Grāmatu Spīgana par grāmatām

Šo grāmatu es gribēju izlasīt jau sen, bet vienmēr sanāca to atlikt uz vēlāku un vēlāku laiku, un tad jau es uzzināju, ka Zvaigzne šo izdos latviski un nolēmu, ka ja jau tik ilgi esmu gaidījusi, varu paciesties vēl mazliet un lasīt šo latviski. Jāatzīst, ka tas bija viens lielisks lēmums, jo grāmata Māras Poļakovas tulkojumā skan brīnišķīgi un to lasīt bija tīrā bauda.

Stāsta galvenā varone ir Līžele- Grāmatu zagle, bet stāstītāja lomā uzstājas pati Nāve. Viss stāsts risinās nacistiskajā Vācijā 2. Pasaules kara laikā un tanī sastopami arī Līželes audžuvecāki, kas slēpj žīdu dūru cīkstoni, bariņš fanātisku vāciešu un vispār daudz kolorītu tēlu.
Brīdinājums- var gadīties, ka beigās būs mazliet jāparaud.

Šoreiz jāpiekrīt uzrakstam uz grāmatas vāka- šī ir talantīga, ļoti drosmīga un neparasta grāmata. Pirmkārt jau izvēlēties visu vēstīt no Nāves skatupunkta ir drosmīgs un neierasts solis, otrkārt, pierasts, ka šāda stila stāstos galvenie varoņi ir ebreji; par galveno varoni izvirzīt vāciešu meitēnu, kas desmit gadu vecumā vēl lāga neprot lasīt, ir interesants pavērsiens, kas stāstam piešķir pavisam jaunu garšu. Man šķiet, ka galvenās varones izvēle ir īpaši veiksmīga un nozīmīga, jo pierasts, ka literatūrā par tā laika Vāciju eksistē divi stereotipiski tēli- nospiestie ebreji un nacisti vācieši, kuri ir pārliecināti, ka ir labāki par visiem pārējiem, bet samērā reti parādās tie vācieši, kuri netic Hitlera režīmam, kuru sirdis lūzt, redzot to, kā izturas pret ebrejiem. Šis samērā netipiskais vāciešu attēlojums ir viena no lietām, kas mani īpaši piesaistīja šai grāmatai. Un ja šim vel piepluso aizraujošo Nāves tēlu, rodas kaut kas pavisam burvīgs un brīnišķīgs.
Pārsteidzoši bija tas, cik nedepresīva ir grāmata. Jā, stāsts ir skarbs un beigas nav nekādas laimīgās, un neviens nevelētos ar Līželi mainīties vietām, tomēr grāmata ir ieturēta sirsnīgā un patīkamā noskaņā, šausmas savijot ar šarmantu humora izjūtu un parādot to skaisto, kas atrodams pat briesmīgās dzīves situācijās.
Un ilustrācijas! Šinī grāmatā ir atrodamas tik skaistas un burvīgas ilustrācijas, ka gribējās tās aplūkot vēl un vēl, šī būs viena no retajām grāmatām, ko ne tikai atkārtoti pārlasīšu, bet arī izšķirstīšu kādu atsevišķu tās fragmentu. Iepriecina arī lieliskais vāks, šo grāmatu gribas grāmatu plauktā ielikt kāda īpaši redzamā vietā (varbūt pat blakus Vinnijam Pūkam.

Nevaru nepieminēt Nāves īpatno stāstīšanas veidu- lasītājam visi notikumu atrisinājumi tiek izklāstīti vēl pirms ir zināmi paši notikumi un arī grāmatas beigas ir zināmas jau labi agri. Kā saka pati Nāve- viņai spriedzes audzēšana ir netīkams paņēmiens, tāpēc beigas tiek izstāstītas vispirms un tad lielāka uzmanība tiek veltīta stāsta līkločiem un notikumu pavērsieniem, kas ved uz šīm beigām.
Varbūt tieši tāpēc, ka beigas jau bija zināmas, man grāmatas pēdējās 50-70 lapaspuses gribējās pavilkt garāk, mēģināju lasīt lēnāk, jo man bija mazliet bail nonākt pie tām beigām, visu laiku vēl pa vidu jaucās tāda muļķīga cerība, ka varbūt beigās viss iznāks savādāk, varbūt Nāve tikai gribēja muļķot mūs un beigas nebūs tik baismīgas un ciešanu pilnas, jo es Līželei ārkārtīgi pieķēros, man gribējās, lai viņai nebūtu visas tās šausmas jāpiedzīvo. Gribējās attālināt tos traģiskos brīžus un pakavēties nelielajā laimē, ko Līžele bija atradusi.

Grāmatu zagle ir ārkārtīgi skaisti sarakstīta grāmata, kas aizkustina un liek mazliet smieties, un rāda dzīvi no pavisam neierasta skatu punkta. Un kad es aizvēru grāmatas pēdējo vāku, man gribējās uzreiz sākt to lasīt no jauna, Grāmatu zagles pasaule mani tik ļoti ievilka sevī, ka es joprojām no tās īsti nevaru izkūņoties un vēl vairākas dienas pēc grāmatas pabeigšanas nevaru iesākt jaunu- mani ir piemeklējis smags grāmatu paģiru gadījums, kura galvenā pazīme ir nespēja ķerties klāt jaunai grāmatai, jo iepriekšējā vēl tik spēcīgi tur savā varā.
Šī ir grāmata, kuru noteikti iesaku izlasīt un kuru noteikti pēc kāda laika pārlasīšu atkal.

Citāts no grāmatas:

“..bija sajūta, ka viņš ir samīcīts pikucī- kā ar kļūdām pieķēzīta papīra lapa. Kā atkritums.
Tomēr viņš spēja sevi katru dienu atmīcīt un iztaisnot ar riebumu un pateicību. Nožēlojams, tomēr nesaplēsts gabalos.”

Vērtējums:
10/10

P.S. Novembrī gaidāma šīs grāmatas ekranizācija. Kad lasīju šo grāmatu, es bieži iedomājos par to, cik perfekts materiāls šeit ir filmai, ir gan spraigi sižeta pavērsieni, gan krāšņas vizuālās detaļas, vajag tikai meistarīgu filmu veidotāju un pietāti pret grāmatu. Bet tad es noskatījos filmas treilerīti un man šķiet, ka es jau jūtos mazliet vīlusies tanī filmā. Protams, protams, nesāksim spriest par filmu tikai pēc tās treilerīša un spriedumus atstāsim laikam pēc filmas noskatīšanās, bet man tā vien šķiet, ka filma būs uztaisīta pagalam salda un pielaizīta, atstājot aiz kadra visu to drausmīgo nabadzību un badu, un izmisumu, kam ir tik liela nozīme grāmatā. Man atliek vien cerēt uz to, ka filma kā tāda būs laba, un skumji nopūsties par to, ka tā diezin vai būs veiksmīga grāmatas ekranizācija…