RSS
 

Pāri citroniem. Kriss Stjuarts

07 Jan

Šo grāmatu lasīju pēc Ziemassvētkiem un ņēmu to lasīt ar mērķi mazliet atiet no pēdējā laikā lasītajām drūmajām un depresīvajām grāmatām. Neko ļoti daudz es no tās negaidīju, jo grāmatas, kuras kritiķi raksturo ar vārdu kombināciju smieklīga un optimistiska, īsti neietilpst manā literatūras lauciņā, bet savu mērķi sasniedzu- no drūmām grāmatām biju mazliet atpūtusies un pie viena palasījusi sev kaut ko mazliet neierastu.

“Pāri citroniem” ir patiess stāsts par paša autora piedzīvojumiem, kad viņš spontāni nolemj pamest drūmo Angliju un aitu cirpēja darbu, nopērk māju Andalūzijā un kopā ar sievu uzsāk jaunu dzīvi. Un piedzīvojumu jau viņiem tur netrūkst. Iepriekšējais mājas īpašnieks īpaši neplāno no mājas izvākties, māja atrodas upes nepareizajā pusē, nav ne elektrības, ne ūdens, pat kārtīga ceļa tur nav.
Cits cilvēks droši vien pirmajās nedēļās atmestu ar roku šim pasākumam, bet Kriss Stjuarts ir jaunajai mājai pieķēries un bezgala samīlējies domā par dzīvi saulainajā Andalūzijā. Ar bezgalīgu optimismu Kriss un Anna cīnās ar problēmām un pamazām jauki iedzīvojas jaunajos apstākļos.

Uzreiz jāsaka, ka man un grāmatai nesaskanēja galvenajā jautājumā- ja autors ir stāvā sajūsmā par iespēju dzīvot nomaļos kalnos mājā bez ērtībām, ja tikai apkārt ir brīnišķīga daba un sirsnīgi vietējie cilvēki, tad mani šī doma šausmina. Daudz vairāk par burvīgajām ainavām un jaukajiem līdzcilvēkiem es uzmanību pievērsu skorpioniem, blaktīm un ūdens neesamībai. Nē, nu ūdens gan viņiem ātri parādījās un Krisa uzņēmību un spēju risināt praktiskas problēmas var tikai apbrīnot, bet es tomēr esmu pilsētas bērns un nekādīgi nespēju saprast citu cilvēku sajūsmu par dzīvošanu laukos. Bet tā, protams, nekādā gadījumā nav grāmatas vaina.
Kas attiecas uz apzīmējumu smieklīga- cilvēkam, kas šo grāmatu ir nosaucis par smieklīgu, vajadzētu kārtīgi aplūkot šo vārdu vārdnīcā. Amizanta- jā. Ar dažām jautrām situācijām- jā. Bet ne smieklīga. Bet šai grāmatai bija nopietns potenciāls būt smieklīgai, ko autors īsti nebija pratis izmantot. Humoristisku situāciju tur bija pa pilnam, bet aprakstītas tās bieži vien bija nekā, ikdienišķi. Varbūt tā bija tulkojuma vaina, bet visi tie mazie, šarmantie jociņi un pārpratumu pilnās situācijas pazuda aiz ne parāk veiksmīga rakstīšanas stila. Pat nebija tā, ka valoda būtu slikta vai samocīta, grāmata lasījās raiti un viegli, bet vienkārši pietrūka odziņas.
Apraksti par dzīvi Andalūzijā bija gana jauki un Krisa cīņa ar upi, aitām un ūdens apgādi mājās bija pat interesanta, katrā ziņā Andalūzijas dzīves apraksti ir šīs grāmatas spēcīgākā puse. Arī grāmatas tēli bija simpātiski un Krisa sieva Anna ir sieviete, kas pelnījusi medaļu par visnotaļ mierīgo dzīves uztveri un spēju atbalstīt Krisu situācijā, kas viņu pašu nemaz tik ļoti nesajūsmināja.

Tomēr par spīti tam, ka grāmata bija tiešām jauka, ainavas burvīgas un apraksti vietām pat interesanti, tā uz mani neatstāja absolūti nekādu iespaidu. Ne patika, ne nepatika, tā vienkārši mani atstāja vienaldzīgu. Visticamāk tāpēc, ka doma par pārvākšanos uz dzīvi kalnos man ir sveša un tāla. Patiesībā šī grāmata uz mani atstāja tik mazu iespaidu, ka, pirmo reizi kopš bloga tapšanas, es blociņā neierakstīju nevienu pašu piezīmi par šo grāmatu.
Domājams, ka šī grāmata jālasa tiem, kurus sajūsmina doma par dzīvošanu saulainajā Andalūzijā par spīti jebkam, jaunas dzīves uzsākšana prom no pilsētas burzmas, tiem, kuri fantazē par tagadējās dzīves pamešanu un aizlaišanos uz vietu, ko daži uzskata par teju vai paradīzi.
Jauka atpūtas grāmata sapņotājiem.

Vērtējums
5/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. msmarii

    7th January 2014 at 5:26 pm

    Man vispār simpatizē šāda tematika grāmatās un filmās. Joprojām atceros seriālu “Māja Toskānā”. Šo grāmatu varētu kādreiz palasīt.