RSS
 

Ночной дозор. Сергей Лукьяненко

11 Feb

Es beidzot saņēmos un to izdarīju- izlasīju savu pirmo grāmatu krievu valodā! Gāja vieglāk nekā biju gaidījusi un arī pats process bija patīkamāks, nekā biju baidījusies. Šoreiz arī grāmatas apraksts ne tik daudz par pašu grāmatu, bet lasīšanas procesu.
Ar to krievu valodu man ir tādas īpatnējas attiecības- es lielākoties saprotu, ko man saka, ja netiek izmantoti kādi ļoti specifiski vārdi vai izteicieni. Arī kirilicu es pazīstu, jo to man vectēvs būtībā iemācīja vēl pirms skolas. Bet runāt- tas no manis ir par daudz prasīts, nesanāk un viss. Un tas pat nav saistīts ar kautrēšanos vai ko citu, bet gan to, ka saprast svešu valodu ir krietni vieglāk, nekā no savas valodas uz to pārtulkot domas. Skolas laikā es vispār biju pārliecināta, ka krievu valodā esmu bezcerīgs gadījums, jo pārējie klasesbiedri jau krievu valodu bija samācījušies pagalmos bērnībā, es tur tikai viens tāds, kas no sevis neko nespēj izspiest.
Bet pirms gadiem diviem es secināju, ka man tomēr dzīvē krievu valodu vajadzēs vairāk un pilnīgi citā kontekstā, nekā jelkad būtu domājusi, un apmēram ap to pašu laiku secināju, ka nesarežģītus rakstus medijos krievu valodā izlasīt varu. Tad arī secināju, ka krievu valodas atkārtota mācīšanās ir jāsāk ar grāmatām. Šādiem mērķiem man ieteica Lukjaņenko Дозоры, ielādēju to Kindlē un apmēram gadu tur arī nomarinēju, jo bija bail ķerties klāt. 31. decembrī gan izdomāju, ka ir pēdējais laiks sākt pildīt 2013. gada apņemšanos un ķēros klāt grāmatai.
Ja sākumā pie vārdnīcas bija jāķeras katrā otrajā teikumā, tad pēc pāris nodaļām savu vārdu krājumu biju papildinājusi pietiekoši, lai jātulko būtu tikai pāris vārdi katrā lapaspusē. Tā kā mērķis bija nevis vienkārši izlasīt grāmatu, bet arī papildināt vārdu krājumu, ļoti cītīgi tulkoju arī tos vārdus, kurus no konteksta it kā saprast varētu. Šeit ļoti nopriecājos par to, ka grāmatu lasīju elektroniski, jo ar fizisku vārdnīcu es to pasākumu būtu pametusi pēc pirmajām lapaspusēm. Kaitināja vienīgi tās reizes, kad teikumā iztulko katru vārdu, bet kopējo jēgu vienalga nesaproti, dažkārt dusmojos arī par to, ka krievu valodā mēdz būt tik bezdievīgi gari vārdi, kurus pat izburtot nevar, kur nu vēl saprast. Biju gan pārsteigta par to, ka biežā tulkošana man netraucē tik ļoti kā tas, ka galvā grāmata skan ar manu briesmīgo akcentu, bet tas droši vien ir labojams intensīvāk skatoties filmas krievu valodā.
Pie viena secināju arī, ka krievu valodā es lasu krietni intensīvāk, nekā latviešu un angļu- pievēršu uzmanību katra vārda nozīmei un mazāk palaižu garām detaļas. Tāda intensīva lasīšana gan nozīmēja arī to, ka pasākums velkas vēl lēnāk, nekā biju gaidījusi, un arī lielus gabalus lasīt nevar, tas ātri kļūst nogurdinoši, tāpēc bieži vien lasīju pa 5-10 Kindles lapaspusēm vienā reizē, kas ir pavisam maz, un grāmatas lasīšana galu galā man ievilkās uz pusotru mēnesi. Bet vēlmes mest pasākuma ar roku gan ne reizi nebija, mērķis tomēr gana nopietns un personiski nozīmīgs, un arī grāmatas izvēle bija ļoti veiksmīga- valoda nav pārāk sarežģīta, bet nav arī prasta un pārāk viegla, savukārt grāmatas sižets bija gana aizraujošs, lai spētu mani noturēt pie grāmatas pusotru mēnesi. Pie kam, es atceros kā sāku angļu valodā lasīt grāmatas, un zinu, ka gan vārdu krājums, gan lasīšanas ātrums pieaug ļoti strauji, ir tikai jātiek pāri tiem pirmajiem soļiem, lai pēc tam varētu baudīt skaistu literatūru oriģinālvalodā. Vēlme lasīt galu galā izrādījās stiprāka par slinkumu lauzt galvu ap krievu valodu.

Antons ir nakts sardzes darbinieks un Citādais, viņa uzdevums ir pieskatīt, lai tumsas spēki ievēro nakts sardzes un dienas sardzes noslēgto vienošanos, lai vampīri apēd tikai tos cilvēkus, kas viņiem nozīmēti, un burvji nesāk pārlieku jaukties cilvēku dzīvēs un tā tālāk.
Darbs jau tā nav nekāds vienmuļais, bet gadās arī ekstremālākas situācijas, kurās galu galā izrādās, ka nekas nav tā kā izskatās.

Grāmata ir sadalīta trīs stāstos, kuri gan savstarpēji ir saistīti, arī galvenais varonis nemainās, un šāda uzbūve bija ļoti patīkama, jo gan varoņus, gan pasauli atklāja krietni vairāk un daudzveidīgāk, nekā tas mēdz būt viengabalainās grāmatās.
Pēc rietumu fantastikas patērēšanas milzīgos apjomos, bija patīkami atsvaidzinoši pārslēgties uz citu vidi, kur tikumi ir citi un dzīvi uztver savādāk, grāmatā postpadomju atmosfēra ir attēlota perfekti un dzīvi, pat par spīti valodas barjerai man nemitīgi šķita, ka es dzīvoju tur, nevis šaipus grāmatai. Pie viena secināju arī, ka urbānā fantastika ir burvīgs žanrs un tam noteikti pievērsīšos vairāk.
Galvenokārt man šinī grāmatā patika ļoti ticamā un reālā pasaule, kur nekas nav balts un melns, labs un slikts, visiem ir savas izvēles un mērķi, un intereses. Arī pievienošanās tumsas vai gaismas pusei ir katra paša izvēle un gaismu no tumsas atšķir ne tik daudz darbi kā darbu mērķi. Un galu galā- tie gaismas spēku vadītāji tādi paši mērgļi un shēmotaji vien ir, ne ar ko viņi neatšķiras no tumšajiem. Bonusā vēl ir arī vairākas krēslas zonas, kurās ieiet spēj tikai Citādie.
Ar tām krēslas zonām un pasaules uzbūvi gan man sanāca kuriozs- apmēram grāmatas trešdaļā es netīšām atklāju, ka dažkārt mēdzu krievu vārdus pārtulkot uz latviešu tā, it kā tie būtu angļu vārdi, kas izlocīti pēc krievu gramatikas likumiem. Tā nu man “Иной” iztulkojās nevis kā Citādais, bet drīzāk “Iekšējais”, un attiecīgi to krēslas pasauli es iedomājos nevis kā paralēlo pasauli (kā būtu parasti izdarījusi), bet vairāk kā tādus sīpola slāņus, kuros var ieiet dziļāk un dziļāk. Starp citu, vēlāk grāmatā atklājās, ka šis mans variants, kas būtībā bija radies kļūdas rezultātā, ir krietni atbilstošāks arī autora iecerei.

Būtībā es grāmatai spēju atrast tikai divus mīnusus. Pirmkārt, galvenais varonis, lai arī simpātisks, tomēr bija mēreni pastulbs un neapķērīgs un ar apbrīnojamu uzcītību iekrita visos viņam izliktajos slazdos pat reizēs, kad viņš tika speciāli brīdināts nedarīt to vai šito. Vairākas reizes grāmatā es uz Antonu pamatīgi dusmojos par viņa neaptēstību, bet no otras puses, var jau to arī saprast, jo bez tām viņa muļķībām sižets bieži vien iestrēgtu. Otra lieta, kas mani kaitināja pavisam mazliet, bija nemitīgie mēģinājumi grāmatā iepīt filozofiju. Pret filozofiju kā tādu man nav iebildumu un arī šoreiz mazās devās tā nebūtu kaitējusi, bet pat bīdījusi sižetu, tomēr uz beigām man šķita, ka nu jau autors sāk krietni pārspīlēt, galu galā Antons savās pārdomās jau sāk atkārtoties, un vispār tās pārdomas nebija nekas diži oriģināls un nedzirdēts.
Toties pozitīvi bija tas, ka grāmatai bija diezgan negaidītas beigas un visi notikumi pašā pēdējā mirklī apmetās kājām gaisā un ieguva pavisam jaunu nozīmi, pēc grāmatas pabeigšanas vēl bija ko padomāt par visām tām shēmām.

Starp citu, pēc šīs grāmatas ir uzņemta arī filma, kuru es noskatījos un biju patīkami pārsteigta par filmas lielisko kvalitāti. Protams, protams, pavisam precīzi jau nu viņi grāmatu attēlojuši nav un filmā vispār ir tikai pirmais stāsts no trijiem, bet, ja filmu nesāk salīdzināt ar grāmatu (kas vispār ir neveselīgi, bet no tā grūti izvairīties), tad filma ir pat ļoti laba, aizraujoša un skaista, varbūt vienīgi asiņu bija par kādu gramu par daudz manai gaumei un nestabilajam miegam. Pāris svarīgas nianses viņi filmā bija izlaiduši, arī no krēslas nez kāpēc cītīgi izvairījās, lai gan stāstā tam bija milzīga nozīme. Toties bija uztaisījuši ļoti interesantu interpretāciju par Igoru un to, kā Antons atklāja, ka ir Citādais. Īsāk sakot- baudāma filma.

Arī grāmata bija ļoti baudāma, asprātīga un aizraujoša, un ir skaidrs, ka es lasīšu arī pārējās sērijas grāmatas, ļoti gribu uzzināt kā pasaule būs parādīta no tumsas spēku puses un ko vēl viņi tur sashēmos.
Grāmata visnotaļ laba un iesakāma, patiks urbānās fantastikas cienītājiem un tiem, kas vēlas atpūsties no pierastās rietumu vides grāmatās.
Vispār man bija vēlme padalīties arī ar citātiem no grāmatas, bet man jau atkal neizdodas tos pieklājīgi vienkāršā formā izvilkt no savas Kindles. Žēl.

Vērtējums:
8/10

P.S.- ar šo grāmatu no grāmatu bingo izsvītroju lauciņu “A book that scares you”, galu galā- vajadzēja vairāk nekā gadu, lai saņemtos uz šīs grāmatas lasīšanu un nenobītos, ka būs par sarežģītu.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. WhiteRabbit

    11th February 2014 at 4:09 pm

    Kāpēc jāvelk citāti no Kindles? Pilns internets ar kopijām tak.

     
    • spigana

      11th February 2014 at 4:13 pm

      Tad ir jāmeklē un jāmokās ar rakstīšanu kirilicā, tik daudz laika man šodien nebija.

       
      • WhiteRabbit

        11th February 2014 at 4:20 pm

        Kad krievu burti acu priekšā griezties sāk
        Vienmēr vē vē vē translit ru talkā nāk 😀

        …bet kopumā jāsaka tā – un Lukjanenko darbos tas diemžēl nav pirmais gadījums, – viņa romānu turpinājumi nav tik interesanti kā sākums. Viņš it kā novēršas no sižeta un ķeras pie pārlieku personiskas filozofēšanas, kas aizved prom no sākotnēji paustā varoņa tēla. Bet tri-un-citu-loģiju pirmās daļas gan vienmēr ir gluži ekselentas un noteikti lasāmas 😉

        Vispār es metodiski lasīju visu pēc kārtas no viņa darbiem, kamēr nesanāca iepazīties klātienē un uzzināt neliterāros uzskatus. Kaut nebūtu to darījis labāk 😀

         
      • WhiteRabbit

        11th February 2014 at 4:56 pm

        Nenocietīšos :) īsajā versijā – autors ir vidēji augstprātīgs putinists, kurš tāpat uzskata, ka Baltijas valstis ir pilnas ar fašistiem, ka visai pasaulei vajadzēja boikotēt Igaunijas produktus “Bronzas kareivja” pārvietošanas dēļ un ka Latvijā vajag krievu kā otro valsts valodu. Nu, un viss pārējais tādā garā :) Ne tas komplekts, kuru tu parasti sagaidi no inteliģences, nemaz nerunājot par sev ļoti tuvu darbu autoriem.

         
        • spigana

          11th February 2014 at 5:08 pm

          Es lielākoties ignorēju mākslinieku personīgās ideoloģijas, ja vien viņu darbi man patīk.

           
      • Ints Valcis (@asmodeus_lv)

        11th February 2014 at 5:17 pm

        Runājot, par baltiešiem fašistiem, ir vēl tāds Zlotņikovs, kas raksta salīdzinoši labus darbus. Bet nu viņam Krievijas impērija ir pāri visam, tā teikt pasaules gudrības krātuve un sirdsapziņa. Pāris darbos pat nav kautrējies čečenus un čigānus sterilizēt un pārvietot uz nomaļākiem valsts reģioniem.

         
  2. Ints Valcis (@asmodeus_lv)

    11th February 2014 at 5:03 pm

    Tiesa, krievu fantastikā, fantāzijā atēlotās reālijas man kā daļējam PSRS laika produktam ir sirdī daudz tuvākas nekā rietumu darbos. “Nakts sardzi” izlasīju diezgan sen atpakaļ pirms blogošanas sākuma. Pirmā cikla grāmata ir okei, bet kā teica komentētājs augstāk, nākamās grāmatas kļūst pārlieku samudrītas.
    Tagad ieteiktu pamēģināt izlasīt kaut ko no Pehova

     
    • spigana

      11th February 2014 at 5:09 pm

      Domāju, ka vismaz otro izlasīšu, tad jau skatīšos, vai ir vērts turpināt.

       
      • WhiteRabbit

        12th February 2014 at 12:29 am

        …katrā ziņā man visa viņa kolekcija joprojām e-readerī stāv 😉 “Atspulgu labirintu” tīri vai ieteiktu arī tev izlasīt. Un vēl no viņa var pieķerties arī “Melnrakstam” (kas ir kādas diloģijas pirmā daļa, heh).

        Vispār, ja tā padomā, tieši “Naktssardze” ir arī tāds viegls, pavisam neliels plaģiāts par klasiku – brāļu Strugacku “Pirmdiena sākas sestdienā”. To gan pavisam noteikti iesaku izlasīt, bet tur gan drusku vispirms lasāmvaloda jāuzkačā.

         
      • WhiteRabbit

        12th February 2014 at 12:35 am

        Ak jā, un vēl no Lukjanenko diezgan interesants ir “Genoms”, vismaz idejiski. Pārējais atkarīgs no gaumes.

         
    • andris

      11th February 2014 at 6:09 pm

      ar ko Pehovs ir labs, un kas no viņa būtu jāpamēģina?

       
  3. andris

    11th February 2014 at 5:17 pm

    Antons Gorodeciskis tāds lāga mazais cilvēks/ krieva dvēsele vien ir, gluži kā visi Lukjaņenko varoņi, tā ka no viņa dižo gudrību nevar sagaidīt, vien atklāsmes notikumu gaitā. Es gan tik bargs nebūtu, ka nākamā daļa uzreiz štruntīga, kādas trīs grāmatas sērijā bija tīri labas un tālāk velkot uz inerci arī bija tīri ok.
    Par Lukjaņenko un viņa filozofēšanu – tas lielkrievu imperiālisms diemžēl stipri spiežas cauri visos viņa darbos. Visus kam nav krievu ‘duša’ pa lielam ‘jāmočī sartīrā’ :)

     
    • WhiteRabbit

      24th February 2014 at 9:48 pm

      nu re, tiešs turpinājums diskusijas apakštēmai – šodien Sergejs Lukjanenko paziņojis, ka aizliedz tulkot viņa grāmatas ukraiņu valodā, jo tā kopš šī brīža esot nolādēta zeme.

       
      • andris

        24th February 2014 at 10:12 pm

        Jā, šis ir ārkārtīgi nožēlojami, it sevišķi tāpēc, ka nevarētu teikt, ka pārsteidzoši.

         
      • spigana

        24th February 2014 at 10:14 pm

        Stulbi, kretīniski un nožēlojami, bet tas nenozīmē, ka es pārtraukšu lasīt viņa grāmatas.

         
      • WhiteRabbit

        24th February 2014 at 11:28 pm

        Tieši tāpēc piesūtīju, ka šeit tas savukārt NEbija adresēts tev. Tāda, lūk, tējas dzērājiem loģika 😀 😀

         
    • WhiteRabbit

      24th February 2014 at 11:09 pm

      Es jau ne tev to teicu, Spīgan. Ievēro tak arī pati savā blogā ieviesto komentāru hierarhiju :)

       
      • spigana

        24th February 2014 at 11:12 pm

        1) es to komentāru hierarhiju no wordpress telefona app neredzu; 2) es uz komentāru šeit vispār nebūtu atbildējusi, ja vien Tu man to nepiesūtītu arī twitterī, radot sajūtu, ka tas ir adresēts man.

         
  4. msmarii

    11th February 2014 at 5:53 pm

    Apsveicu ar uzdrošināšanos. Izlasi vēl vienu vai divas grāmatas krieviski un tad jau maisam gals būs vaļā :)

     
    • spigana

      11th February 2014 at 5:54 pm

      Paldies. :)
      Man tagad jaunais mērķis ir uzkačāt pietiekošu līmeni, lai varētu lasīt bez vārdnīcas, fiziskas grāmatas.

       
  5. Lasītāja

    11th February 2014 at 7:48 pm

    Jā, es domāju tāpat kā msmarii, pēc trešās grāmatas ies kā pa sviestu. (Un mani, piem., sāpina tas, ka galvā man skan ļoti smuka krievu valoda, bet, kad runāju, — jāiet nošauties.) Tā kā pāris pirmās “Sardzes” grāmatas ir izdotas latviski, varbūt nākamo pamēģini lasīt bez vārdnīcas vai retāk to lietojot, bet turot blakus latviešu versiju. Man tas allažiņ ir dikti palīdzējis.

     
    • andris

      12th February 2014 at 4:45 pm

      otrā daļa nav latviski. Tikai 1. un 3., kas ir nedaudz dīvaini :)

       
  6. Ints Valcis

    11th February 2014 at 8:53 pm

    No Pehova ieteiktu izlasīt “Хроники Сиалы” sevišķi ja ir nācies spēlēt Thief. Laba pasaule viņam padevusies arī grāmatā “Пересмешник” un cikls “Страж” gan ir nospiests no Sapkovska “Witcher”.

     
  7. doronike

    12th February 2014 at 2:21 pm

    Par Lukjaņenko Sardzes sēriju man ir tāds duāls iespaids: kad sāc lasīt, aizraujies un gribas zināt, kas notiks tālāk (tā es izrāvu pirmās četras), bet tomēr ar katru nākamo pārņem aizvien lielāka quilty pleasure sajūta – nu kā tāds draņķis var patikt? Tādēļ piekto grāmatu vairs neesmu meklējusi, bija sajūta, ka autors ir iztērējies uz pirmām divām. (Lai gan ceturtajā bija viena varen laba ragana, pēc kuras skumstu.) Vēl es izlasīju Lukjaņenko Spektru, un ar to man šis autors beidzās (pārāk daudz Koelju).
    Bet malacis, ka saņemies un lasi – krieviski ir daudz labu grāmatu, ne tikai daiļliteratūras.

     
  8. Aiga

    18th February 2014 at 7:11 pm

    Vai, man skauž 😀 Malacis vispār, es arī gribētu beidzot uzsākt to cīņu ar krievu valodu, bet tam nolūkam tiešām būs vajdzīgs lasītājs, līdz šim esmu izlasījusi ~120 lpp. no vienas grāmatas un tā fiziskā meklēšana ir murgs :/

     
  9. Mēnessmeitēns

    26th February 2014 at 12:35 am

    Man arī šķita, la latviski tikai divas grāmatas iztulkotas. Starp citu, filmas ir uzņemtas pēc visiem trīs triloģijas darbiem.