par to, cik neindiska ir šī grāmata. Kaut kā pēc apraksta- indiešu zēns, vairākas reliģijas un tā- biju iedomājusies, ka šī būs tipiski indiska grāmata, kas nebūt neatbilst patiesībai. Jā, te ir indiešu ēdieni un hindusims, bet kopumā grāmata vairāk vilka uz amerikānisku pusi (kas nav liels pārsteigums, ja grāmatas autors ir kanādietis).
Bet vispār nav tā, ka man pavisam, pavisam nepatika. Pī ļoti saprātīgi apspriež zoodārzus un gana loģiski izklāsta to, kāpēc labi un pareizi iekārtoti (ar uzsvaru uz labi un pareizi) zoodārzi nav uzskatāmi par cietumiem, un Pī filozofija par to, ka visas reliģijas būtībā ir balstītas vienos principos ir ļoti simpātiska par spīti tam, ka manai gaumei šinī grāmatā reliģijas bija krietni, krietni par daudz un apgalvojums, ka agnostiķiem vienkārši neesot iztēles, mani mēreni aizkaitināja. Visa tā reliģijas padarīšana bija arī iemesls, kāpēc es īsti nespēju rast kopīgu valodu ar Pī (un attiecīgi patiešām just līdzi), jo mani pat 16 gadu vecumā reliģija nespēja aizraut.
Visvairāk man šinī grāmatā viennozīmīgi patika tieši tā okeāna un laivas daļa, jo salīdzinājumā ar citām katastrofu grāmatām, šī šķita ārkārtīgi reāla un dzīvei pietuvināta. Te nav nekādas mistiskas izglābšanās vai cēlas filozofēšanas par dzīves jēgu, Pī kuļas uz priekšu kā nu māk un prot un grāmatā ir ļoti jūtams tas, cik viņa situācija ir skarba un mokoša.

Kopumā šī ir ļoti cilvēcīga grāmata par dzīvi, ciešanām un teju vai pārdabisku izturību ar ļoti ticamu stāstu par to, kādā mērā cilvēks ir spējīgs pielāgoties katastrofāliem apstākļiem, cik ļoti cilvēks mainās šādā situācijā. Un man patiešām žēl, ka gaidīju no grāmatas nepareizās lietas un paņēmu to lasīt neīstajā brīdī.

Citāts no grāmatas:

“Mīlestībai ir grūti noticēt, to jums pateiks katrs, kurš mīl.”

Vērtējums
7/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Leave a Reply

 

 
  1. doronike

    15th August 2013 at 11:23 am

    Man arī ar grāmatas lasīšanu gāja ilgi un neteikšu, ka uzreiz pēc tās aizvēršanas būtu sajūsmā, drīzāk atvieglota. Tomēr šobrīd šķiet, ka Pī dzīve ir no tām grāmatām, kuras nav tik viegli aizmirst – zēna trīs reliģiju prakse, stāsts par spoku salu un dubultais fināls man joprojām šad tad nāk prātā. Ja gramatu lasa kā alegoriju, ir vēl interesantāk.

     
    • spigana

      15th August 2013 at 11:04 pm

      Man šī laikam būs viena no tām grāmatām, kas sākumā nesajūsmina, bet kuru tomēr gribas pārlasīt vēlreiz.

       
  2. msmarii

    25th August 2013 at 7:43 pm

    Es gan laikam otreiz negribēšu pārlasīt, bet aizmirst arī nesanāks. “Pī dzīve” nespēj atstāt vienaldzīgu. Vispār pēc filmas noskatīšanās man grāmata patīk mazliet labāk kā sākumā.

     
  3. Mēnessmeitēns

    28th January 2014 at 6:31 pm

    Intereaanti. Bus jaizlasa,jo redzeta tikai filma. Kopuma interesanti paskarities, cik ljoti rezhisora prata lidojums ir lidzigs vai atshkjirigs no ta, ko uzrakatija autors. Filma bija krashnja,skatijos ieksh 2D. Interesanti, ka 3D filmu aizlieda skatities cilvekiem ar nestabilu psihi, galvas traumam un psihiski nelidzsvarotiem, tieshi delj iespaidigajiem specefektiem. Es uz 2D gaju, jo man nebija naudas prieksh 3D. Bet ari shaja formata es izbaudiju filmu par 100%. Interesanti, vai tikpat krashnja un izdomu kairinosha ir pati gramata.