Grāmatu Spīgana par grāmatām

Šai grāmatai es uzskrēju virsū burvīgā Tartu grāmatnīcā un, protams, uzreiz nopirku, jo Hemingvejam garām es paiet nevaru, bet Latvijas grāmatnīcās Hemingveja grāmatas neesmu redzējusi. Pēc tam turpat kafejnīcā gribēju ielūrēt pirmajās lapās un tā arī iekritu grāmatā, pametot to, kuru jau biju iesākusi. Tā iekrišana gan ievilkās ilgāk, nekā biju gaidījusi, jo šī ir ļoti, ļoti lēna grāmata- 500 lapaspuses lasīju gandrīz pusotru nedēļu- bet šis noteikti ir viens no maniem labākajiem pirkumiem pēdējā laikā.

Spānija, kalni, pilsoņu karš un guerilla bandai ir jāuzspridzina vietējais tilts. Roberts Džordans ir amerikānis, kas brīvprātīgi atbraucis karot un viņš uz šo pasākumu ir atsūtīts kā atbildīgais par spridzināšanu. Un pa vidu plāniem, neparastai draudzībai un kara briesmām, Roberts šeit kalnos atrod Mariju, kas aizbēgusi no Franko gūsta.

Šī nav priecīga grāmata un šī nav pat no tām aizraujošajām grāmatām, kuras nevar nolikt malā visu nakti. Šī ir lēna, sērīga grāmata par bezcerību un bezjēdzību, šī ir grāmata, kura neļaus iemigt, pārdomājot visu tikko izlasīto. Lasītājā šī grāmata atstāj īpatnēju tukšuma sajūtu un atkal un atkal atklāj to, cik karš ir bezjēdzīgs un neglīts. Šī ir lieliska, lieliska grāmata, kas parāda dzīvi un karu.
Iespējams, tieši no šīs grāmatas ir cēlies mīts par to, ka Hemingvejs raksta ļoti aprauti, jo šeit dialogi tiešām tādi arī ir, kas nebija tik izteikti jūtams citās Hemingveja grāmatās, ko esmu lasījusi. Bet tas, protams, piedod grāmatai īpašu garšu un īpašu dzīvīgumu. Un izrādās, ka Hemingveja stilam pat ir speciāls apzīmējums- “Aisberga teorija”. Hemingvejs daiļliteratūru raksta gluži kā žurnālistiku- uzrakstot tikai faktus, aprakstot ainavas, bet apslēptās idejas un jēga tikai nedaudz pavīd caur tekstu, tas viss ir lasītājam jāmeklē pašam un secinājumi ir jāizdara pašam, un jādomā arī ir pašam lasītājam. Tieši šis ir viens no iemesliem, kāpēc man Hemingveja grāmatas tik ļoti patīk.
Bet paralēli jau zināmajam Hemingveja stilam, šinī grāmatā parādās divas lietas, kas mani sākotnēji pat pārsteidza- pirmkārt, ārkārtīgi skaisti aprakstīts sekss un mīlestība (sen kaut ko tik brīnišķīgu šinī jomā nebiju lasījusi sen), otrkārt, lieliski, lieliski sieviešu tēli. Daudzi lasītāji tam nepiekrīt, bet Marijas tēls ir vienkārši burvīgs- dziļš, noslēpumains, traģisks un ārkārtīgi pievilcīgs. Jā, sākumā man arī viņa šķita tāds pliekans tēls, bet ļoti ātri es atklāju savu maldīšanos. Zem naivās virskārtas slēpjas neaptveramas dzīles un pašaizliedzība, un drosme, par visu to, ko viņa pārcieta no Franko karavīriem, viņa pasaka tikai: “Things were done to me.” Šī frāze sevī izsaka pilnīgi visu- to, ka viņa cieta, bet tagad viņa nesūdzēsies, viņa negaudīsies par savu likteni. Lielākā daļa citu cilvēku viņas situācijā visu atlikušo dzīvi kavētos pie briesmīgajiem notikumiem un būtu pārliecināti, ka visa pasaule viņiem ir parādā, un, būsim atklāti, viņiem uz to būtu pilnīgas tiesības. Bet ne Marija. Jā, galu galā viņa Robertam visu izstāstīja, bet tā nebija sūdzēšanās, tas bija savas dzīves atstāts cilvēkam, ar kuru grasies pavadīt visu dzīvi. Un Pilara vispār ir viens no kolorītākajiem tēliem, ko jebkad esmu sastapusi grāmatā- viņas gudrība un raupjums, un tiešums viņu padara par lielisku tēlu un viņa vienkārši nevar nepatikt lasītājam.
Daudzi sūdzas, ka šī grāmata ir pārāk lēna- 500 lapaspusēs ir aprakstītas tikai 3 dienas, kurās pēc būtības nekas nenotiek. Viņi gatavojas spridzināt tiltu, ir tikai divi atmiņu gabali, viena apšaude un tad tilta spridzināšana. Temps ir patiešām lēns un citā grāmatā šādi notikumi aizņemtu augstākais ceturtdaļu grāmatas, bet tieši šinī lēnumā un pamatīgajā izklāstā slēpjas grāmatas doma- šīs trīs dienas ir tik intensīvas, ka ne velti Roberts saka- trīs dienu laikā mēs izdzīvojām visu dzīvi, tik piepildītu dzīvi, kāda reti kuram ir dota. Šīs trīs dienas atklāj visu kara būtību un to, kādi ir cilvēki, kad karo, tieši grāmatas lēnums dod grāmatai tādu intensitāti un dziļumu.
Un ir vēl kāda pārsteidzoša lieta- parasti grāmatās autors ir it kā nostājies vienā pusē un galvenie varoņi ir vairāk vai mazāk labie, bet pretinieki- sliktie, protams, ne vienmēr tik banālā iedalījumā, bet lielākoties apmēram tā. Bet šeit Hemingvejs atklāj šausmas, ko ir pastrādājušas abas puses, karā neviens nav labāks par citiem un visi pastrādā briesmīgas lietas. Un patiesībā grāmatā galvenais pretinieks Robertam nav vis Franko armija, bet gan Pablo- guerilla bandas vadītājs. Par vietu, kur Pilara atstāsta to, kā viņi mazā ciematiņā nogalināja visus fašistus, jāsaka- tā ir līdz riebumam dzīva aina un aprakstīta tā, ka to nevar redzēt acu priekšā, un, ticiet man, tā nav aina, ko cilvēki gribētu redzēt. Vislabāk to raksturo pats Hemingvejs: “But that damned woman made me see it as though I had been there.”
Vēl kāda grāmatai raksturīga iezīme- lielākoties lasītājs un grāmatas varoņi par kāda nāvi uzzina pēc principa “es atgriezos un ieraudzīju viņu mirušu”, bez detaļām, bez klātbūšanas traģiskajā nāves brīdī, bet šeit arī nāve tiek attēlota detalizēti, tā notiek visu acu priekšā un neslēpjas.

Šī ir grāmata, pie kuras es kādreiz atgriezīšos un kuru noteikti nevarēšu aizmirst. Šī bija arī pārsteidzoši skaista grāmata, par spīti bezcerībai un tukšuma izjūtai, un viss skaistums slēpās tieši nepateiktajā, noslēpumainajā, tanī uz ko ir dots neliels mājiens, tanī, kas lasītājam ir jāsaprot pašam. Pie kam, jo vairāk es domāju par šo grāmatu pēc izlasīšanas, jo vairāk man tā patīk, un tā ir tāda ļoti reta parādība manā dzīvē.
Es īsti nezinu, kam šo grāmatu varētu ieteikt. Tā nepatiks tiem, kuri no grāmatām sagaida action. Nepatiks arī tiem, kuriem nepatīk nežēlība un neglītas ainas grāmatās. Bet, ja Tev patīk lēnas un pamatīgas grāmatas, grāmatas, kur sižetu virza nevis notikumi, bet cilvēku raksturi, ja Tevi interesē kara patiesā seja, nevis heroiski apraksti, tad šī būs īstā grāmata, ko izlasīt.

Citāti no grāmatas:

“Every one needs to talk to some one. Before we had religion and other nonsense. Now for every one there should be some one to whom one can speak frankly, for all the valor that one could have one becomes very alone.”

“He would like to spend some time with Maria. That was the simplestexpression of it. He would like to spend a long, long time with her.”

“Once you accept the idea of demolition as a problem it is only a problem.”

“Sweetheart, chérie, prenda, and schate. He would trade them all for Maria. There was a name.”

“I understand it, but I do not approve of it.”

Vērtējums:
9/10