RSS
 

Džojas sapņi. Lisa Sī

26 Feb

Pagājušajā gadā lasīju “Šanhajas meitenes”, kas man tīri labi patika un tagad Zvaigzne ir izdevusi arī grāmatas turpinājumu “Džojas sapņi”. Pirmā grāmata aprāvās tā arī nepasakot, kas notiek ar Džoju un, protams, interese par to, kā ideālu vadītajai pusaudzei klāsies Ķīnā, bija milzīga.
Brīdinu uzreiz, ka šinī aprakstā būs sastopami vairāki Šanhajas meiteņu spoileri, jo par otro grāmatu vispār nav iespējams runāt, nerunājot par pirmās grāmatas sižetu.

“Džojas sapņi” sākas precīzi tanī mirklī, kur pirmā grāmata aprāvās- Džoja ir uzzinājusi, ka viņas māte patiesībā ir Meja, nevis Pērla, ka viņas īstais tēvs dzīvo Ķīnā, un aizvainojuma un ideālistisko uzskatu vadīta Džoja ielec pirmajā lidmašīnā uz Ķīnu, lai palīdzētu savai tautai būvēt Jauno sabiedrību.

Jāsaka atklāti, ka man nebūtu bijuši milzīgi iebildumi, ja autore šo stāstu būtu pabeigusi ar pirmo grāmatu, jo par spīti ļoti spēcīgām beigām, otrā grāmata nav tik aizraujoša kā pirmā. Grāmatas sākumā praktiski nekas nenotiek, Džoja un Pērla samērā mierīgi dzīvo, neviens viņām īpaši virsū neklūp un vispār grāmatā parādās tikai parasta ikdiena, cik nu tā ikdiena var būt parasta totalitārā valstī.
Tieši ar grāmatas sākumu man bija vislielākās domstarpības. Džojai ķīnieši ļoti pareizi norāda, ka neba nu tikai Ķīna nodarbojas ar propagandu pret Ameriku un vispār Rietumiem, to pašu dara arī tā pati Amerika. Un te nu man bija jāpiedomā- vai nav tā, ka man tas mierīgais un samērā idilliskais grāmatas sākums nepatīk tikai tāpēc, ka mūsu sabiedrībā ir pieņemts domāt, ka tā laika Ķīnā absolūti viss bija slikti? Vai nav tā, ka man šo grāmatas daļu traucē uztvert stereotipi par dzīvi Ķīnā Mao valdīšanas laikā? Un vai gadījumā nav tā, ka ir grūti vispār iztēloties to, ka totalitārā režīmā taču arī cilvēki nodarbojās ar savu ikdienas dzīvi un mēdza pat būt laimīgi?
Jebkurā gadījumā- Džoja aizskrien uz Ķīnu un atklāj, ka viss ir tieši tik lieliski, kā viņa bija iztēlojusies- visi kopīgi strādā, skandē uzmundrinošus saukļus, sievietes beidzot ir līdztiesīgas un vispār dzīve rādās ļoti rožainās krāsās.
Vēl viena problēman ar šo grāmatu- ja Pērla bija un joprojām ir (šīnī grāmatā mijas Pērlas un Džojas skatījums) ļoti simpātisks un dziļš tēls, ar izstrādātu raksturu, tad Džoja ir parasts, klišejisks pusaudzis praktiski bez spējām patstāvīgi domāt un rīkoties. Tā vien šķiet, ka autorei ir gribējies pakratīt ar pirkstu un pateikt: “Redzi, kas notiek, ja neklausa mammu!”. Protams, pusaudžiem piederas gan dumpinieciskums, gan zināma deva naivuma, bet tas viss īsti nedarbojas, ja tās ir galvenās varones vienīgās īpašības.

Bet par spīti šiem diviem trūkumiem, grāmata izrādījās labāka, nekā sākumā šķita, jo beigās tā krietni uzņem apgriezienus un parādās gan sižets, gan skarba realitāte. Mans pašmērķis nav lasīt skarbas grāmatas par cilvēku ciešanām, bet tieši tā skarbā daļa šeit bija vienīgā, kas spēja mani aizķert un uz beigām arī Džoja beidzot sāk izrādīt rakstura pazīmes.
Un beigas ir patiešām skarbas. Ir gan badā mirstoši cilvēki, gan mēģinājumi pārdot savu bērnu apēšanai, gan dzīvu cilvēku aprakšana.
Un tam visam pāri autore ir uzlikusi savu lielāko trumpi- spēju rakstīt tā, ka lasītājs to visu nevar neredzēt un nejust. Lisa Sī neraksta sarežģītā valodā, bet viņas vārdi acu priekšā rada ārkārtīgi dzīvu ainu, kuru var gan redzēt, gan sajust. Patiesībā autores teksts apziņā iegriežas tik dziļi, ka vismaz divus rītus, pēc grāmatas lasīšanas pirms miega, modos ar absurdu domu, ka esmu stāvoklī (kas nebūt nebija jauki), un, kad lasot grāmatu, saņēmu ziņu no drauga, ka viņš ir ieradies savā galamērķī, nodomāju “Paldies Dievam!”, un tikai pēc pāris minūtēm atcerējos, ka viņš ne no viena nebēg, ka vajā tikai grāmatas varoņus. Bet grāmatas jau vispār ir bīstama padarīšana un izlēkāt starp divām realitātēm arī nav viegli.

No grāmatas uzzināju arī šo to jaunu gan par ķīniešu tradīcijām, gan Ķīnu Mao laikā. Man līdz šim nebija ne jausmas, ka toreiz cilvēkiem bija aizliegts ceļot pat Ķīnas ietvaros, ja vien nebija speciālas atļaujas. Un, lai arī vienmēr esmu zinājusi, ka šis režīms aizrāvās ar absurdām idejām, pārņēma diezgan dīvainas izjūtas, lasot kā kāds pilnā nopietnībā apgalvo, ka kvantitāte ir svarīgāka par kvalitāti.

Jāsaka, ka grāmatas beigas lielā mērā izglāba šo grāmatu un paglāba mani no vilšanās, tāpēc arī kopējais iespaids par grāmatu palicis labāks, nekā sākumā biju gaidījusi. Lisas Sī faniem šī grāmata droši vien patiks un, ja ir lasīta pirmā grāmata, droši vien ir vērts izlasīt arī otro, kaut vai lai redzētu, kā Džoja no naivas meitenītes pārtop spēcīgā sievietē, kas darīs jebko savas ģimenes labā.

Vērtējums:
6.5/10

P.S.- ar šo grāmatu no grāmatu bingo izsvītroju lauciņu “The second book in a series”

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 
2 Comments

Posted in Grāmatas

 

Leave a Reply

 

 
  1. andrejs

    26th February 2014 at 10:05 pm

    hei, laikam kļūdaini esmu tās grāmatas novērtējis. uzmetu skatienu briesmīgajiem vākiem un pat nepaņēmis rokās automātiski iešķiroju zvaigznes lubeņu listei. bezgalīgajai to-read listei gan laikam nepievienošu.

     
    • spigana

      26th February 2014 at 10:07 pm

      Nē, lubenes šīs nav. Varbūt balansē uz zināmas robežas, bet vispār Lisa Sī raksta labus vēsturiskos romānus. Un pat, ja sižets kaut kur pieklibo, vēsturiskais fons un uzburtās ainas ir izcili.