RSS
 

Vēja vārds. Patriks Rotfuss

28 Oct

Zvaigzne ir tikko latviski izdevusi grāmatu, kas visā pasaulē ir izpelnījusies milzīgu atzinību ne tikai no lasītājiem, bet arī slaveniem grāmatu autoriem. Un jāsaka, ka šī milzīgā atzinība ir pat ļoti pelnīta, katrā ziņā man šķita, ka šī ir viena no labākajām fantāzijas grāmatām, ko jelkad esmu lasījusi. Pat mazliet vairāk- šinī grāmatā ir absolūti viss, ko es varētu gaidīt no šī žanra.

Kots ir šķietami parasts viesnīcnieks mazā ciematiņā un, ja kādam no vietējiem ciematniekiem jūs pateiktu, ka viņu Kots ir tas pats slavenais bezasiņu Kvouts, kurš reiz izsaucis gan dēmonu, gan Taborlina Lielā ugunis, jūs uzskatītu labākajā gadījumā par pusjukušu pamuļķi. Tomēr patiesība ir tāda, ka šis pats parastais viesnīcnieks ir slavenais Kvouts, un to, kāds patiesībā ir viņa dzīves stāsts jūs uzzināsiet šinī triloģijā.

Darbība risinās citā pasaulē, laikā, ko mūsu pasaulē varētu pielīdzināt viduslaikiem, tikai šī pasaule ir krietni vien aizraujošāka par mūsējo, jo šeit darbojas maģija. Pie kam, maģija tāda ļoti pievilcīga- principā katrs var to apgūt un tai vairāk ir nepieciešama spēja koncentrēties un cītīgi mācīties, nevis kāds iedzimts talants. Ļoti demokrātiski un pievilcīgi, manuprāt. Tiesa gan, daļu no tās maģijas noteikti vajadzētu dēvēt par zinātni, citādi kāds vēl varētu mani noturēt par neizglītotu lauķi, jo tuvāk patiesībai laikam būs tā- ir Universitāte, kur jebkurš gana izglītots un maksātspējīgs cilvēks var iet mācīties, un mācības tā ļoti brutāli varētu iedalīt divās daļās- ir zinātne (kas nezinātājam patiešām izskatās pēc īstas maģijas) un ir vārdu māksla, kuru gan varētu dēvēt par maģiju, kas balstīta lietu patieso vārdu zināšanā. Universitāte un tas, kā darbojas šī pasaule, laikam gan bija mana vismīļākā daļa šinī grāmatā.
Vispār vienu brīdi man “Vēja vārds” sāka atgādināt le Gvinas “Jūrzemes burvi”- mums ir ļoti gudrs galvenais varonis ar ķērienu uz iekulšanos nepatikšanās, maģija balstās uz lietu īsto vārdu zināšanu un pat traumētā meitene šeit arī ir, bet sajūta par šo līdzību diezgan drīz pagaisa un otrajā grāmatā nav manāma vispār.
Un nevar noliegt, ka galvenais varonis- Kvouts- ir ārkārtīgi pievilcīgs tips. Gudrs, drosmīgs, apbrīnojami muzikāls, ar veiklu mēli un neticamām spējām sevi izpestīt no jebkuras ķezas, pat viņa neapdomīgais temperaments ieskaitās pie labajām īpašībām. Vienīgā problēma- man Kvouts šķita mazliet par labu, kāda sliktāka īpašība viņam noteikti nebūtu nākusi par skādi.

Kvouta stāsts ir teju vai neticami aizraujošs un 700 lapaspuses aizritēja nemanot par spīti tam, ka darbība ir samērā lēna un detalizēti aprakstīta. Un par spīti tam, ka fantāzijas-piedzīvojumu žanrs vedinātu domāt par vieglu un jautru grāmatiņu, tas šoreiz īsti neatbilst patiesībai, jo grāmatas kopējā noskaņa ir patiesi skumja (jo īpaši pirmās grāmatas pirmā puse) un stāsts ir piesātināts ar dramatiskām detaļām, kas liek patiesi just līdzi Kvoutam (otrajai grāmatai vienreiz pat izdevās mani saraudināt).
Pie kam, šai triloģijai ir vēl kāds liels pluss- lai arī pirmajā grāmatā Kvouts savu stāstu nepabeidz, tomēr neradās sajūta, ka stāsts aprāvās pusvārdā, pirmās dienas stāsts tika smuki noapaļots un nobeigts, kā jau pienākas kārtīgai grāmatai. Zinu, ka dažus nesajūsmināja tas, ka pirmā grāmata aptver tikai vienu dienu no tagadnes (no pagātnes Kvouts, protams, paspēj izstāstīt gana daudz), tomēr man vairāk patika tieši tā pagātnes daļa un tagadnes notikumi tik ļoti aizraut nespēja, tāpēc mani šāds lietu izkārtojums absolūti neapbēdināja.

Tomēr par spīti manai milzīgajai sajūsmai par šo grāmatu, ir vēl kāda lieta bez Kvouta pārlieku labā rakstura, kas man ne īpaši patika- mani nepameta sajūta, ka grāmatā pamatīgi klibo laika ritējums. Te nu varianti ir divi- vai nu Kvouta pasaulē dienas ir kā minimums divreiz garākas, nekā mūsējās, vai arī autors ir iemanījies pārāk īsā laikā sabāzt pārāk daudz notikumus. Pirmkārt, es īsti nenoticēju, ka visu pirmās grāmatas stāstu var izstāstīt vienā dienā, otrkārt, viss tas Trebonas piedzīvojums nu nekādīgi nevarēja iekļauties tajās pāris dienās.

Bet pat šādi trūkumi nespēja traucēt manai sajūsmai par šo brīnišķīgo grāmatu. Valoda ir skaista un viegli plūstoša, stāsts vairāk atgādina mūziku, nevis stāstu, pasaule ir tāda, ka es labprāt tanī dzīvotu (es droši vien ievāktos Universitātes Arhīvos) un mani īpaši sajūsmināja tas, ka, lai arī stāsts ir ļoti detalizēts un sīki izklāstīts, tanī tomēr nav nevienas pašas liekas detaļas, ja kaut kas stāstā parādījās, tad ir skaidrs, ka tam ir turpmāka nozīme sižetā un nekas nav pieminēts tāpat vien, garāmejot.

Kā vienmēr, par vislabākajām grāmatām ir visgrūtāk rakstīt, jo nodot to brīnumaino sajūtu, kas radās, lasot šo grāmatu, ir bezdievīgi grūti. Šī grāmata būtu atgriezusi manu ticību brīnišķīgām grāmatām pat tad, ja tāda būtu zudusi. Man šī grāmata patika tieši tik ļoti, ka tikko kā pabeidzu pirmo daļu, pasūtīju, lai man atved otro, un man mazliet sāp sirds par to, ka triloģijas trešā daļa vēl nav sarakstīta.
Noteikti iesaku izlasīt šo grāmatu visiem fantāzijas žanra cienītājiem un ne tikai- manuprāt, šī grāmata būtu arī labs sākums fantāzijas iepazīšanai.

Citāti no grāmatas:

“Vārdi ir svarīgi, jo tie daudz pasaka par savu īpašnieku.”

“Tieši tāpēc man patīk stāsti. Tie piedāvā skaidrību un vienkāršību, kuras trūkst reālajā dzīvē.”

“Reputācija ir savdabīgas bruņas, tā ir ierocis, kuru vajadzības gadījumā var draudīgi pavēcināt gaisā.”

“..bezbailība un drosme nav viens un tas pats.”

Vērtējums:
9/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
  1. andris

    28th October 2013 at 12:22 pm

    Mani pārsteidz, ka mums bija jāgaida tik ilgi, kamēr šis burvīgais darbs tiks izdots latviešu mēlē. Angliski es to lasīju, šķiet, pirms gadiem pieciem.
    Solīt tikai triloģiju gan ir drusku šmaukšanās, jo izlasot otro grāmatu top skaidrs, ka triloģija ir tikai Kvota stāsts līdz “mūsdienām” (optimistiskā prognoze). Un ņemot vērā, ka Rotfusa kungs raksta tikpat intensīvi kā Dž.Martins, tad līdz Kvota stāsta noslēgumam būs jāgaida savi gadi 10-15.
    Trešā grāmata gan jau esot sarakstīta un ir zināmas cerības, ka nākamgad tā varētu nonākt līdz lasītājiem.
    P.S. Tā traģiskā meitene/kurtizāne gan ir dikti kaitinoša.

     
    • spigana

      28th October 2013 at 4:18 pm

      Hmmm, man nebija ienācis prātā, ka stāstu varētu turpināt pēc “mūsdienām”, šķita, ka pa vidu Kvouta pagātnes stāstam varētu atrisināties arī mūsdienas.
      Un Denna gan man patika par spīti visām tām muļķībām, ko viņa iemanījās sastrādāt. Īsti atbilstoša meitene Kvoutam un katrai šādai grāmatai taču vajag liktenīgo sievieti. :)
      Bet ar traģisko meiteni savā aprakstā es vairāk biju domājusi Auri.

       
      • Ints Valcis (@asmodeus_lv)

        28th October 2013 at 5:27 pm

        Domāju, ka ceturtā noteikti būs par mūsdienām. Jo ne jau velti hronists tika atmānīts pie Kvotes, lai liktu viņam atcerēties sevi. Denna man šķiet būs viņam kāda tante, bet ko lai zina jāņem vērā, ka Kvotem šķiet ir tikai piecpadsmit gadi.

         
        • spigana

          28th October 2013 at 5:52 pm

          Otrajā grāmatā viņam ir 16.
          Un par Dennu es drīzāk spētu noticēt tam, ka viņa ir kāda bagāta lorda meita un beigās traģiski nomirs Kvouta rokās, nevis, ka viņa būtu Kvouta tante. :)

           
      • andris

        28th October 2013 at 7:05 pm

        Auri biju pavisam piemirsis.
        Vienkārši Dennu savā prātā esmu jau padarījis par traģisko tēlu, ņemot vērā, ka Kvots “mūsdienās” ir viens + ķēniņkāvējs :)

         
      • Asmodeus

        3rd November 2013 at 8:45 pm

        Patiešām, esmu kļūdījies Denna nav nekāda tante!

         
        • spigana

          5th November 2013 at 10:50 pm

          Domāju gan, ka nav. 😀
          Man gan ir teorija, ka kāda cita grāmatā pieminēta sieviete ir Kvouta tante, bet apstiprinājumu tam vēl neesmu guvusi.

           
  2. andris

    28th October 2013 at 12:22 pm

    Mani pārsteidz, ka mums bija jāgaida tik ilgi, kamēr šis burvīgais darbs tiks izdots latviešu mēlē. Angliski es to lasīju, šķiet, pirms gadiem pieciem.
    Solīt tikai triloģiju gan ir drusku šmaukšanās, jo izlasot otro grāmatu top skaidrs, ka triloģija ir tikai Kvota stāsts līdz “mūsdienām” (optimistiskā prognoze). Un ņemot vērā, ka Rotfusa kungs raksta tikpat intensīvi kā Dž.Martins, tad līdz Kvota stāsta noslēgumam būs jāgaida savi gadi 10-15.
    Trešā grāmata gan jau esot sarakstīta un ir zināmas cerības, ka nākamgad tā varētu nonākt līdz lasītājiem.
    P.S. Tā traģiskā meitene/kurtizāne gan ir dikti kaitinoša.

     
  3. Andis

    3rd November 2014 at 12:47 am

    Arī man pašam piezīmēs bija:
    “..bezbailība un drosme nav viens un tas pats.”

    Kā arī:
    “Bens man iemācīja Akmens Sirdi, prāta vingrinājumu, kas ļauj nolikt malā tavas emocijas un aizspriedumus, lai varētu skaidri domāt par jebko, ko vēlies. Bens teica, ka tas, kurš patiesi ir iemācījies Akmens Sirdi varētu aiziet uz savas māsas bērēm nenobirdinot ne asaras.”

    “Es gribu lai Tu tici, ka akmens kritīs un, ka akmens nekritīs, kad es to palaidīšu vaļā.”

    “Dienā, kad sākam raizēties par savu nākotni, mēs atstājam savu bērnību aiz muguras.”

     
  4. Ints Valcis (@asmodeus_lv)

    28th October 2013 at 5:27 pm

    Domāju, ka ceturtā noteikti būs par mūsdienām. Jo ne jau velti hronists tika atmānīts pie Kvotes, lai liktu viņam atcerēties sevi. Denna man šķiet būs viņam kāda tante, bet ko lai zina jāņem vērā, ka Kvotem šķiet ir tikai piecpadsmit gadi.

     
  5. andris

    28th October 2013 at 7:05 pm

    Auri biju pavisam piemirsis.
    Vienkārši Dennu savā prātā esmu jau padarījis par traģisko tēlu, ņemot vērā, ka Kvots “mūsdienās” ir viens + ķēniņkāvējs :)

     
  6. Asmodeus

    3rd November 2013 at 8:45 pm

    Patiešām, esmu kļūdījies Denna nav nekāda tante!

     
  7. spigana

    5th November 2013 at 10:50 pm

    Domāju gan, ka nav. 😀
    Man gan ir teorija, ka kāda cita grāmatā pieminēta sieviete ir Kvouta tante, bet apstiprinājumu tam vēl neesmu guvusi.