Grāmatu Spīgana par grāmatām

Abas iepriekšējās Hoseinī grāmatas- “Pūķa ķērājs” un “Tūkstoš sauļu mirdzums”- ir uz mani atstājusas spēcīgu iespaidu un ievietojušās manu mīļāko grāmatu kolekcijā, tāpēc es, protams, nešaubījos ne mirkli, ka man jālasa arī Hoseinī jaunākā grāmata “Un kalni atbalsoja”, ko tikko latviski izdevusi Zvaigzne.

Desmit gadus vecajam Abdullāham viņa mazā māsa Parī ir dzīves jēga un acuraugs, tieši viņš un nevis tēvs vai pamāte naktīs modies, kad mazulīte Parī raudāja, tieši viņš Parī auklējis un pieskatījis. Bet Abdullāha ģimene ir nabadzīgi afgāņi, kas dzīvo mazā ciematā, un Afganistānas ziemas mazu bērnus nesaudzē. Dienā, kad, gribot visu to labāko, Parī tiek atdota bagātiem audžuvecākiem, sākas aizkustinošs stāsts, kas atgādina pasaku, un vijas pāri puspasaulei un pusgadsimtam.

Pēc trešās Hoseinī grāmatas nevar noliegt, ka viņš sižetus veido pēc zināmas formulas- stāsti vienmēr sākas Afganistānā pirms kara, ir divi bērni, kas izdzīvo savu idillisko bērnību, bet tad nāk karš, varoņi tiek izšķirti un skaistā dzīve ir galā. Un tad grāmatas beigās notiek atkalsatikšanās tādā vai citādā veidā un visi ir laimīgi, lai arī ne gluži piepildījuši savas vēlmes pēc zaudētajiem cilvēkiem.
Bet Hoseinī piemīt kaut kas tāds, kas liek klausīties šos stāstus un vairs nešķiet svarīgi tas, ka lielos vilcienos sižets jau it kā būtu pazīstams, jo stāsts katru reizi ir jauns un cits. Hoseinī ir brīnišķīgs stāstnieks un viņš varētu atkal un atkal stāstīt vienu un to pašu pasaku un mēs klausītos. Hoseinī stāsti vijas maģiski un viegli, tie rauj sev līdzi un neļauj palikt malā ne mirkli, viņa stāstnieka talants vienkārši nav noliedzams. Un Hoseinī varoņi vienmēr ir tik dzīvi, dziļi un daudzpusīgi, viņiem ir tik viegli noticēt un dzīvot līdzi, viņi nekad nav paraugtēli, kas cēli soļo cauri skarbai dzīvei, tie ir pavisam dzīvi cilvēki, kas dzīvo mums blakus.

Lai arī šis ir tipisks Hoseinī stāsts un tēma nav mainījusies, šis tomēr ir cits Hoseinī. Šeit gandrīz nemaz nav kara, tas pieminēts tikai garāmejot, tāpēc grāmata vairs nav nospiedoši smaga, ir kļuvusi vieglāka, lai arī joprojām ir skumja. Arī varoņu saradies krietni vairāk, šeit vairs nav ierasto divu stāstu, šeit stāstu šķetina daudzi cilvēki, katrs no sava skatu punkta, kopīgi zīmējot lielo ainu.
Jāsaka, ka šis izskatās pēc eksperimentāla mēģinājuma rakstīt jaunā stilā un vismaz daļēji atkāpties no pierastās formulas, kas, protams, ir slavējami, bet es neesmu pārliecināta, vai Hoseinī šis jaunais stils piestāv. Iespējams, autors vēl nav iešūpojies šādā rakstīšanas manierē un varbūt vēl nav atklājis visus knifiņus, kas šādu stilu paceltu līdz paša Hoseinī uzstādītajai latiņai, bet šobrīd šķiet, ka atkāpšanās no ierastā stila īsti autoram par labu nav nākusi.
Galvenā problēma laikam bija tā, ka bija grūti pārlekt no viena stāstītāja uz otru, katru reizi ir jāmeklē sakarības un jaunais stāsts jāieliek lielajā kopainā, kas nebija viegli, jo stāsti lēkā gan laikā, gan telpā. Šis stāsts ir kā izšķaidīta mozaīka, kas reiz izjaukta vairs kopā pa īstam neturas, brīžiem škita, ka lasītājam pietrūkst kāda fragmenta, lai visu saliktu kopā un baudītu maģisku ainu.
Dažu stāstu nozīmi es grāmatā tā arī neizpratu. Piemēram, Rošanas un Markosa stāsts kopējam sižetam neko nedeva un par spīti tam, ka Markosa stāsts man šķita teju vai vislabākais, nebija skaidrs, kāpēc autors lasītājam to vispār stāsta. Lasītājam neko daudz nedeva arī narkobarona dēla stāsts un grāmatas beigās es jutos mazliet apkrāpta, jo lai arī galvenā sižeta līnija atrisināta tika, es būtu gribējusi redzēt nopietnus atrisinājumus arī stāstiem, kas tagad mazliet uzkārās gaisā un radīja neizpratni. Šai problēmai risinājumus es redzētu divus- vai nu šos stāstus no grāmatas izmetam (bet no Markosa stāsta ar Tāliju man būtu grūti šķirties) vai arī stāstu izvēršam plašāku un paralēli galvenajai sižeta līnijai risinām citus stāstus, jo nebija jau tā, ka tiem pilnīgi nebūtu saistības. Es noteikti balsotu par to, ka šo grāmatu vienkārši vajadzēja biezāku un izvērstāku.

Un tomēr, par spīti tam, ka šoreiz Hoseinī nav spējis sasniegt to augsto meistarību, kādu parādīja pirmajās divās grāmatās, šī joprojām ir laba, aizraujoša grāmata, kas aizkustina un liek dzīvot līdzi. No dažiem varoņiem man beigās bija bezgala smagi šķirties un viņu stāstus es labprāt būtu lasījusi vēl reizi.
Domāu, ka Hoseinī cienītājiem patiks un droši vien patiks arī tiem, kuri izbauda labu stāstu, kas sarežģīti vijas caur cilvēku likteņiem. Bet, ja Hoseinī iepazīts vēl nav, es tomēr iesaku sākt ar Pūķa ķērāju un tikai tad ķerties klāt šai grāmatai, jo šis tomēr nav tas Hoseinī, ko mēs iepazinām un iemīlējām.

Vērtējums:
8/10