RSS
 

The Circle. Dave Eggers.

20 Feb

Vispirms es šīs grāmatas aprakstu ieraudzīju kādā no ārzemju blogiem un neko īpašu par to nepadomāju. Tad parādījās Sysiphus apraksts un es secināju, ka tas tomēr varētu būt kaut kas, ko man gribētos lasīt, atzīmēju iekš goodreads un principā aizmirsu. Bet tad es ieraudzīju sarakstu ar grāmatām, kas tika nodēvētas par 2013. gada desmit smieklīgākajām grāmatām, viena no tām bija arī „The Circle”. Šinī brīdī interese par grāmatu gan jau bija gana liela un uzreiz to arī pasūtīju. Es noteikti nebiju vīlusies grāmatā un man tā pat ļoti patika, bet es patiešām nezinu, kas ir jāpīpē, lai šo grāmatu uzskatītu par smieklīgu. Nu nevienā vietā tā nav smieklīga, to nu es varu galvot.
Un jāsaka, ka man ārkārtīgi patīk šīs grāmatas dizains. Sarkanais supervāks varbūt ne tik ļoti, bet, kad to noņem, atklājas grāmata ar lakonisku un ļoti atbilstošu dizainu. Pie kam, šī grāmata ir iesieta cietajos papīra vākos, kas man vienmēr ir patikuši krietni vairāk par plastmasīgajiem, kas mūsdienās dominē. Man gandrīz vai kauns atzīties, cik daudz laika es pavadīju, glāstot šo grāmatu. 😀

Mae Holland ir 24 gadus veca sieviete, kas ar draudzenes Annijas palīdzību iegūst darbu, par kuru viņu apskaustu teju jebkurš planētas iedzīvotājs- viņa tagad ir ārprātīgi prestižā „The Circle” darbiniece.
„The Circle” ir milzīga kompānija, kas radusies pēc tam, kad viens no tās dibinātājiem priekš sevis radīja sistēmu, kas ļauj visos lietotāja kontos (gan sociālo tīklu, gan bankas utt.) ielogoties ar vienu paroli un apvienot tos vienā sistēmā. Pamazām šī ideja ir izaugusi un nu pasaulē principā darbojas tikai viens sociālais tīkls, internetā anonimitāte iespējama nav, jebkas, ko lietotājs raksta, tiek piesaistīts viņa kontam, un sabiedrība kopumā kļūst arvien caurspīdīgāka.

Man ir diezgan grūti vērtēt šo grāmatu, jo man par to ir ārkārtīgi pretrunīgas izjūtas. No vienas puses man tā ārkārtīgi patika un šī ir pirmā distopiskās utopijas grāmata, ko lasu, kur vismaz sākotnēji utopija patiešām izskatās pēc utopijas. Kopumā (vai vismaz sākumā) man Circle sabiedrības uzbūve šķita ļoti simpātiska- internetā ir pieejams viss, zem sava teiktā ar savu vārdu man parakstīties nav problēmu un tehnoloģiju attīstība ir nopietni uzlabojusi cilvēku dzīvi. Nu, kaut vai piemēram, aproces, kas kontrolē nēsātāja veselības stāvokli. Arī kameras uz ielām man līdz kaut kādai robežai šķita pozitīvs jaunievedums.
Bet tieši ar robežām šinī grāmatā ir problēmas. Visa sociālo tīklu padarīšana, „sharing is caring” un privātuma neesamība („Privacy is a theft”) ir pacelta līdz absolūta farsa līmenim un vietām ir pagrūti noticēt, ka kaut kas tāds būtu iespējams. Nu, piemēram, kāpēc jebkurš ar vienkāršas meklēšanas programmas palīdzību var noskaidrot, ko es esmu pirkusi ar savu kredītkarti? Diezgan mulsinoši bija arī tas, ka visi politiķi sāk nēsāt nelielas kameras, kas pārraida visu, ko viņi redz un saka internetā. Kaut kā dīvaini šķiet, ka valsts noslēpumi tiek uzskatīti par kaut ko, kas tagad sabiedrībai būs brīvi pieejams, savukārt pats Circle savus komercnoslēpumus izpaust atsakās, un visiem tas šķiet normāli. Šķiet arī dīvaini, ka tik progresīva kompānija, kas nopietni rūpējas par savu darbinieku labklājību, tādos apjomos uzspiež kvantitatīvu, nevis kvalitatīvu dalību sociālajā tīklā, radot darbiniekam lieku slodzi un stresu. Grāmatā ir vairāki loģikas baltie plankumi un šķietami neiespējamas lietas, bet jāsaka atklāti, ka šie baltie plankumi īsti pat netraucēja, jo kaut kur pa galvu malās doma, ka šis tomēr ir diezgan reāls variants, kā sabiedrība varētu saiet sviestā un, paskatoties uz mūsdienu pasauli, nešķiet nemaz tik ļoti neticami, ka varbūt viss arī varētu nonākt līdz šādam farsam.
Šādas sabiedrības uzbūves iespējamību patiesībā nodrošina tas, ka visas pārmaiņas notiek ļoti lēnām, pa sīkiem solīšiem, nekur nenotiek milzīga revolūcija, ka tagad nu viss būs atklāts un privātums vairs neeksistēs. Pie kam, absolūti viss, ko Circle vadība un darbinieki izgudro, tiek darīts ar absolūti labākajiem nodomiem un vēlmi uzlabot sabiedrības dzīvi, bet neviens tā līdz galam neredz kopainu, ko rada atsevišķu indivīdu un ideju darbība. Šī grāmata ir izcils piemērs, kā uz ideālistiskām un pozitīvām idejām var efektīvi uzbūvēt totalitāru režīmu, pašiem to īsti nemaz neapjaušot, gribot tikai un vienīgi labu.
Un patiesībā jau šāda sabiedrības iekārta nebūtu nemaz tik slikta, ja vien šī caurspīdība netiktu uzspiesta cilvēkiem, kas to nevēlas. Šeit cilvēki ir aizgājuši tik tālu, ka vairs nespēj aptvert to, ka vēlme pēc privātuma absolūti nenozīmē to, ka ir kaut kas slēpjams. Un tieši tanī brīdī, kad progresīvie Circle darbinieki savas idejas un dzīvesveidu sāk uzspiest visai pasaulei, sākas īstās problēmas, jo piepeši neviens vairs nevar būt viņš pats, ir nemitīgi jānotur laba un morāla cilvēka maska. No vienas puses varētu jau padomāt, ka tas nav nekas slikts- cilvēki vairs neveic noziegumus, jo zina, ka viņus uzreiz pieķers, vairāk domā par to, ko saka un tamlīdzīgi, bet problēma slēpjas tanī, ka indivīda morālei nav obligāti jāsakrīt ar sabiedrības morāli, un apstākļos, kad cilvēks nemitīgi atrodas uz skatuves, zūd iespēja paust nepopulārus viedokļus vai rīkoties veidā, kas nav pieņemams sabiedrībai (es te par noziegumiem nerunāju). Un vispār- briesmīgi jau nu garlaicīga pasaule, ja cilvēki pielāgojas masu viedoklim un morālei, nevis rīkojas pēc saviem ieskatiem.
Lūk, šādā pasaulē es dzīvot vairs negribu.

Vispār jau grāmata bija laba- gan ar to, ka sākumā spēja mani pārliecināt, ka man varētu patikt šāda pasaule, gan parādot to, kā šāda pasaule var iebraukt pilnīgās auzās un mazliet biedējot mani tieši ar domu, ka eksistē kaut kāda, niecīga vai ne tik niecīga, iespēja, ka tieši šādā virzienā pasaule arī var aiziet. Un mani kā intravertu cilvēku tas šausmina.
Vienīgā nopietnā grāmatas problēma bija dzīvošanās virspusēji pa idejām un sabiedrības attīstību, neiedziļinoties kā šī jaunā sistēma ietekmē indivīdu, kā mainās ikdienas dzīve un dzīves uztvere. Jā, otrā daļa mazliet vairāk iedziļinājās tieši Mae personīgajā dzīvē, bet tas joprojām bija ļoti virspusēji, un man žēl, ka autors bija šo tēmu drīzāk izvērtis plašumā, nevis dziļumā. Distopiskās un utopiskās idejas jau viņam ir ļoti interesantas, bet šādā gadījumā tomēr īsti nepietiek ar tādu vispārīgu skatījumu, prasījās arī ieskatu reālās dzīvēs.

Kopumā es šo grāmatu atzīstu pat par ļoti labu, bet man joprojām ir bail kādam to ieteikt. No savu draugu loka uzreiz varu iedomāties tikai divus cilvēkus, kam šo droši varu ieteikt, bet citiem…. Nezinu. No vienas puses ļoti interesants skatījums, no otras puses- nesaprotu, cik ticami tas viss ir. Bet cilvēkiem, kam patīk distopijas un utopijas un to apvienojums, droši vien patiks. Varētu patikt arī tiem, kas grib pašausmināties par to, kā tās briesmīgās tehnoloģijas grauj mūsu dzīvi.

Un pat vienu citātu no grāmatas izrakstīju:

„Better to be at the bottom of a ladder you want to climb, than in the middle of some ladder you don`t.”

Vērtējums:
8/10

P.S.- ar šo grāmatu no grāmatu bingo izsvītroju lauciņu „A book you heard about online”.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. Lauma

    20th February 2014 at 4:20 pm

    “Šeit cilvēki ir aizgājuši tik tālu, ka vairs nespēj aptvert to, ka vēlme pēc privātuma absolūti nenozīmē to, ka ir kaut kas slēpjams.” – Tik tālu ir aizgājusi ļoti, ļoti liela mūsdienu sabiedrības daļa, tieši šobrīd.

    Interesanti palasīt, ka Tu ar diezgan lielu vieglumu uztver grāmatu, ko es, ja lasītu, uztvertu kā neizmērojamu šausmu stāstu – nezinu, vai spētu noticēt kaut kam utopiskam tajā. Pašai gribās par to baigi izdomāties un izfilozofēties, kāpēc tā varētu būt, izdomāt kādu baigo spriedumu, bet patiesībā tas droši vien ir saistīts ar to, ka es pēdējā laikā esmu vairāk par to interesējusies. Katrā ziņā es noteikti neteiktu, ka vispārējā tendence ir neiespējama vai mazticama (ja grāmatā ir ielaistas tehnoloģiska rakstura paviršības un neloģismi, tas ir cits jautājums).

    Un papildkomentārs par atsevišķu cilvēku tiesībām uz privātumu vispārēji ļoti novērojošā sistēmā – cik tāl mana izdoma sniedzas – to ir ļoti grūti realizēt, visticamāk neiespējami. Piemēram, iedomājies, ka plašā izmantošanā aiziet Google Glass. Tu nekādi nevarēsi izkontrolēt, kas visi Tevi ir nofilmējuši. Pie pietiekami liela datu (lietotāju) apjoma, tas novedīs pie tā, ka būs fiksēta tava pārvietošanās, tavi iepirkumi, un kas tik vēl ne. Pat ja Tu gribēsi realizēt savu privātumu un nolīst no tā visa kādā vietā pavisam bez cilvēkiem, varēs ievērot kurp Tu dodies un izsecināt, kur Tu varētu būt meklējama – nu vienkārši, lai pakristu uz nerviem. Jo būt ekstravertam un sabiedriskam taču ir tas, kas visiem jādara 😉