RSS
 

The War of the Worlds. H. G. Wells

06 Jan

30. decembrī es biju nonākusi milzīgas dilemmas priekšā. Gada laikā biju izlasījusi 79 grāmatas un nu bija jāizvēlas- žigli izlasīt kādu īsu grāmatu, lai gadu piebeigtu ar glītu grāmatu skaitli (jā, jā, man patīk smuki skaitlīši), vai tomēr pēdējā brīdī aiz astes ķert solījumu, ko biju devusi sev gada sākumā- beidzot izlasīt grāmatu krievu valodā. Smukie skaitlīši un slinkums uzvarēja, mājās apstaigāju grāmatu plauktus un apstājos pie zinātniskās fantastikas klasikas- The War of the Worlds. Ar šo grāmatu pie viena sašāvu visādus zaķus- gadu nobeidzu ar 80 izlasītām grāmatām, beidzot atkal pieķēros kādai no 100 grāmatu projekta grāmatām, beidzot izlasīju kaut ko no klasikas un pie viena samazināju mājās esošo nelasīto grāmatu skaitu. Visnotaļ veiksmīgs gada noslēgums.

19. gadsimta beigas, cilvēki visnotaļ apmierināti vada savas dienas, aizņemti ar savām sīkajām ķibelītēm, un savā augstprātībā nemaz nenojauš, ka viņu pasaules valdnieku statuss ir nopietni apdraudēts.
Pa to laiku Marsa iemītnieki ir Zemi nolūkojuši par savu jauno mājvietu, jo Marss ir kļuvis pagalam neapdzīvojams, un uz Zemi atsūta pavisam nelielu armiju, kuras uzdevums ir atbrīvot marsiešiem viņu jauno planētu.

Pirmo reizi es par šo grāmatu nopietni ieinteresējos kino vēstures lekcijā, kad pasniedzēja mums pastāstīja, kā 1935. gadā (46 gadus pēc grāmatas sarakstīšanas) Orsona Velsa “The War of the Worlds” radio adaptācija sabiedrībā izraisīja paniku, jo daudzi iedzīvotāji pavisam nopietni noticēja, ka uzbrūk marsieši. Galvā atzīmēju, ka šo būtu jāizlasa un uz kādu laiku aizmirsu. Tad es šo grāmatu ieraudzīju Rozes grāmatnīcā par absolūti smieklīgu cenu, nopirku, noliku mājās un atkal aizmirsu. Aizmirsu galvenokārt tāpēc, ka man bija mazliet bail no vairāk kā gadsimtu vecas zinātniskās fantastikas par marsiešu uzbrukumu, šķita, ka būs briesmīgi vecmodīgi, ka garlaikošos un tamlīdzīgas muļķības.
Galvenais pārsteigums man par šo grāmatu bija- cik tā ir apbrīnojami mūsdienīga. Nepārspīlējot varu apgalvot, ka šo pašu grāmatu mierīgi varētu sarakstīt arī mūsdienās, tā absolūti nelasījās kā 19. gadsimta literatūra. Var tikai apbrīnot, cik daudz progresīvas lietas autors ir iedabūjis savā grāmatā, ņemot vērā to, ka tanī laikā viņam nebija, kur pasmelties iedvesmu un idejas šim žanram, jo tas praktiski vēl neeksistēja. Marsiešiem ir apbrīnojami spēcīgi ieroči, kuru līdziniekus cilvēce ir piedzīvojusi krietni vēlākos gados, paši marsieši nebūt nav humanoīdi, bet gan evolucionējušas būtnes, kuras būtībā sastāv no smadzenēm, pie kam- viņiem nav dzimumu. Marsieši spēj uzbūvēt mākslīgo intelektu un apbrīnojamas mašīnas, viņi spēj pat lidot. Kā gan nabaga cilvēciņiem cīnīties pret tādu pārspēku?
Grāmatā ir nopietni jūtams tas, ka zinātniskā fantastika vēl nav sevi pieteikusi, un autors savas grāmatas struktūru ir aizņēmies no pavisam citām grāmatām- no kara literatūras. Marsiešu iebrukums netiek attēlots no kāda varoņa skatu punkta, kas aktīvi cīnās pret marsiešiem, bet gan ir parasta cilvēka stāsts, kas no marsiešiem bēg un dara visu iespējamo, lai tikai tiktu tālāk prom no monstriem. Attiecīgi grāmatas pirmajā daļā lasītājs marsiešus praktiski neredz, ir sākotnējā pašpārliecinātība par to, ka marsieši cilvēkiem neko nevar padarīt, ziņkārība, un tad pēc pirmā uzbrukuma masu histērijas, bēgšana, īsāk sakot- viss kā īstā kara romānā no parasta iedzīvotāja skatu punkta. Otrajā daļā gan galvenais varonis nonāk tuvu marsiešiem un tad tiek nopietni aprakstīts gan marsiešu izskats, gan paradumi. Beigās bija arī interesantas idejas par cilvēci un viens samērā utopisks tomēr aizraujošs piedāvājums, kā cilvēkiem sadzīvot ar marsiešiem uz vienas planētas.
Marsiešu uzbrukums Zemei grāmatā ir risināts visnotaļ saprātīgi un ticami, pēc labākajiem zinātniskās fantastikas principiem. Arī visa stāsta atrisinājums bija visnotaļ ticams un loģisks. Patiesībā- tik loģisks, ka es jau grāmatas sākumā visu laiku jautāju- bet kāpēc nenotiek šitā? Notika, tikai pēc kāda laiciņa.

Sākumā lasītājam dota arī iespēja mazliet uzjautrināties par britiem, kuriem uzbrūk marsieši, bet viņi svētdienas drānās sēž mājās un dzer tēju.
Lasot grāmatu, es no vienas puses priecājos par to, ka pārmaiņas pēc viss nenotiek Amerikā, bet gan Londonā, tomēr šis apstāklis mani arī mazliet mulsināja- kāpēc tad marsiešu uzbrūk tikai Londonai, nevis visai pasaulei? Uz šo jautājumus lielisku atbildi sniedza Azimovs grāmatas pēcvārdā- viņš uzskata, ka marsieši ir metafora pašiem britiem un Britu Impērijai. Galu galā- paši briti jau arī nedomāja par vietējiem iedzīvotājiem, kad sagrāba svešas zemes, un rūpējās tikai par savām ērtībām un vajadzībām, vietējos iedzīvotājus uzskatot vien par parazītiem līdzīgiem traucēkļiem. Un arī Britu Impērijas tehnoloģiskā attīstība bija krietni straujāka, attiecīgi pret citiem pasaules iedzīvotājiem viņi brīžiem varēja arī būt tādi marsieši.
Vispār tas Azimova pēcvārds bija ļoti labs un vietā, tur pastāstīts gan tas, cik daudz zinātnei 19. gadsimtā bija zināms par Marsu, gan tas, kāpēc vispār bija iespējams nonākt līdz domai par marsiešiem un kas varēja būt par pamudinājumu sarakstīt grāmatu, kas tiek uzskatīta par pasaulē pirmo starppasauļu karu romānu.
Starp citu, man interesanti bija apsmadzeņot domu par to, vai mūsdienu zinātniskā fantastika gadījumā neizskatītos pavisam savādāk, ja Velss šo grāmatu nebūtu sarakstījis kā metaforu. Ja Velsa grāmatā marsieši būtu uzbrukuši visai pasaulei (vai kaut vai visai Eiropai), vai mūsdienās citplanētiešu uzbrukumi literatūrā un kino joprojām koncentrētos tikai Amerikā vai tomēr būtu vairāk izkaisīti pa visu pasauli?

Šī bija ļoti laba un aizraujoša grāmata, katrā ziņā es visnotaļ priecājos, ka to beidzot esmu izlasījusi. Šo noteikti vajadzētu izlasīt visiem zinātniskās fantastikas cienītājiem, bet domāju, ka patiks arī tiem, kas ar šo žanru pārāk neaizraujas. Domāju, ka interesanti būs arī kara romānu cienītājiem- pavērot kā šo žanru var iegriezt citās sliedēs.

Vertējums
8/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. Ints Valcis (@asmodeus_lv)

    6th January 2014 at 2:57 pm

    Šī bija viena no manām mīļākajām bērnības grāmatām. Esmu izlasījis daudzas reizes. Pēc tam ir nācies lasīt arī dažādus citu autoru turpinājumus, bet tie jau bija kaut kas pavisam cits.
    Vēl ieteiktu tev izlasīt no šī autora ir “Dievu ēdiens” un varbūt “Pirmie cilvēki uz Mēness”. Tas, ja vēl neesi paspējusi.

     
    • spigana

      6th January 2014 at 3:00 pm

      No Velsa līdz šim lasījusi neko nebiju, bet noteikti gribu vēl. :)

       
      • Ints Valcis (@asmodeus_lv)

        6th January 2014 at 3:15 pm

        “Laika mašīnu” neieteicu, jo domāju, ka esi jau lasījusi. Vēl par to kas ir cilvēks un, kas dzīvnieks “Doktora Moro sala”.

         
  2. msmarii

    7th January 2014 at 5:33 pm

    Doktora Moro sala ir laba. Izlasīju arī pāris viņa īsos stāstus un kaut kad domāju pieķerties visam stāsta krājumam. Varbūt priekš mūsdienām šis tas viņa darbos šķiet naivs, tomēr lasīt ir ļoti interesanti.