RSS
 

Tumšā puse. Sallija Grīna

24 Mar

Vēl nekad man nav bijis tik grūti noformulēt savu viedokli par kādu grāmatu kā šoreiz, bet par visu pēc kārtas.
Viss sākās ar to, ka grāmatas redaktore tika iebāzta būrī. Nu, vispār jau viss sākās vēl agrāk, bet mans sākums bija tieši redaktore būrī. Ko es ar viņu darīju tai būrī? Bildēju, protams, ko tad vēl es varētu iesākt ar cilvēku būrī.

Bārbala Simsone būrī. Foto: Spīgana

Bārbala Simsone būrī. Foto: Spīgana

Bārbala Simsone būrī. Foto: Spīgana

Bārbala Simsone būrī. Foto: Spīgana

Arī grāmatas sižets sākas ar zēnu, kas dzīvo būrī. Vēlāk lasītājs uzzina, ka zēnu būrī iebāzusi ir baltasiņu ragana, jo šis zēns- Neitans- ir pusasinis un viņa tēvs ir pasaulē slavenākais un ienīstākais melnasiņu burvis. Neitanam dzīvē ir tikai viens mērķis- pirmo reizi satikt tēvu, bet, lai to izdarītu, nākas karot ne tikai ar baltasiņiem, bet arī ar viņu Padomi.

Tas, ko es dabūju šinī grāmatā, bija absolūti negaidīti. Teorētiski un virspusēji šis ir jauniešu romāns par pusaudžu problēmām un pieaugšanu, pasniedzot to maģijas un vardarbības mērcē. Bet tas jau ir briesmīgi virspusēji. Patiesībā šis ir ļoti oriģināli atrisināts jau ierastais sižets un šinī grāmatā ir sastopamas vairākas lietas, ko līdz šim jauniešu literatūrā novērojusi nebiju.
Kā grāmatas galveno plusu jāatzīmē nenosakāmi labie un ļaunie spēki. No vienas puses baltasiņi ir baltasiņi un teorētiski ir tie, kuri jebkuru savu darbību veic ar pozitīvu motivāciju. No otras puses- viņu Padome lieliski iederētos Hitlera režīmā un spētu viņu pārsteigt ar vienu otru ideju, viņu vēlme atbrīvot pasauli no ļaunajiem melnasiņiem ir spēcīgāka par jelkādu veselo saprātu un empātiju. Nu, un tad ir melnasiņi, kuri ir agresīvi, nenovīdīgi un neizjūt absolūti nekādu cieņu pret radnieciskām saitēm. Un tīri tā, starp citu, viņi arī nogalina, īpaši nešķirojot vai nogalināmais objekts ir baltu asiņu vai melnu. Visas grāmatas laikā mani tā arī nepameta sajūta, ka baltasiņiem visvairāk grauž tieši ģimenes saišu neievērošana un vispār ir skaidrs, ka melnie nebūt nav tik melni, tikai pār pasauli valda baltie un melnajiem nekādas teikšanas pār pasauli nav, arī parastam burvim (vai lasītājam) ar melnajiem iepazīties pagaidām iespēju praktiski nav bijis, pat Neitans, kurš ir pa pusei balts, pa pusei melns, tā īsti nenojauš, kas viņā norisinās, kuras izpausmes piederīgas melnajiem un kuras baltajiem.
Uzslavas vērts ir arī varoņu rakstura dziļums un niansētība. Lai arī viss notiek no Neitana skatu punkta, vispusīgi tiek atklāti arī citi varoņi (protams, ja ir vēlme lasīt caur rindiņām un varoņu rīcības pārtulkot viņu raksturos). Pats Neitans gan ir viens kaitinošs, naivs un neattapīgs varonis un tieši tas ir šīs grāmatas lielākais pluss. Autore nav ļāvusies vilinājumam galveno varoni padarīt pievilcīgu, bet gan ir viņu attēlojusi atbilstoši viņa audzināšanai un dzīves apstākļiem. Galu galā- ko tad jūs gribējāt no pusaudža, kas neprot lasīt un kuru visu dzīvi ir vajājuši baltasiņu burvji, kurš visu dzīvi ir pavadījis izolēts no sabiedrības un vecmāmiņas aizsargāts? Ir tikai loģiski, ka viņš ir tieši tāds, kāds ir un par to visu cieņu autorei.
Jāsaka, ka autore ir radījusi bīstamu gadījumu- lasītājam nav viena varoņa vai vienas puses, kurai pieslieties, kurai just līdzi. Neitans ir pārāk kaitinošs, lai ar viņu gribētos identificēties. Baltasiņi ir slepkavnieciski fašisti un tie daži pievilcīgie baltie visu to varzu attaisnot lasītāja acīs nespēj. Savukārt melnasiņi ir slepkavas un morāles grāvēji, kuriem svarīgi ir vien viņi paši. Tomēr situācija nav tik bezcerīga kā šobrīd izklausās, jo ir spēcīga sajūta, ka turpmākajās triloģijas daļās melnasiņi tiks reabilitēti un viņiem ir visas cerības iekarot lasītāju simpātijas (nu kaut vai ar to, ka viņi ir daudzveidīgi un interesanti, pretstatā baltasiņu vienvirziena domāšanai).

Tiktāl ar šo grāmatu viss ir labi un absolūti brīnišķīgi, bet ir kāds grāmatas aspekts, kas man liedz teikt, ka man šī grāmata patika, un tā ir neparastā spīdzināšanas un mocīšanas koncentrācija šinī grāmatā. Man nekad nav bijuši iebildumi pret “melnām” grāmatām, tieši otrādi, es bieži tādas ar sajūsmu esmu lasījusi. Šeit prātā nāk Nika Keiva grāmata “un ēzelis ieraudzīja eņģeli”, ar kuru “Tumšo pusi” nedaudz gribas salīdzināt, lai arī tām nav nekā kopīga, ja neskaita vardarbības apjomus. Bet kāpēc ir tā, ka Keiva grāmata mani spēja sajūsmināt par spīti vieglam nelabumam, kas pavadīja tās lasīšanas procesu, savukārt par Tumšo pusi es neesmu spējīga priecāties, vien atzīt, ka tā ir laba grāmata ar potenciālu turpmākajās triloģijas daļās kļūt izcilai? Es pieļauju, ka atbilde slēpjas valodā un sižeta pasniegšanas veidā. Es esmu spējīga sajūsmināties par literāriem meistardarbiem un pievērt acis uz daudz zvērībām, ja vien autors būs spējis to pasniegt kā mākslas darbu, kā kaut ko, kas ir radies mēreni slimā iztēlē murgu rezultātā un pārvērsts šķebinoši fascinējošā mākslā. Savukārt tas, ko es nespēju piedot Tumšajai pusei, ir nepārprotamā realitātes klātbūtne. Ne mirkli neradās sajūta, ka autore šo stāstu ir izvilkusi no savas iztēles, autore ne mirkli neatstāj vietu ilūzijai, ka šī nav realitāte. Pārāk spēcīga veidojās arī paralēle ar melnādaino apspiešanu un paverdzināšanu, ar rasismu, ar eigēniku tās traģiskākajā izpausmē. Tas, ko es īsti nespēju šai grāmatai piedot ir fakts, ka tā katrā lapaspusē mani pārliecināja, ka viss, kas aprakstīts šeit, var notikt un ir noticis reālajā pasaulē, šī grāmata neļauj šaubīties par cilvēka necilvēcību un spēju ideoloģijas vārdā veikt prātam neaptveramas lietas un pakļaut jebkuru cilvēku mocībām tikai tāpēc, ka viņš neatbilst oficiālajai propagandai. Pie kam, ja tradicionāli drūmās, ciniskās un nihilistiskās grāmatas tomēr runā par atsevišķiem indivīdiem un viņu zvērības lasītājs spēj norakstīt ir psiholoģiskām pataloģijām, tādējādi padarot tās par ekstrēmiem izņēmuma gadījumiem, šī grāmata runā par veselu cilvēku grupu, kas aptver milzīgu cilvēces daļu, neatļaujot lasītājam pat vājo mierinājumu, ka tie jau ir tikai īpaši gadījumi, tā vietā norādot, ka pēc būtības uz necilvēcību ir spējīgi teju vai visi.

Rezultāts ir tāds, ka es spēju pateikt tikai to, ka šī ir laba, oriģināla grāmata, kurā ir jūtams autores potenciāls, tā pat mani aizrāva un radīja vēlmi zināt, kas notiks tālāk, bet tā nespēja man iepatikties. Šī grāmata mani ir atstājusi pilnīgā neizpratnē- kā ir iespējams tas, ka man šī grāmata ir tik ārkārtīgi nepatīkama, tomēr es nespēju to nolikt malā un ir skaidrs, ka es lasīšu arī pārējās triloģijas daļas? Šī grāmata uzdod ļoti nepatīkamu jautājumu par cilvēku aizraušanos ar visu šausmīgo un vardarbības pievilcību, un es patiešām negribu uz šo jautājumu atbildēt.

Grāmatai dodu divus vērtējumus- emocionālo un literāro jeb “objektīvo”.
Emocionāli:
2/10
Literāri:
8/10

P.S.- ar šo grāmatu iekš grāmatu bingo svītroju lauciņu “A book published this year”.

FacebookTwitterPinterestWhatsAppEvernote
 

Leave a Reply

 

 
  1. Ints Valcis (@asmodeus_lv)

    24th March 2014 at 3:59 pm

    Izklausās pēc tumšo un gaišo elfu cīniņu standarta variācijas. Būs jāizlasa.

     
  2. andris

    25th March 2014 at 9:27 am

    Spīgana kā Neitans – domā divi, bet spītīgi saka astoņi :) Un viltīga – vārdu objektīvi ielika pēdiņās :)
    Bet būrī, man šķiet, vajadzēja likt Šleseru vai Repši. Viņi jau ar mums ik pa laikam sola sensacionālus labumus.

     
  3. Dace Čaure (@stella_ftw)

    29th March 2014 at 3:36 pm

    Es “Tumšo pusi” vakarnakt izrāvu kaut kādās trijās stundās un, šorīt pamostoties, man par to bija neizsakāmi žēl, jo es gribēju tajā pasaulē palikt ilgāk. Viss tas, kas tev nepatika – vardarbība, Neitans, neizsakāmi reālistiskā cilvēku nežēlība -, bija iemesls, kura dēļ es šajā grāmatā iemīlējos un biju ļoti, ļoti vīlusies, ka pat angliski vēl nav nākamo daļu, jo es gribu VĒL.
    (Un es tik spēcīgi šipoju Neitanu un Gabrielu, ka cerēju – Merkūrija Annalīsu nogalēs.)
    Šodien noteikti uzrakstīšu atsauksmi, bet šis būs viens no retajiem gadījumiem, kad tā būs sajūsmas pilna.

     
    • spigana

      29th March 2014 at 4:04 pm

      Man jau bija aizdomas, ka Tev patiks. :)