Grāmatu Spīgana par grāmatām

Grāmatas ir tāda īpatna padarīšana- tu vispirms skaties uz kādu svešu grāmatu plauktā un domā, vai to lasīt. Tad tu kaut kādu iemeslu dēļ nolem, ka to grāmatu lasīsi. Un tad tu sāc lasīt grāmatu un tev šķiet, ka tā grāmata absolūti nav paredzēta tev. Bet tu cīnies, peldi pret straumi un rocies cauri grāmatai līdz piepeši attopies, ka grāmata ir tevi ievilkusi sevī un vairs nekad, nekad nelaidīs vaļā. Un tad tu to grāmatu centies pavilkt garāku, lasīt lēnāk, par katru cenu novilcināt brīdi, kad nāksies pāršķirt pēdējo lapaspusi un saprast, ka šim stāstam ir pienākušas beigas.
Protams, grāmatas lasīšanas process ne vienmēr izskatās tāds (un varbūt biežāk tas tāds nav, nekā ir), bet tieši tādas attiecības man izveidojās ar Jāņa Rozes izdevniecības izdoto grāmatu “Nams, kurā..”

Ārēji Nams ir pelēks un noplucis, citu iedzīvotāju nemīlēts, objekts, no kura visi labprāt atbrīvotos, un jo drīzāk, jo labāk.
Bet aiz nejaukās fasādes slēpjas kaut kas varens, kaut kas tāds, kas nevienam no Ārienes nekad nebūs izprotams, Namā jebkurš vienas dienas laikā spēs piedzīvot vairāk, nekā citi visas dzīves laikā.
No Ārienes viedokļa Nams ir tāds kā internāts bērniem-invalīdiem, bet tas, protams, ir tikai viens veids, kā uz to skatīties, un šis nenoliedzami ir visgarlaicīgākais un nepareizākais veids, kā uz to skatīties.

Ja man šī grāmata būtu jāraksturo ļoti, ļoti īsi, es teiktu, ka tā ir sirreāla glezna.
Šai grāmatai nedrīkst tuvoties ar aizspriedumiem vai, vēl ļaunāk, racionālu prātu, kas tendēts uz realitātes pētīšanu. Ļausim par Namu izteikties kādam tā iemītniekam:

“Nams grib, lai pret to izturas ar bijību. Tas grib noslēpumus. Cieņu un godu. Tas pieņem vai nepieņem, apdāvina vai aplaupa, iesmērē pasaku vai murgu, nogalina, nomierina, izaudzē spārnus…”

Un šis citāts neattiecas tikai uz Nama iemītniekiem, to pašu Nams sagaida arī no katra lasītāja. Gandrīz visi lasītāji apgalvo, ka šinī grāmatā ir bijis grūti ielasīties, ka tikai pēc apmēram simts lapaspusēm tā ir aizrāvusi un spējusi noturēt uzmanību. Bet man par šo grāmatu ir teorija- šī grāmata ir tas pats Nams, bet jebkurš lasītājs ir jauniņais Namā. Un neviens jauniņais Namā netiek un netiks pieņemts uzreiz, ir jāiziet zināmi pārbaudījumi, jāapgūst jaunas pieklājības normas un jāiemācās jauni likumi. Un tikai tad, kad lasītājs ir izturējis Nama pārbaudi, tikai tad lasītājs tiks pa īstam ielaists grāmatā. Dažiem tas notiks ātrāk, dažiem vēlāk, bet daži atklās, ka vispār nav piemēroti Namam. Tā tas vienkārši ir, ir jāskan vienā toņkārtā ar Namu, lai spētu izbaudīt šo grāmatu.

Šī grāmata bija viena no visinteresantākajām pieredzēm manā lasītājas karjerā un viennozīmīgi viena no visneaizmirstamākajām. Dzīvē mēs vispirms ieraugām citu cilvēku fizisko izskatu un tikai pēc tam sākam iepazīties ar viņu garīgo un emocionālo pasauli, ja izskats ir bijis gana pārliecinošs, bet šeit viss ir otrādi- mēs vispirms ieraugām iekšējo pasauli un tikai tad pamazām atkāpjamies uz fizisko realitāti. Sākumā tas rada apmulsumu (jo ir grūti iet pret lietu “dabisko” kārtību), bet vēlāk saproti, ka tas visam šim pasākumam nāk tikai un vienīgi par labu.
“Nams, kurā…” ir no tām grāmatām, kur autore vienkārši iet uz priekšu ar savu tekstu un ij nedomā apstāties un palūkot, vai lasītājs ir ticis viņai līdzi, šeit lasītājam cauri tekstam būs jācīnās pašam, lietas būs jāsaprot pašam un arī dzīve Namā būs jādzīvo pašam, citādi līdz grāmatas beigām netikt, bet vispār šī buršanās cauri tekstam, kas balansē uz robežas starp realitāti un ārkārtīgi murgainu sapni, sagādā milzīgu baudu un ļaus uz daudzām lietām paskatīties ar pavisam citām acīm. Papildus spējai spītīgi doties uz priekšu būs vajadzīga arī zināma pieredze metaforu atšifrēšanā, jo šeit tekstam ir vairākas nozīmes, būs vieglāk, ja lasītājs spēs lasīt starp rindiņām un spēs atšifrēt iesauku nozīmes (es gan joprojām neesmu līdz galam izpratusi apzīmējuma “fazāni” apslēpto jēgu, tā ka kaut kā uz priekšu jau varēs tikt jebkurā gadījumā).
Šī grāmata ir ne tikai vizuāli un emocionāli spēcīgs darbs, bet arī cilvēciskuma atkailināšana, šinī grāmatā teju nepanesami atklāti ir parādītas daudzas lietas, ko cenšamies no sevis noslēpt gan tiešā, gan metaforiskā nozīmē.
Varētu teikt, ka šī grāmata bija mazliet depresīva (jo īpaši sākumā, kad lasītājam vienīgā atvēlētā loma bija necils novērotājs, nevis pilntiesīgs Nama iemītnieks), bet manās acīs tas grāmatai nekad nav bijis mīnuss. Un brīžiem ir baisi atcerēties, ka mēs taču šeit runājam par bērniem un jauniešiem, lielākoties viņi ir tik dzīvesgudri vai tik ļoti izauguši citā pasaulē, ka šķiet- šeit darbojas ja ne sirmi vecīši, tad daudz pieredzējuši pieaugušie gan. Un jāatzīst godīgi- tie mirkļi, kad grāmata atgādina, ka runa tomēr ir par bērniem, ir skarbi.

Pavisam neilgā laikā jau otro reizi pārliecinos, ka ir bezgala interesanti lasīt grāmatas, kuru autors nodarbojas ar vizuālo mākslu (Petrosjana ir animācijas filmu māksliniece), jo šādu autoru darbos parādās neparasts vizuālais piesātinājums, šķiet, ka tieši šo autoru darbi atmiņā atstāj vizuāli visspilgtākos nospiedumus, jo, lasot šos darbus, ir tik viegli galvā skatīt vissmalkākās detaļas un nianses, kas citkārt literatūrā nav tik ļoti pamanāmas.

Jā, “Nams, kurā…” nav nekāda ātrā grāmata (man tā prasīja divas nedēļas lasīšanas laika plus nedēļa domu apkopošanas pirms nonācu līdz apraksta rakstīšanai), šī ir grāmata, ko izbaudīt nesteidzīgi, pakampt pa mazam gabaliņam, lēnām to apgremot un izgaršot. Šo grāmatu nevajadzētu arī pārdozēt, jo var gadīties problēmas atgriezties šinī realitātē.
Mariamai Petrosjanai ir perfekti izdevies uzburt piesātinātu, kustīgu, viļņojošu grāmatu, un Mārai Poļakovai ir tikpat burvīgi izdevies šo grāmatu atnest latviešu lasītājiem.
Grāmata, kuru visnotaļ iesaku izlasīt visiem īpatnējo maģiskā reālisma grāmatu piekritējiem, bet jo īpaši tiem, kuri spēj grāmatām tuvoties ar atvērtu prātu un spējām iejusties pavisam jaunā pasaulē. Un nebīstieties no grāmatas apjoma vai došanās svešumā- šis būs ceļojums, kas maģiju atklās pavisam jaunā gaismā.

Citāti no grāmatas (citējamo vietu vispār bija daudz, bet lielākoties bija grūti pievilkt klāt kontekstu:

“Visvairāk man tajās [indiešu pasakās] iet pie sirds karmas likumi. “Tas, kurš šajā dzīvē darījis pāri ēzelim, nākamajā pats kļūs par ēzeli.” Nemaz nerunājot par govīm. Ļoti taisnīga sistēma. Vienīgais, jo vairāk iedziļinies, jo kļūst interesantāk- kam tad iepriekšējā dzīvē pāri esi darījis tu?”

“Viņš smaida. Kā maniaks. Vai kā iemīlējies. Vispār jau tas ir viens un tas pats.”

Par šo grāmatu es gribētu runāt vēl ilgi, daudz un plaši, jo runāt par šo grāmatu īsi un prātīgi vispār nav iespējams, bet diemžēl šeit man nāksies likt punktu, tomēr es labprāt dzirdētu citu lasītāju komentārus (jo īpaši par to fazānu padarīšanu- man vienkārši trūkst kādas kultūras un/vai literatūras zināšanas, lai to atšifrētu).

Vērtējums:
10/10