RSS
 

Šanhajas meitenes. Lisa Sī

12 Nov

Zvaigzne ir izdevusi Lisas Sī romānu “Šanhajas meitenes”, pie kura lasīšanas es ar visnotaļ lielu prieku ķēros klāt, jo atceros, ka šīs pašas autores grāmata “Sniega roze un slepenais vēdeklis” man ārkārtīgi patika. Nevarētu teikt, ka Šanhajas meitenēs es būtu vīlusies, tomēr jāatzīst, ka Sniega roze un slepenais vēdeklis mani aizrāva krietni vairāk un arī atmiņas par to grāmatu ir palikušas krietni spilgtākas par spīti tam, ka lasīju to pirms vairākiem gadiem, bet Šanhajas meitenes pabeidzu tikai vakar.

Pērla un Meja ir māsas, kas uzaugušas pēc ķīniešu standartiem gana turīgā ģimenē krāšņajā un ārkārtīgi daudzveidīgajā trīsdesmito gadu Šanhajā. Viņas ir skaistās meitenes, kas pozē kalendāriem un bezrūpīgi bauda dzīvi, neraizējoties par nākotni. Tomēr pirmais satricinājums nāk, kad atklājas, ka viņu tēvs ir visu savu mantu paspēlējis azartspēlēs un, lai glābtu savu ģimeni no negoda un parāda, savas meitas ir izprecinājis Amerikas ķīniešiem. Pērlai un Mejai nenāk ne prātā pakļauties organizētajām precībām, jo viņas taču ir modernas meitenes, bet dzīvē, protams, nekas nenotiek kā plānots un īpaši jau šais trauksmainajos laikos, kad viens karš seko otram.

Grāmatas sākums mani mazliet mulsināja, jo nācās galvā iesēdušos priekšstatu par ķīniešiem kā ārkārtīgi konservatīviem un tradīcijas ievērojošiem cilvēkiem apvienot ar Pērlas un Mejas dzīvesveidu, bet vispār jau vienmēr ir patīkami palauzt kādu savu stereotipu un uzzināt vairāk par pasauli. Un tieši tanī brīdī, kad es jau biju apradusi ar domu par abām ķīniešu māsām kā modernām meitenēm, izrādījās, ka nemaz tik modernas viņas nav un tāpat vien dzīvo aizspriedumu, nezināšanas un tradīciju pasaulē. Lai arī cik tam laikam atbilstoši, tomēr brīdī, kad Pērla gadījuma seksu nosauc par vīra-sievas gadījuma padarīšanu, es nevarēju noturēties un skaļi smējos. Bet tomēr par spīti šai amizantajai epizodei, jāatzīst, ka autore ir pamatīgi izpētījusi grāmatas vēsturisko fonu un radījusi autentisku noskaņu, kas ārkārtīgi iepriecināja un iemācīja šo to jaunu par konkrēto laika posmu.
Tomēr par spīti patīkamajam vēsturiskajam fonam man ar grāmatu sākumā gāja kā pa celmiem. To pirmo daļu, kurā tiek aprakstīta Pērlas un Mejas bezrūpīgā dzīve pirms bēgšanas, es ņergāju vairākas dienas un lasīšana galīgi nevedās. Stāstījums šķita tāds stīvs un samākslots, gribējās vairāk to bezrūpību just. Savukārt brīdī, kad reāli grāmatā sākās darbība, man šķita, ka grāmata piepeši ir kardināli mainījusies un es gandrīz visu atlikušo daļu izrāvu cauri vienas nakts laikā.
Daļa, kurā Pērla un Meja cīnās par izdzīvošanu un piedzīvo vienu vilšanos pēc otras, man šķita aizraujoša un bija gana interesanta, lai gribētos ātrāk uzzināt visu, kas tad ar viņām notiks un kā viņas izkulsies. Bet ne notikumi bija tie, kas mani piesaistīja šai grāmatai, bet gan tas, cik veiksmīgi un cilvēciski autore ir attēlojusi abu māsu attiecības, parādot to, kā viņas būdamas labākās draudzenes un viena otrai vistuvākie cilvēki, tomēr spēj just neizmērojamu greizsirdību viena pret otru un sacensties savā starpā par ģimenes labvēlību un panākumiem. Tieši šis lieliskais cilvēcisko attiecību tēlojums man bija tas, kas grāmatu padarīja baudāmu un aizraujošu. Bet šis ir tikai mans personiskais viedoklis, šī ir grāmata, kurā vienā stāstā ir ievīti daudzi jautājumi par cilvēcību un kara ietekmi uz cilvēkiem, šī nu reiz ir grāmata, kurā katrs lasītājs varēs paņemt kaut ko savu.

Bet par spīti manai sajūsmai par māsu attiecību iedzīvināšanu grāmatā un lielisko vēsturisko fonu, tā līdz galam grāmata mani aizraut nespēja. Bija vietas, kur man notikumi šķita pārāk neticami vai vienkārši muļķīgi, un bija vietas, kur man māsu rīcība šķita neaptverami stulba. Un galu galā par spīti tam, ka visā grāmatā tika pamazām kāpināta spriedze, man šķita, ka izpalika lielais pavērsiena punkts. Pareizāk sakot, pavērsiena punkts jau tur bija un bija pat ļoti paredzams (no sērijas- ja pirmajā cēlienā pie sienas karājas bise, tad trešajā tā izšaus), bet man nepatika, ka viss palika neatrisināts un karājoties gaisā. Te nu nāksies vien man gaidīt grāmatas turpinājumu, lai uzzinātu, kā tad viss izvērtīsies.
Un vēl man ar grāmatu bija kāda smieklīga personiska problēma- manu kaķi sauc Meja un ainiņas, kas manā prātā zīmējās, kad Meja sēž uz velosipēda vai pozē kaila ar peonijām itin nemaz nelīdzēja grāmatas nopietnai uztveršanai.

Kopumā šī bija laba grāmata, kas nebūt nav ierindojama sieviešu romānu kategorijā. Interesants vēsturisks romāns, kas ļauj dziļāk ieskatīties ķīniešu dzīvēs un to, kā viņiem klājas sapņu zemē Amerikā, kur neviens viņus negrib. Otro daļu noteikti lasīšu un droši vien lasīšu arī vēl citas autores grāmatas, ja tās tiks iztulkotas latviski.
Un šī noteikti nav tik skarba grāmata kā Tibetietes māja, tāpēc varētu patikt tiem, kam Tibetietes māja likās par daudz.

Vērtējums:
7/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Leave a Reply

 

 

Šanhajas meitenes. Lisa Sī

12 Nov

Zvaigzne ir izdevusi Lisas Sī romānu “Šanhajas meitenes”, pie kura lasīšanas es ar visnotaļ lielu prieku ķēros klāt, jo atceros, ka šīs pašas autores grāmata “Sniega roze un slepenais vēdeklis” man ārkārtīgi patika. Nevarētu teikt, ka Šanhajas meitenēs es būtu vīlusies, tomēr jāatzīst, ka Sniega roze un slepenais vēdeklis mani aizrāva krietni vairāk un arī atmiņas par to grāmatu ir palikušas krietni spilgtākas par spīti tam, ka lasīju to pirms vairākiem gadiem, bet Šanhajas meitenes pabeidzu tikai vakar.

Pērla un Meja ir māsas, kas uzaugušas pēc ķīniešu standartiem gana turīgā ģimenē krāšņajā un ārkārtīgi daudzveidīgajā trīsdesmito gadu Šanhajā. Viņas ir skaistās meitenes, kas pozē kalendāriem un bezrūpīgi bauda dzīvi, neraizējoties par nākotni. Tomēr pirmais satricinājums nāk, kad atklājas, ka viņu tēvs ir visu savu mantu paspēlējis azartspēlēs un, lai glābtu savu ģimeni no negoda un parāda, savas meitas ir izprecinājis Amerikas ķīniešiem. Pērlai un Mejai nenāk ne prātā pakļauties organizētajām precībām, jo viņas taču ir modernas meitenes, bet dzīvē, protams, nekas nenotiek kā plānots un īpaši jau šais trauksmainajos laikos, kad viens karš seko otram.

Grāmatas sākums mani mazliet mulsināja, jo nācās galvā iesēdušos priekšstatu par ķīniešiem kā ārkārtīgi konservatīviem un tradīcijas ievērojošiem cilvēkiem apvienot ar Pērlas un Mejas dzīvesveidu, bet vispār jau vienmēr ir patīkami palauzt kādu savu stereotipu un uzzināt vairāk par pasauli. Un tieši tanī brīdī, kad es jau biju apradusi ar domu par abām ķīniešu māsām kā modernām meitenēm, izrādījās, ka nemaz tik modernas viņas nav un tāpat vien dzīvo aizspriedumu, nezināšanas un tradīciju pasaulē. Lai arī cik tam laikam atbilstoši, tomēr brīdī, kad Pērla gadījuma seksu nosauc par vīra-sievas gadījuma padarīšanu, es nevarēju noturēties un skaļi smējos. Bet tomēr par spīti šai amizantajai epizodei, jāatzīst, ka autore ir pamatīgi izpētījusi grāmatas vēsturisko fonu un radījusi autentisku noskaņu, kas ārkārtīgi iepriecināja un iemācīja šo to jaunu par konkrēto laika posmu.
Tomēr par spīti patīkamajam vēsturiskajam fonam man ar grāmatu sākumā gāja kā pa celmiem. To pirmo daļu, kurā tiek aprakstīta Pērlas un Mejas bezrūpīgā dzīve pirms bēgšanas, es ņergāju vairākas dienas un lasīšana galīgi nevedās. Stāstījums šķita tāds stīvs un samākslots, gribējās vairāk to bezrūpību just. Savukārt brīdī, kad reāli grāmatā sākās darbība, man šķita, ka grāmata piepeši ir kardināli mainījusies un es gandrīz visu atlikušo daļu izrāvu cauri vienas nakts laikā.
Daļa, kurā Pērla un Meja cīnās par izdzīvošanu un piedzīvo vienu vilšanos pēc otras, man šķita aizraujoša un bija gana interesanta, lai gribētos ātrāk uzzināt visu, kas tad ar viņām notiks un kā viņas izkulsies. Bet ne notikumi bija tie, kas mani piesaistīja šai grāmatai, bet gan tas, cik veiksmīgi un cilvēciski autore ir attēlojusi abu māsu attiecības, parādot to, kā viņas būdamas labākās draudzenes un viena otrai vistuvākie cilvēki, tomēr spēj just neizmērojamu greizsirdību viena pret otru un sacensties savā starpā par ģimenes labvēlību un panākumiem. Tieši šis lieliskais cilvēcisko attiecību tēlojums man bija tas, kas grāmatu padarīja baudāmu un aizraujošu. Bet šis ir tikai mans personiskais viedoklis, šī ir grāmata, kurā vienā stāstā ir ievīti daudzi jautājumi par cilvēcību un kara ietekmi uz cilvēkiem, šī nu reiz ir grāmata, kurā katrs lasītājs varēs paņemt kaut ko savu.

Bet par spīti manai sajūsmai par māsu attiecību iedzīvināšanu grāmatā un lielisko vēsturisko fonu, tā līdz galam grāmata mani aizraut nespēja. Bija vietas, kur man notikumi šķita pārāk neticami vai vienkārši muļķīgi, un bija vietas, kur man māsu rīcība šķita neaptverami stulba. Un galu galā par spīti tam, ka visā grāmatā tika pamazām kāpināta spriedze, man šķita, ka izpalika lielais pavērsiena punkts. Pareizāk sakot, pavērsiena punkts jau tur bija un bija pat ļoti paredzams (no sērijas- ja pirmajā cēlienā pie sienas karājas bise, tad trešajā tā izšaus), bet man nepatika, ka viss palika neatrisināts un karājoties gaisā. Te nu nāksies vien man gaidīt grāmatas turpinājumu, lai uzzinātu, kā tad viss izvērtīsies.
Un vēl man ar grāmatu bija kāda smieklīga personiska problēma- manu kaķi sauc Meja un ainiņas, kas manā prātā zīmējās, kad Meja sēž uz velosipēda vai pozē kaila ar peonijām itin nemaz nelīdzēja grāmatas nopietnai uztveršanai.

Kopumā šī bija laba grāmata, kas nebūt nav ierindojama sieviešu romānu kategorijā. Interesants vēsturisks romāns, kas ļauj dziļāk ieskatīties ķīniešu dzīvēs un to, kā viņiem klājas sapņu zemē Amerikā, kur neviens viņus negrib. Otro daļu noteikti lasīšu un droši vien lasīšu arī vēl citas autores grāmatas, ja tās tiks iztulkotas latviski.
Un šī noteikti nav tik skarba grāmata kā Tibetietes māja, tāpēc varētu patikt tiem, kam Tibetietes māja likās par daudz.

Vērtējums:
7/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
 

Leave a Reply