Grāmatu Spīgana par grāmatām

Sibilla pagājušajā nedēļā publicēja interesantu ierakstu par saviem lasīšanas ieradumiem, kas manī uzjundīja veco ziņkārību- kā tad citi lasītāji lasa? Kur dabū grāmatas? Kāpēc? Kā? Twitter diskusijā secinājām, ka šāda ziņkārība piemīt ne man vienīgajai un ka vispār būtu interesanti uzzināt vairāk par citu blogeru lasīšanas ieradumiem. Tad nu lūk- ar savu personisko piemēru (jo man vienkārši vajag legālu iemeslu, lai muldētu) ceru pamudināt arī citus grāmatu blogerus ļaut ziņkārīgajiem ielūkoties savos lasīšanas paradumos.

Vispirms- īsi par to, kāpēc Spīgana vispār lasa.
Redziet, Spīganai diemžēl ir gadījies piedzimt vientiešu pasaulē, kur vismaz pagaidām vēl nedarbojas zižļi vai telepātija, teleportēšanās vēl nav atklāta un lietu īstie vārdi cilvēcei ir zuduši, tāpēc vienīgā pieejamā maģija ir grāmatas. Un dzīve bez maģijas ir ārprātīgi garlaicīga, tāpēc Spīgana grāmatas ir pacēlusi personīgās reliģijas līmenī un izmisīgi pie tām turas. Viss vienkārši.

Kur Spīgana dabon grāmatas un cik naudiņas tam tērē mēnesī.
Uz šo jautājumu atbildēt jau grūtāk un atbilde vispār ir jādala divās daļās, jo nu jau krietnu laiku esmu piekritusi laipnam izdevniecību sadarbības piedāvājumam- es no Zvaigznes un Jāņa Rozes izdevniecībām saņemu grāmatas bez maksas par to, ka rakstu par tām savā blogā. Attiecīgi šeit rodas milzīgs ietaupījums naudas izteiksmē.
Pirms izdevniecības man laipni piešķīra grāmatas, es tās pirku. Grāmatas dāvināja (par to, kāpēc pagātnes formā- vēlāk) man reti, jo ir grūti izsecināt, kas man patiks un vai grāmata jau nav manā īpašumā, savukārt bibliotēkas es neapmeklēju vispār, jo es esmu tāds grāmatu kāmītis- ja es grāmatu izlasīju, es gribu to redzēt savā plauktā. Toties es bieži apmeklēju vietas, kur var iegādāties lietotas grāmatas, jo tur nu patiešām var atrast īstas pērles. Summa, ko es sev mēnesī biju atvēlējusi grāmatām bija 30 ls un tā regulāri tika pārsniegta. Precīzus skaitļus saukt grūti, bet šķiet, ka cipars regulāri sasniedza un pārsniedza 50 ls, kas no mana budžeta bija ievērojama daļa un bieži tika atvilkta citiem izdevumiem. Retu reizi ir gadījies notērēt arī pēdējo pārtikas naudu un pārtikt no rīsiem un grāmatām.
Tomēr es joprojām neuzskatu, ka tērēju grāmatām pārāk daudz naudas un ka lasīšana ir dārga. Galu galā- ja nu man galīgi, galīgi nebūtu naudas, es vienmēr varētu iegriezties kādā bibliotēkā vai grāmatas aizņemties no paziņām, vai iegūt grāmatas lasīšanai kādā no citiem miljons pieejamajiem veidiem. Lasīt vai nelasīt jau būtībā nav jautājums par finansiālajām iespējām, bet gan mūsu pašu izvēlēm un prioritātēm.
Varētu padomāt, ka tagad Spīgana vairs grāmatas nepērk vispār, ja jau tās piešķir bez maksas, tomēr tā nu gluži nav. Es joprojām pērku grāmatas, tikai tagad tā ir krietni nekonkrētāka summa un lielākoties grāmatas angļu valodā. Pie kam, nu manā dzīvē ir arī cilvēks, kas ar pārsteidzošu precizitāti prot noteikt, kuras grāmatas man patiks un bieži tās pērk man tikai tāpēc, ka man patiks, negaidot kādus īpašus svētkus. Un, protams, es nevaru aizbraukt pat ļoti īsā ceļojumā, nenopērkot tur grāmatas (jo grāmatas ir vislabākie suvenīri). Nu, piemēram, pagājušajā nedēļas nogalē Tartu mēs divatā iegādājāmies 7 jaunas grāmatas (jo tur ir lieliski, lieliski grāmatu veikali ar burvīgu piedāvājumu).
Patiesībā vislielākā problēma ir nevis kā nopirkt visas grāmatas, ko gribas, bet gan kā viņas visas paspēt izlasīt. No visām grāmatām, kas man mājās stāv, apmēram trešdaļa ir nelasīta un man no tām vien pietiktu lasāmvielas pusotram gadam.

Kad un kā Spīgana lasa?
Spīgana lasa visur. Vienmēr. Es nekad neizeju no mājām bez grāmatas un rokassomiņas pērku tikai pēc viena principa- vai tur ielīdīs pieklājīga lieluma grāmata? Pašlaik lasāmo grāmatu staipu līdzi arī tad, ja tā sver teju vai pusotru kilogramu un ir tūkstoš lapaspuses bieza. Vislabākais lasīšanas laiks ir sabiedriskajā transportā un vakaros pirms iemigšanas, bet tie nav vienīgie. Piemēram, universitātē gandrīz visos kursos man ir obligātais apmeklējums, bet ne visas no tām lekcijām es esmu spējīga klausīties. Ja man lekcijā ir garlaicīgi, es lasu. Ja starp lekcijām ir 3 stundu logs, es lasu. Ja man ir jāgaida rindā pie zobārsta es lasu. Grāmatas ir burvīga portatīva izklaide, kas pieejama visur.
Ir man arī lasīšanas ieradumi, par kuriem citi brīnās. Piemēram, man ļoti patīk vakaros lasīt bāros. Nu iedomājaties- Tavs mīļākais bārs, skan lielisks klasiskais roks, Tu dzer savu rumu un lasi Hemingveju. Tam visam piemīt neatvairāms šarms un tas ir viens no maniem mīļākajiem laika pavadīšanas veidiem.

Cik daudz Spīgana lasa?
Šī man ir sāpīgā tēma, jo vispār es lasu ļoti lēni- katru vārdu galvā izrunājot. Tā nu šo lēnumu nākas kompensēt ar intensīvu lasīšanu. Gadā vidēji izlasu 70-75 grāmatas (uz citu blogeru fona tas ir pavisam maz) un apmēram 100 lpp dienā, bet tās lapaspuses ir pavisam nenosakāms lielums, jo lapaspušu un fontu izmēri ir dažādi un ari grāmatas ir dažādas- ir lēnās, ir ātrās grāmatas.
Lēnās lasīšanas dēļ diezgan rūpīgi izvērtēju, ko lasīt un ko ne, ka arī necenšos par katru cenu pabeigt grāmatu, kas man nepatīk.

Valodas un žanri.
Pagaidām lasu tikai divās valodās- latviešu un angļu un proporcija ir apmēram pusi uz pusi- apmēram 50% latviešu un 50% angļu. Ir gan plāns tuvākā un tālākā nākotnē lasāmajām valodām pievienot vēl divas- krievu un franču, bet tie ir tādi neskaidri plāni.
Mans viennozīmīgi mīļākais žanrs ir maģiskais reālisms un vislabprātāk lasu to, bet tā kā ar fantāzijas un fantastikas žanru tiku iepazīstināta tikai pirms diviem gadiem, tad šobrīd visvairāk sanāk pievērsties tieši tam, jo jāatgūst taču iekavētais.
Bet vispār īpaši pa žanriem grāmatas nešķiroju, vienīgi sanāk tā, ka krietni vairāk lasu daiļliteratūru, bet no lubenēm cenšos izvairīties. Tomēr ar literāro snobismu nenodarbojos un šķībi neskatos uz cilvēkiem, kas lasa man nepievilcīgus žanrus.

Papīrs vai e-grāmatas?
Par šo jautājumu es atsakos iesaistīties diskusijā, tomēr savu viedokli īsi aprakstīt varu. Man viss ir ļoti vienkārši- grāmata ir grāmata neatkarīgi no tās formāta un mēs jau nelasām tinti vai pikseļus, bet gan vārdus un domas. Tā kā saturā atšķirības nav, tad paliek tikai emocionālie un racionālie iemesli. Man personīgi patīk grāmatas turēt plauktā, piebāzt māju pilnu ar grāmatām, man patīk pieskarties papīram, es dievinu grāmatu smaržu, man patīk ielocīt lapaspušu malas, lai atzīmētu labākās vietas un es noteikti izvēlos papīra grāmatas pār e-grāmatām. Tomēr man mājās ir Kindle un es to ņemu līdzi garākos ceļojumos, kuros nebraucu ar mašīnu, bet ikdienā Kindli izmantoju universitātes materiālu lasīšanai, jo printēt tos būtu vienkārši idiotiski. Telefonā vai datorā gan nekad nelasu, jo ekrāni, kas izstaro gaismu lasīšanu padara ļoti apgrūtinošu un nebaudāmu. Esmu secinājusi, ka man neder arī audiogrāmatas, par ko man mazliet žēl, jo tās varētu apvienot ar citām nodarbēm (bet es nevaru, diemžēl).

Ko es ar to gribēju teikt?
Pirmkārt, lasīšana nav dārgs hobijs. Tas, vai cilvēki lasa ir atkarīgs tikai un vienīgi no viņu prioritātēm un izvēlēm.
Otrkārt, bija patīkami ilgi, gari un plaši pavārīties pašai par sevi.
Treškārt, mani tiešām, tiešām ļoti interesē citu cilvēku lasīšanas paradumi un es labprāt par tiem lasītu.