RSS
 

The Hobbit. J. R. R. Tolkien

24 Jan

Manā literārajā izglītībā ir tik milzīgs robs, ka to uzzinot īsti grāmatu cilvēki krīt gar zemi- es līdz šim (nu labi, pirms pagājušajiem Ziemassvētkiem) nebiju lasījusi neko no Tolkīna. Visu laiku jau gribējās izlasīt un tā, bet atcerējos, ka bērnībā uz Hobitu nepavilkos un šķita, ka to noliku malā pēc desmit lapaspusēm, savukārt Gredzenu pavēlnieku mēģināju lasīt vecumā, kad tas vēl bija par sarežģītu. Un tad man piedāvājās uzdāvināt brīnišķīgu kolekcionāru izdevumu visai sērijai un, protams, es uzreiz piekritu. Auduma vāki, burvīgi vāka dizaini un Tolkīna zīmējumi, ko nu vēl vairāk vēlēties.
Pagaidām gan esmu izlasījusi tikai Hobitu, bet drīzumā noteikti ķeršos klāt arī Gredzenu pavēlniekam. Starp citu, lasot Hobitu, mani sagaidīja pārsteigums- es vairākas vietas grāmatas vidū atcerējos tik precīzi, ka šķiet- es tomēr būšu lasījusi Hobitu un pilnībā to aizmirsusi. Dīvaini.

Hobitu Tolkīns izdeva 1937. gadā un hobita, 13 rūķu un viedā burvja piedzīvojumi uzreiz iekaroja lasītāju simpātijas. Un tas viss sākās ar vienu rindiņu: “In a hole in the ground there lived a hobbit.”, ko Tolkīns uzskribelēja uz lapas malas, neko īpašu par to nedomājot. Šī viena frāze kādu laiku tā arī palika neaiztikta, bet pamazām Tolkīns no tās izaudzēja stāstu, ko sākumā lasīja saviem bērniem.

Es bieži esmu teikusi, ka bērnu grāmatu lielākā problēma ir ucināšanās ar bērniem vai, vēl ļaunāk, bērnu uzskatīšana par idiotiem. Tolkīns ar tādām muļķībām neaizraujas un Hobits ir patiesi labs stāsts, kas aizrauj gan bērnus, gan pieaugušos. Hobits gan nav nekāds episko piedzīvojumu stāsts, grāmata ir lēna un aprakstīta tiek katra diena, Hobits ir tāda grāmata, kuru lasot pavisam viegli iedomāties, ka sēdi pie kamīna un vectēvs, lēni kūpinot pīpi, bērniem stāsta stāstu par to kā rūķi gāja savu zeltu atgūt.
Ja no bērnības man par Hobitu nekādas labās atmiņas nebija palikušas, tad tagad gan es par to biju sajūsmā. Patiesībā tik lielā sajūsmā, ka biju pat piemirsusi blociņā rakstīt piezīmes, esmu tur ieskribelējusi tikai vienu citātu. Šo pierakstu neesamība man šobrīd absolūti nepalīdz uzrakstīt kaut ko sakarīgu par šo lielisko grāmatu, kuru aprakstīt jau tā ir grūti- tā ir tik lieliska, tik pašpietiekama, ka īsti vairs nav ko piebilst.
Lieliski stāsti vienmēr ir ne tikai aizraujoši un patīkami, lieliskos stāstos vienmēr ir apslēpta kāda doma, kaut kas, ko banāli varētu nodēvēt par mācību lasītājiem. Hobits lasās kā aizraujošs piedzīvojumu stāsts, tomēr tas nav viss, šinī grāmatā ir apslēptas gan domas par drosmi un draudzību, gan filozofiskas domas par dzīvi kā tādu. Un vislabākais ir tas, ka šīs mācības nav uzkrītošas, tās neuzbāžas lasītājam, viņas vienkārši tur ir un katra lasītāja paša ziņā ir tas, cik daudz no grāmatas paņemt.
Un grāmatas varoņi ir vienkārši lieliski- Bilbo ārkārtīgais cilvēciskums un sākotnējā nevēlēšanās nekur doties, Gendalfa rāmā humora izjūta un pārliecība, ka viss notiek tieši tā, kā tam jānotiek, rūķu kāre pēc zelta, vēlme atgūt to, kas viņiem likumīgi pieder, tas viss kopā sajūsmina, rada dzīvus tēlus un krāsainu stāstu. Starp citu, interesanti, ka Bilbo, par spīti tam, ka esmu redzējusi Gredzenu pavēlnieka filmas, manā galvā izskatījās mazliet savādāk. Parasti ir tā, ka, ja filma redzēta pirms grāmatas, tad grāmatas varoņi automātiski pieņem filmas izskatu, bet ar Bilbo un zināmā mērā arī elfiem man tā nenotika, kas mani mazliet pārsteidza. Savukārt par rūķiem man jāatzīst, ka es visus 13 tomēr atšķirt nespēju. Varbūt neuzmanīgi lasīju, bet tomēr man skaidri stāstā iezīmējās tikai daži- Torins, jo viņš ir galvenais, Kili un Fili, jo viņi ir visjaunākie un aktīvākie, Bomburs, jo resnākais, neveiklākais un vēl ievēlās upē. Pārējie kaut kā saplūda vienā masā un es īsti nejutu viņu atšķirības, man drīzāk rūķi uztvērās kā viens kopīgs tēls.

Hobits ir dzīva, aizraujoša un brīnišķīga grāmata un man patiešām žēl, ka man tā nezkāpēc bērnībā nepatika, toties ir sajūsma par to, ka beidzot esmu to izlasījusi. Galu galā- es jau pati esmu tāds hobits, kas sēž savā alā, ēd kūciņas un ārā dodas tikai tad, kad kāds izvelk no migas, tāpēc ar Bilbo es sadzīvoju lieliski un man bija mazliet žēl, ka stāsts jau beidzies.

Citāts no grāmatas:

“[Hobbits] have no use for adventures. Nasty, disturbing, uncomfortable things! Make you late for dinner! Can`t think what anybody sees in them.”

Vērtējums:
9/10

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. N.R.

    24th January 2014 at 11:50 am

    Jap, man bija līdzīgi. Kaut kā biju izdzīvojis bez Tolkīna, un kad nesen izlasīju Hobitu, baigi patika, izlasīju arī LOTR. Par otro man bija radies priekštats, ka tas ir grūti lasāms, bet reāli viņš neatšķiras stilā no Hobita, varbūt tikai nedaudz nopietnāks un garāks, tas arī viss. Patika visi.

     
  2. Ints Valcis (@asmodeus_lv)

    24th January 2014 at 11:59 am

    Tad tagad laiks ķerties klāt „The Silmarillion” :) Tā gan, manuprāt, ir diezgan neinteresanta.

    Hobitā ienīdu rūķus, nu ar šitādu balastu doties piedzīvojumā, tas ir vājprāts. Un Gendalfs ir vēl tas blēdis, visus sakūda un pats notinās. Rūķi jau nav tādi ar muti Rīgā ar darbiem aizkrāsnē. Ja pateikuši, tad arī darīs. Pats Bilbo gan reāli kā tēls grāmatā labi attīstījas.

     
    • spigana

      24th January 2014 at 12:00 pm

      Nu nez, Gendals jau visu laiku teica, ka visu laiku kopā ar viņiem neies. Bilbo gan viņš apmānīja, bet mana personīgā pieredze rāda, ka savādāk jau tādu hobitu no mājām neizvilksi. 😀

       
  3. Anna Gintere

    24th January 2014 at 2:01 pm

    Es kaut kad senatnē biju lasījusi to ļoti bilžaino latviešu izdevumu Hobitam, vismaz man atmiņā palicis, ka tur daudz bilžu, bet bija kardināli viss aizmirsies, izņemot atsevišķas ainas. Pēc filmas nolēmu tomēr izlasīt, jo kaut kā šķita pārdabiski, ka var no vienas ne pārāk biezas grāmatas izpūst trīs pilnmetrāžas filmas.
    Neteikšu, ka viegli lasās. Varbūt pie vainas ir latviešu valoda. Savulaik mēģināju Gredzenu pavēlnieku EN valodā, nemaz nepavilka. Varbūt piederu pie Tolkīna tolerantajiem cilvēkiem…

     
  4. emils2000

    24th January 2014 at 6:08 pm

    Es atceros kā, liekas, ka 12., dzimšanas dienā mamma man uzdāvināja veselu grāmatu kaudzi, kas parasti tā nenotika. Grāmatas vienmēr mājās bija daudz, bet tā konkrēti man netika dāvinātas. Ar šo kaudzīti (nejaukt ar Reini un Matīsu) sākās mana iepazīšanās ar Hobitu un arī ar Tēvu Braunu. Hobits tika izlasīts reizes vairākas un galvā bija diezgan skaidra karte ar notikumiem pa ceļam uz vientuļo kalnu. Kad 7 gadus vēlāk sāku angliski lasīt Gredzenu pavēlnieku iesākumā pat šīs abas grāmatas nelīmējās kopā, bet kopš tā laika daudz kas mainījies! :) Ja tev vajag Silmarilionu un vēl pāris Tolkīna grāmatas – apjautājies! :)

     
  5. Dace

    25th January 2014 at 4:22 pm

    Es atceros no bērnības liela formāta grāmatu par Hobitu, bet šķiet, ka man tā arī nesanāca to izlasīt līdz galam. Toreiz lasīšana tik raiti nevedās. Varbūt tiešām laiks uzmeklēt un izlasīt. Paldies par recenziju! :)

     
  6. msmarii

    4th February 2014 at 8:17 pm

    Man skauž tavs skaistais grāmatas izdevums :) Ja nopietni, tad nevaru iedomāties, ka tev nepatiktu LOTR. Kad lasīju angliski, mazliet pamocījos ar valodu. Likās, ka Tolkīns izgudrojis jaunus vārdus, bet tad man angļu valoda bija švakāka. Vajadzēs pārlasīt, jo stāsts ir episks un neaizmirstams.

     
  7. valkyrie7777

    5th February 2014 at 9:58 pm

    Piekrītu Tevis rakstītajam par “Hobitu”- arī man šķita viena no jaukākajām grāmatām un vienalga, vai tā domāta bērniem vai ne, jo jebkurā vecumā no tās var smelties jaukus iespaidus un emocijas Un “Gredzenu pavēlnieks” – tas ir jāizlasa, tik episks un padziļināts fantāzijas darbs reti sastopams, to lasot, var just, ka Tolkīns ir visu izdomājis smalki un pamatīgi, uzbūvēdams veselu pasauli un pat izdomādams jaunas valodas. Pat ja filmas ir redzētas, grāmata tomēr ir pavisam cita lieta.