RSS
 

Okeāns ielas galā. Nīls Geimens

07 Feb

Geimens laikam gan ir tas autors, kurš īpašus komentārus vairs neprasa- tie, kas viņu ir lasījuši jau zina, ko gaidīt, savukārt pārējiem silti iesaku iepazīties.
“Okeāns ielas galā” ir Geimena jaunākā grāmata, kuru latviski nesen izdevusi Zvaigzne, un to izlasīt es gribēju jau no pirmās dienas, kad ieraudzīju, bet tā nu sanāca, ka tai klāt tiku tikai tagad.
Bija tā, ka vakar vakarā, atnākot no lekcijām (kuras pavadīju iegrimusi šinī grāmatā, protams), biju nolēmusi, ka grāmatu pabeigšu pie vakariņām, bet tad izrādījās, ka, lai tiktu pie vakariņām, tās ir arī jāgatavo, tāpēc vakariņas nācās atcelt līdz brīdim, kad grāmata būs pabeigta. Labākais vakardienas lēmums.

Vārdā nenosauktais galvenais varonis jau krietni pieaugušā vecumā atgriežas savā bērnības ciematā uz bērēm un nejauši aizmaldās līdz vietai, kur septiņu gadu vecumā satika noslēpumaino Letiju. Un nu piepeši viņš atceras visu, kas notika tai dīvainajā laikā.

Lasot šo grāmatu, es sev diezgan ilgi mēģināju atbildēt uz diviem jautājumiem: pirmkārt, kam šī grāmata ir paredzēta- bērniem, pieaugušajiem?; otrkārt, vai es šo grāmatu gribu ierindot pie fantāzijas vai tomēr maģiskā reālisma? Tas ir diezgan dīvaini, jo parasti par šādiem jautājumiem vispār nedomāju, bet, kad nonācu pie atbildēm, sapratu, ka šoreiz tas bija gan svarīgi, un savā ziņā tas, kā katrs lasītājs klasificēs šo grāmatu, noteiks to, kā šī grāmata tiks uztverta. Pavisam dīvaini. Jebkurā gadījumā, uz pirmo jautājumu atbilde atnāca viegli- šī ir grāmata par bērniem, kas rakstīta gan pieaugušajiem, gan bērniem. Es esmu pilnīgi pārliecināta, ka šī grāmata man būtu patikusi jebkurā vecumā. Otrais jautājums prasīja ilgākas pārdomas, bet galu galā es nonācu pie secinājuma, ka šoreiz pieturēšos pie maģiskā reālisma. Lasot šo grāmatu, man radās iespaids, ka visi notikumi nemaz nav rakstnieka uzbūvēta fantāzijas pasaule, bet gan bērna mēģinājums izskaidrot neizprotamo pieaugušo pasauli, savas pieredzes neesamību kompensējot ar fantāzijas un pasaku tēliem, un šinī jautājumā man “Okeāns ielas galā” sasaucās ar Kinga “Mirdzumu”, kur tieši tāpat līdz galam nebija skaidrs, vai viss notiekošais patiešām ir paranormāls vai tomēr bērna uzbūvēta pasaule, jo izdomāt ārējus ļaunos spēkus tādā vecumā ir vieglāk un loģiskāk, nekā pieņemt, ka pieaugušie mēdz būt ļauni un stulbi, un ka vecāki varbūt nemaz nav tie vienmēr labie cilvēki un pusvaroņi, par kādiem vienmēr uzskatīti.
Šo grāmatu var lasīt kā minimums trīs dažādos veidos un katru reizi stāsts būs citāds, un tas, par ko īsti ir šī grāmata, noteikti būs atkarīgs no katra lasītāja individuālās pieredzes, līdz šim lasītajām grāmatām, bērnības un vēl simts citiem faktoriem. Jebkurā gadījumā, tanī veidā kā to izlasīju es, kā bērna mēģinājumu izskaidrot briesmīgo pasauli, šis stāsts bija izcils. Autors ir absolūti perfekti iejuties bērna ādā un nav skatījies uz bērnu no augšas, bet gan uztvēris kā sev līdzīgu, arī izfantazētie tēli ir aizraujoši un sižets absolūti neparedzams, jo lasītājs ir iemests pavisam svešā pasaulē, kuras likumi skaidroti netiek, lasītājs ir tas mazais zēns, kuram ir jātiek galā ar visām šausmām un briesmoņiem, nezinot, kas tie tādi ir un no kurienes radušies, un jācer, tikai jācer, ka Letijai izdosies šo šausmīgo pasauli savest kārtībā.

Atklāti sakot, sākumā es gaidīju, ka šis būs jauks stāsts par maģiskajām bērnības dienām, bet saņēmu kaut ko krietni dziļāku un spēcīgāku. Lai arī šī nav nelaimīga bērnība, nekāda saulainā tā arī nav, un šinī stāstā lieliski ir atklāts tas, cik maz iespējas bērnam ir dotas ietekmēt savu dzīvi un cik nenopietni pieaugušie dažkārt uztver bērnus. Šinī grāmatā nav tik krāšņa un vijīga sižeta kā Amerikāņu dievos, bet šai grāmatai piemīt spēks lasītāju aizvest neaptveramās dzīlēs, gluži kā caur ūdens spaini iekāpt okeānā. Arī šinī grāmatā palielās devās parādās mitoloģija, bet krietni pieklusinātākā un apslēptākā veidā salīdzinājumā ar Amerikāņu dieviem. Ja Amerikāņu dievos mitoloģija bija stāsta virskārta un dzinējspēks, tad šeit tā ir vairāk piedeva un parādās ne tik konkrētos tēlos, vairāk arhetipos.
Vienīgi grāmatas beigas mani mazliet samulsināja un vedināja uz domu, ka šai grāmatai varbūt ir paredzēts turpinājums, jo citādi grāmata palika tāda kā nepabeigta un īsti nenoturēja līmeni. No otras puses- varbūt tās beigas katram jāpiedomā pašam un tas jau nemaz nav slikti.

Jebkurā gadījumā- šī bija spēcīga grāmata, pie kuras es noteikti kādreiz atgriezīšos un droši vien atklāšu kaut ko jaunu. Grāmata, no kuras atrauties nevarēju un negribēju, un silti iesaku arī citiem.

Citāti no grāmatas:

“Pieaugušie sirdī nemaz nav pieauguši. Ārēji lieli, nedomājoši, vienmēr zina, ko darīt, bet iekšēji tādi, kā vienmēr bijuši. Tādi paši kā tu tagad. Īstenībā jau pieaugušo nemaz nav. Itin neviena visā plašajā pasaulē.”

“Nekādi nevarēju saprast, kāpēc pieaugušie tik garšīgus zaļus, svaigus dārzeņus liek skārda bundžās, kurās viss kļūst pretīgs.”

Vērtējums:
9+/10

P.S.- ar šo grāmatu no grāmatu bingo izsvītroju lauciņu “A best-selling book”

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
  1. aigarsdz

    7th February 2014 at 7:09 pm

    Patiesību sakot, esmu stipri vīlies Geimenā pēc “Amerikāņu dievi” izlasīšanas. Šī autora stils laikam vienkārši nav domāts manai gaumei.

     
  2. aigarsdz

    7th February 2014 at 7:09 pm

    Patiesību sakot, esmu stipri vīlies Geimenā pēc “Amerikāņu dievi” izlasīšanas. Šī autora stils laikam vienkārši nav domāts manai gaumei.

     
  3. msmarii

    10th February 2014 at 10:24 pm

    Tu esi uzķērusi citus akcentus.. Interesanti. Manu domu par atmiņām varbūt ietekmēja pirms tam lasītais Eko romāns. Turpinājums gan neprasās, tad drīzāk paliek kā atvērts stāsta gals katra lasītāja interpretācijai par izlasīto.

     
    • spigana

      10th February 2014 at 11:58 pm

      Man šinī grāmatā tiešām visinteresantākais šķita tas, ka mazliet cits skatījums, mazliet cits noskaņojums, mazliet citi akcenti rada pavisam citādu stāstu un ka katram lasītājam grāmata atklājas savādāk.

       
  4. spigana

    10th February 2014 at 11:58 pm

    Man šinī grāmatā tiešām visinteresantākais šķita tas, ka mazliet cits skatījums, mazliet cits noskaņojums, mazliet citi akcenti rada pavisam citādu stāstu un ka katram lasītājam grāmata atklājas savādāk.