RSS
 

Found. Margaret Peterson Haddix

21 Feb

Kad es sāku klausīties audiogrāmatas, es priecājos par to, ka ir vieglāk izvēlēties, ko klausīties, jo man nav sakrājusies čupa ar nenoklausītām audiogrāmatām. Šis prieks, protams, ātri beidzās un nu jau arī audiogrāmatas datorā ir krietni iekrājušās.
Neesmu pārliecināta, ka šai grāmatai vispār būtu pievērsusi uzmanību, bet tā bija iekļauta piedāvājumā, kur par vairāku grāmatu komplektu pats vari noteikt summu, kādu par tām maksāsi. Nu, un ja jau grāmata ir nonākusi manā īpašumā, kāpēc gan nenoklausīties. Pavirši pārskrēju pāri visu grāmatu anotācijām un šī tanī brīdī šķita visatbilstošākā noskaņojumam. Tiesa gan, grāmata izrādījās krietni savādāka, nekā biju iedomājusies, bet kopumā man patika.

Trīspadsmitgadīgais Jonah vienmēr ir zinājis, ka viņš ir adoptēts un tas viņam nekad nav sagādājis problēmas. Bet tad viņš sāk saņemt mistiskas un biedējošas vēstules, kas viņu ierauj neticamā piedzīvojumā.

Šī bija tāda tipiska pusaudžu grāmata, kas ir rakstīta tieši pusaudžiem, bez īpašas domas, ka to varētu lasīt arī pieaugušie. Garlaicīgi man nebija, bet arī īpašā sajūsmā par grāmatu nebiju. Pie kam, šai grāmatai nav ļoti paveicies ar cilvēku, kas šo grāmatu ir ierunājis- Chris Sorensen. Pārāk slikti jau nebija, bet vietas, kur viņš pārveidoja balsi, lai attēlotu sieviešu un meiteņu teikto, bija kaitinošas, tas izklausījās tik ļoti pēc lētas parodijas, ka labāk nebūtu to darījis vispār.
Grāmatas sākums gan bija ļoti daudzsološs- epilogs radīja mistēriju un aizrāva, bija interese noskaidrot, kas ir tā mistiskā lidmašīna un kāpēc tanī ir 36 zīdaiņi bez neviena pieaugušā. Arī Jonah stāsts sākumā risinājās labi, bet pienāca brīdis, kad grāmatas kvalitāte sāka strauji kristies. Pirmkārt, mani kaitināja tas, ka iepriekš tiek pareģots viss, kas grāmatā notiks un beigās vairs nav absolūti nekādu pārsteigumu. Otrkārt, sižets kļūst arvien neloģiskāks un garlaicīgāks. Un treškārt es ļoti dusmojos par to, ka grāmata aprāvās teju vai pusvārdā (šinī sērijā ir 8 grāmatas). Es, protams, saprotu, ka pusaudžiem veiksmīgāk var iebarot īsas grāmatas, bet mani briesmīgi kaitina sērijas, kur katra grāmata netiek pienācīgi pabeigta. No otras puses- ja grāmata nebūtu tik piepeši aprāvusies, diez vai es vispār taisītos lasīt nākamās grāmatas, bet tagad mani vienkārši moka ziņkārība un jālasa vien būs.

Bet grāmatai ir arī plusi. Kā galveno es noteikti varu minēt to, ka beidzot ir grāmata, kur adoptēts bērns dzīvo normālā un mīlošā ģimenē, kas ļoti saprātīgi tiek galā ar adopcijas jautājumu. Bija jau mazliet apnikuši visi tie briesmīgi nelaimīgie stāsti, kur cilvēks piepeši uzzina, ka ir adoptēts un saiet sviestā. Šeit ir tiešām jauka ģimene, bet ne salkani jauka, arī Jonah attieksme ir veselīga un bez idiotiskiem izlēcieniem.
Jonah man patika arī kā varonis- viņš nav tāds tipiskais pusaudzis, kas pa galvu pa kaklu metas piedzīvojumos, daudz labprātāk viņš no visas tās jezgas būtu izvairījies un turpinājis savu ierasto dzīvi. Simpātiska ir arī Jonah māsa, kura nav tipiska lellīte, bet parasta divpadsmitgadīga meitene- gan ar vēlmi pucēties, gan vēlmi padauzīties, gan vēlmi vismaz kādā jautājumā pārspēt savu vecāko brāli.

Aizņemoties simpātisku izteicienu no Asmodeus- šī grāmata bija jauka smadzeņu košļene. Nekas pārāk dziļš, nekas īpaši oriģināls, bet stāsts risinās raiti, varoņi patīkami un izklaides pēc var arī izlasīt/noklausīties. Pavisam cita lieta būtu bijusi, ja autore būtu mistēriju noturējusi līdz galam, jo sākumā man grāmata patika krietni, krietni vairāk, nekā beigās.
Noklausīšos arī vismaz otro grāmatu, tad jau redzēs, vai būs vēlme izburties cauri visai sērijai.

Vērtējums:
6/10

P.S.- ar šo grāmatu no grāmatu bingo izsvītroju lauciņu “A book with a one-word title”

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply