Grāmatu Spīgana par grāmatām

Zvaigzne ir tikko latviski izdevusi grāmatu, kas visā pasaulē ir izpelnījusies milzīgu atzinību ne tikai no lasītājiem, bet arī slaveniem grāmatu autoriem. Un jāsaka, ka šī milzīgā atzinība ir pat ļoti pelnīta, katrā ziņā man šķita, ka šī ir viena no labākajām fantāzijas grāmatām, ko jelkad esmu lasījusi. Pat mazliet vairāk- šinī grāmatā ir absolūti viss, ko es varētu gaidīt no šī žanra.

Kots ir šķietami parasts viesnīcnieks mazā ciematiņā un, ja kādam no vietējiem ciematniekiem jūs pateiktu, ka viņu Kots ir tas pats slavenais bezasiņu Kvouts, kurš reiz izsaucis gan dēmonu, gan Taborlina Lielā ugunis, jūs uzskatītu labākajā gadījumā par pusjukušu pamuļķi. Tomēr patiesība ir tāda, ka šis pats parastais viesnīcnieks ir slavenais Kvouts, un to, kāds patiesībā ir viņa dzīves stāsts jūs uzzināsiet šinī triloģijā.

Darbība risinās citā pasaulē, laikā, ko mūsu pasaulē varētu pielīdzināt viduslaikiem, tikai šī pasaule ir krietni vien aizraujošāka par mūsējo, jo šeit darbojas maģija. Pie kam, maģija tāda ļoti pievilcīga- principā katrs var to apgūt un tai vairāk ir nepieciešama spēja koncentrēties un cītīgi mācīties, nevis kāds iedzimts talants. Ļoti demokrātiski un pievilcīgi, manuprāt. Tiesa gan, daļu no tās maģijas noteikti vajadzētu dēvēt par zinātni, citādi kāds vēl varētu mani noturēt par neizglītotu lauķi, jo tuvāk patiesībai laikam būs tā- ir Universitāte, kur jebkurš gana izglītots un maksātspējīgs cilvēks var iet mācīties, un mācības tā ļoti brutāli varētu iedalīt divās daļās- ir zinātne (kas nezinātājam patiešām izskatās pēc īstas maģijas) un ir vārdu māksla, kuru gan varētu dēvēt par maģiju, kas balstīta lietu patieso vārdu zināšanā. Universitāte un tas, kā darbojas šī pasaule, laikam gan bija mana vismīļākā daļa šinī grāmatā.
Vispār vienu brīdi man “Vēja vārds” sāka atgādināt le Gvinas “Jūrzemes burvi”- mums ir ļoti gudrs galvenais varonis ar ķērienu uz iekulšanos nepatikšanās, maģija balstās uz lietu īsto vārdu zināšanu un pat traumētā meitene šeit arī ir, bet sajūta par šo līdzību diezgan drīz pagaisa un otrajā grāmatā nav manāma vispār.
Un nevar noliegt, ka galvenais varonis- Kvouts- ir ārkārtīgi pievilcīgs tips. Gudrs, drosmīgs, apbrīnojami muzikāls, ar veiklu mēli un neticamām spējām sevi izpestīt no jebkuras ķezas, pat viņa neapdomīgais temperaments ieskaitās pie labajām īpašībām. Vienīgā problēma- man Kvouts šķita mazliet par labu, kāda sliktāka īpašība viņam noteikti nebūtu nākusi par skādi.

Kvouta stāsts ir teju vai neticami aizraujošs un 700 lapaspuses aizritēja nemanot par spīti tam, ka darbība ir samērā lēna un detalizēti aprakstīta. Un par spīti tam, ka fantāzijas-piedzīvojumu žanrs vedinātu domāt par vieglu un jautru grāmatiņu, tas šoreiz īsti neatbilst patiesībai, jo grāmatas kopējā noskaņa ir patiesi skumja (jo īpaši pirmās grāmatas pirmā puse) un stāsts ir piesātināts ar dramatiskām detaļām, kas liek patiesi just līdzi Kvoutam (otrajai grāmatai vienreiz pat izdevās mani saraudināt).
Pie kam, šai triloģijai ir vēl kāds liels pluss- lai arī pirmajā grāmatā Kvouts savu stāstu nepabeidz, tomēr neradās sajūta, ka stāsts aprāvās pusvārdā, pirmās dienas stāsts tika smuki noapaļots un nobeigts, kā jau pienākas kārtīgai grāmatai. Zinu, ka dažus nesajūsmināja tas, ka pirmā grāmata aptver tikai vienu dienu no tagadnes (no pagātnes Kvouts, protams, paspēj izstāstīt gana daudz), tomēr man vairāk patika tieši tā pagātnes daļa un tagadnes notikumi tik ļoti aizraut nespēja, tāpēc mani šāds lietu izkārtojums absolūti neapbēdināja.

Tomēr par spīti manai milzīgajai sajūsmai par šo grāmatu, ir vēl kāda lieta bez Kvouta pārlieku labā rakstura, kas man ne īpaši patika- mani nepameta sajūta, ka grāmatā pamatīgi klibo laika ritējums. Te nu varianti ir divi- vai nu Kvouta pasaulē dienas ir kā minimums divreiz garākas, nekā mūsējās, vai arī autors ir iemanījies pārāk īsā laikā sabāzt pārāk daudz notikumus. Pirmkārt, es īsti nenoticēju, ka visu pirmās grāmatas stāstu var izstāstīt vienā dienā, otrkārt, viss tas Trebonas piedzīvojums nu nekādīgi nevarēja iekļauties tajās pāris dienās.

Bet pat šādi trūkumi nespēja traucēt manai sajūsmai par šo brīnišķīgo grāmatu. Valoda ir skaista un viegli plūstoša, stāsts vairāk atgādina mūziku, nevis stāstu, pasaule ir tāda, ka es labprāt tanī dzīvotu (es droši vien ievāktos Universitātes Arhīvos) un mani īpaši sajūsmināja tas, ka, lai arī stāsts ir ļoti detalizēts un sīki izklāstīts, tanī tomēr nav nevienas pašas liekas detaļas, ja kaut kas stāstā parādījās, tad ir skaidrs, ka tam ir turpmāka nozīme sižetā un nekas nav pieminēts tāpat vien, garāmejot.

Kā vienmēr, par vislabākajām grāmatām ir visgrūtāk rakstīt, jo nodot to brīnumaino sajūtu, kas radās, lasot šo grāmatu, ir bezdievīgi grūti. Šī grāmata būtu atgriezusi manu ticību brīnišķīgām grāmatām pat tad, ja tāda būtu zudusi. Man šī grāmata patika tieši tik ļoti, ka tikko kā pabeidzu pirmo daļu, pasūtīju, lai man atved otro, un man mazliet sāp sirds par to, ka triloģijas trešā daļa vēl nav sarakstīta.
Noteikti iesaku izlasīt šo grāmatu visiem fantāzijas žanra cienītājiem un ne tikai- manuprāt, šī grāmata būtu arī labs sākums fantāzijas iepazīšanai.

Citāti no grāmatas:

“Vārdi ir svarīgi, jo tie daudz pasaka par savu īpašnieku.”

“Tieši tāpēc man patīk stāsti. Tie piedāvā skaidrību un vienkāršību, kuras trūkst reālajā dzīvē.”

“Reputācija ir savdabīgas bruņas, tā ir ierocis, kuru vajadzības gadījumā var draudīgi pavēcināt gaisā.”

“..bezbailība un drosme nav viens un tas pats.”

Vērtējums:
9/10